Rīga 0°C 
Novērtē rakstu
-
1
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
Raksts no žurnāla Ievas Dārzs arhīva
Konsultē entomologs Voldemārs Spuņģis
Spīļastes vizītkarte
- Spīļastu zinātniskais nosaukums Dermaptera grieķu valodā nozīmē ādspārņi.
- Pieder kukaiņu klasei un jaunspārņu infraklasei.
- Latvijā sastopamas 3 sugas, pasaulē – ap 2000.
- Ļoti sens, vidēji liels nakts kukainis, ar spīļveida cerkām vēdera galā.
- Slaids, saplacināts ķermenis un diegveida taustekļi.
- Dzīvo ogulājos, uz augļu koku stumbriem, putnu būros, bišu stropos, augsnē, zem akmeņiem un citur.
- Visēdāji, ēd arī augus, tomēr vairāk laputis, spradžus, tauriņu kāpurus un kūniņas.
Latvijas Entomoloģijas biedrības izraudzītā 2021. gada kukaiņa – spīļastes – lepnums ir tās spīles. Noder gan biedēšanai, gan meiteņu savaldzināšanai. Patiesībā spīles ir īpatnēja detaļa, pārveidotas cerkas – tādas ir arī, piemēram, sienāžiem un prusakiem. Kam tādas vajadzīgas?
Pirmkārt, biedēšanai, lai, paceļot tās gaisā, aizgaiņātu potenciālos ienaidniekus. Spīļaste spēj arī iekniebt. Taču šis kniebiens ne ar ko nav bīstams, jo knaiblītēm nav indes un nav nekādu asumu. Tikai mazs kniebieniņš!
Otra spīļu funkcija – paceļot un demonstrējot tās, spīļastis izrādās spīļastu meitenēm. Jo lielākas un izskatīgākas, jo iekārojamāks kavalieris. Turklāt tas ir praktiski – mīlējoties spīļastes nereti sirsnīgi saķeras kopā ar spīlēm. Meičām cerkas ir taisnas, tikai to galiņi vērsti uz iekšu, bet puišiem – izliektas.
Savas cerkas spīļaste nereti izmanto arī kā cilvēki rokas – barības satveršanai un pārvietošanai.
Spīļastes ir visēdājas un ēd arī augus, tomēr visai daudz notiesā dažādus dārza kaitēkļus, ieskaitot laputis. Reizēm, ābolā izgrauztā tunelī ieraugot spīļasti, nevajag steigties viņu pasludināt par vainīgo – gadās, ka caurumu izēdis ābolu tinēja kāpurs, bet spīļaste devusies negantnieka medībās.
Spīļastes ir daļēji sabiedriski kukaiņi – vienā pūznī kā lapsenes tās gluži nemitinās, taču viņām patīk dzīvot grupās. Ar īpašiem feromoniem tās pārraida cita citai smaržu ziņas un sapulcējas, lai veidotu komūnu.
Savas oliņas spīļaste dēj augsnes bedrītēs – ja piemērotu neatrod, pati to izrok. Arī pēc tam mammas ir ļoti gādīgas – apsargā savu dējumu, oliņas pa laikam apgroza un notīra, lai pasargātu no sēnīšu slimībām, un kādu laiku pēc izšķilšanās vēl apsargā arī nimfas jeb mazās spīļastītes.
Tēvi gan ar to neniekojas, viņi ir brīvie klejotāji un pēc mīlēšanās dodas savās gaitās. Nimfas izšķiļas kā jau gatavas spīļastes, tikai ļoti maziņas, un pēc tam attīstības gaitā piecas reizes nomaina ādu.
Starp citu, spīļastu kungiem ir divi dzimumlocekļi. Nekādas priekšrocības tas nedod, un spīļastis izmanto tikai vienu, tā ir tikai piemiņa no tiem laikiem, kad tie bija pāra orgāni.
Spīļastei ir spārni, taču tā nav liela lidotāja. Toties savus vēdekļveida spārnus tā mēdz salocīt kā tādu origami – tos sakļauj, vēdeklīti vēlreiz pārloka un pabāž zem priekšspārniem. Māksla un pilnīga augstā tehnoloģija!
Gribi, lai dārzā mitinās spīļastes?
Atstāj kādu bluķīti vai lielu akmeni, zem kura spīļastēm apmesties. Konkrētai vietai teritorijā spīļastes var piesaistīt, novietojot tur otrādi apgāztu māla podu, kas piepildīts ar sausām sūnām. Dienā kukainis tur snauduļos, bet naktī dosies laputu medībās.
Populārākie raksti
