Ja var ticēt senajām kristiešu leģendām, zvirbulis ir ļoti aizvainojis Jēzu Kristu. Tiek uzskatīts, ka tieši šis nelielais putniņš nesa naglas Kristus krustam un dzēlīgi čivināja virs viņa galvas, it kā jautājot – tu vēl dzīvs? Pēc tam Dievs uz visiem laikiem nolādēja visu zvirbuļu dzimtu un pat aizliedza cilvēkiem lietot viņu gaļu uzturā.
Tāpat visi zvirbuļi tika iekalti neredzamās važās ap kājām, kuru dēļ putns nevar pastaigāt, bet tikai lēkāt. Tolaik zvirbuļu iznīdēšana netika uzskatīta par grēku, jo šos putnus visi uzskatīja par nolādētiem. Piemēram, ja zvirbulis čivinot pārlaidās pār cilvēka galvu, tas nozīmēja, ka to gaida liela nelaime. Savukārt, ja zvirbulis ielidoja mājā, tātad sātans atsūtījis to pēc dzīvas dvēseles.
Mēs tomēr dzīvojam jau 21. gadsimtā, un tas nozīmē, ka jāmeklē loģisks izskaidrojums, kāpēc zvirbulis lēkā. Un tāds tik tiešām arī ir.
Pirmkārt, zvirbulim ir pārāk īsas kājiņas, lai mierīgi varētu pārvietoties pa zemi, – viņš vienkārši nespētu noturēt līdzsvaru, ja kustētos kā balodis.
Otrkārt, zvirbuļa svars – gandrīz visi nelielie putniņi pārvietojas lēcieniem, turklāt viņiem ir ievērojami vairāk enerģijas, ko viņi var atļauties tērēt. Lielākie putni diezin vai sāks lēkāt, jo palēcieni rada daudz lielāku slodzi locītavām nekā rāma gaita. Tomēr ne vienmēr šis dabas likums darbojas. Cielava ir daudz sīkāka nekā zvirbulis, taču pa zemi viņa pārvietojas tekalējot. Bet žagata, kuras augums ir gandrīz tāds pats kā balodim, pārvietojas lēkājot. Un, lūk, kāpēc.
Putni, kuru dzīvesveids paredz pārvietošanos koku un krūmu galotnēs (kaut vai tikai laiku pa laikam, kā, piemēram, to dara zvirbuļi), lēkā, jo tāda gaita ir piemērota gan augstā vietā, gan koku zaros. Tie putni, kam koku zari kalpo vienīgi kā vieta, kur nosēsties (piemēram, baložiem), pārvietojas staigājot vai tekalējot.