Rīga +6°C 
Novērtē rakstu
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
Kā zināt, ka pienācis laiks?
Tieši tulkojot no grieķu valodas, eitanāzija nozīmē laba nāve. Lai gan doma par atvadīšanos no sava mīluļa liek saimnieka vēderam sarauties čokurā, brīdī, kad dzīvnieks cieš un ir skaidrs, ka tas arī savu atlikušo dzīvi pavadīs fiziskās un emocionālās ciešanās, eitanāzija ir vienīgais veids, kā dzīvnieku no šīm sāpēm humāni atbrīvot, ļaujot tam aiziet mierīgi un cieņpilni.
Nav iespējams pateikt, kad ir īstais brīdis šādam lēmumam. Tas atkarīgs no katra dzīvnieka individuālajiem apstākļiem, tā iespējām uz izveseļošanos vai uz dzīvi bez fiziskām un emocionālām sāpēm, ja slimība nav ārstējama un ar to vajadzēs sadzīvot visu atlikušo mūžu. Nereti jāņem vērā arī dzīvnieku saimnieku iespējas aprūpēt savu mīluli gan fiziski, gan arī finansiāli, jo visbiežāk šādiem dzīvniekiem būs vajadzīga īpaša aprūpe visas dzīves garumā.
Par to, kad ir pienācis īstais brīdis atvadīties, katra dzīvnieka saimniekam ir jāvienojas ar savu veterinārārstu, kurš spēs racionāli izvērtēt to, vai dzīvniekam ir iespēja uz dzīvi, kurā labo dienu būs vairāk nekā slikto. Veterinārārsts nevar pieņemt lēmumu tavā vietā, bet, izsverot visus par un pret, ir ļoti būtiski ņemt vērā ārsta viedokli un ieteikumus.
Kā sagatavoties?
Pirms plānotas eitanāzijas dzīvnieka saimniekam ir iespēja tai sagatavoties. Ja dzīvnieka veselības stāvoklis ir pietiekami stabils, pēdējās dienas pavadiet ar to kopā, darot lietas, kas dzīvniekam patīk. Dodieties mierīgā pastaigā ar savu suni, pavadiet dienu uz dīvāna kopā ar kaķi, paganiet savu zirgu labākajā zāles pleķītī un vienkārši esiet savam dzīvniekam blakus.
Bieži veterinārārsti piedāvā saimniekam būt blakus dzīvniekam eitanāzijas brīdī. Šis lēmums ir rūpīgi jāizsver, un ir svarīgi saprast, ka tā ir jūsu izvēle un neviens jūs nenosodīs, ja izvēlēsieties to nedarīt.
Ir normāli, ka pirms procesa un tā laikā jūs būsiet emocionāli, no tā nav jākautrējas – lielākā daļa veterinārārstu ir bijuši jūsu vietā un ļoti labi saprot jūsu izjūtas.
Lai gan dzīvnieka nāve ir ļoti personisks pārdzīvojums un tajā brīdī ir grūti domāt par citiem cilvēkiem, paturiet prātā, ka arī veterinārārstam šis ir emocionāli smags notikums. Jo īpaši, ja dzīvnieks šī ārsta aprūpē ir bijis ilgstoši. Esiet iejūtīgi pret veterinārārstiem un klīnikas personālu. Ja vēlaties, varat sagatavot tiem kādu pateicības kartīti vai kā citādi simboliski pateikt paldies par smago darbu, kas ieguldīts dzīvnieka ārstēšanā, un par doto iespēju dzīvniekam no šīs pasaules aiziet mierīgi.
Dzīvnieka apglabāšana
Jau pirms dzīvnieka nāves būtu jādomā par to, ko darīt ar dzīvnieka mirstīgajām atliekām. Jāņem vērā, ka dzīvnieku apglabāšanas iespējas nosaka Latvijas Republikas likumdošana. Visvairāk apglabāšanas iespēju ir lolojumdzīvniekiem. Tos drīkst apglabāt arī mājās, ja vien paredzētā apglabāšanas vieta atbilst vairākiem noteikumiem. To var darīt īpašumā, kur dzīvnieks dzīvojis, un dzīvnieka īpašniekam jābūt arī attiecīgās zemes īpašniekam.
Apglabāšanas vietai jābūt norobežotai, tā nedrīkst būt publiski pieejama, nedrīkst atrasties pie daudzdzīvokļu namiem, kā arī tā nedrīkst būt lauksaimniecībā izmantojamā zeme. Ļoti svarīgi gan mūsu pašu, gan sabiedrības veselībai ir dzīvnieku neapglabāt pie upēm, ezeriem, strautiem un citām ūdenstilpēm, kā arī pie virszemes ūdensobjektiem un pazemes ūdens ieguves vietām. Apglabātās mirstīgās atliekas nedrīkst radīt smaku, ūdens, gaisa vai augsnes piesārņojuma apdraudējumu. Zemē apglabāt nevajadzētu dzīvniekus, kas slimojuši ar smagām infekcijas slimībām.
Pirms lēmuma par apglabāšanu mājās, aprunājieties ar savu veterinārārstu – ja dzīvnieka mirstīgās atliekas var radīt veselības draudus jums un citiem, tas būtu jākremē.
Ja dzīvnieku apglabājam paši, tad tas jādara tā, lai tam nevarētu piekļūt suņi vai meža dzīvnieki. Mirstīgās atliekas jāapglabā pietiekami dziļā kapā, kur tām tiek uzbērta vismaz metru bieza zemes kārta. Tā kā ne visiem dzīvnieku saimniekiem ir iespēja mīluli apglabāt savā zemē, lolojumdzīvniekus var apglabāt arī kādā no Latvijas dzīvnieku kapsētām.
Kremācija
Ja dzīvnieku nevar apglabāt, mazos lolojumdzīvniekus iespējams arī kremēt. Šādu pakalpojumu šobrīd Latvijā piedāvā trīs dzīvnieku krematorijas – Jelgavā, Rīgā un Babītē. Pakalpojuma cena atkarīga no tā, vai dzīvnieku izvēlaties kremēt kopā ar citiem dzīvniekiem vai individuāli – saņemot pelnu urnu. Cena atkarīga arī no mājdzīvnieka svara: vidēja izmēra, 20–25 kg smaga suņa individuālās kremācijas cena svārstās no 140 līdz 185 eiro.
Lauksaimniecības un lielos dzīvniekus, piemēram, zirgus apglabāt zemē nedrīkst.
Diemžēl šobrīd Latvijā nav arī krematoriju, kas pieņemtu tik lielus dzīvniekus. Šajā gadījumā dzīvnieka līķis ir jānodod kādai no līķu savākšanas firmām, kas tālāk mirstīgās atliekas kremē. Pelnus saņemt šādā gadījumā nav iespējams. Dzīvnieka mirstīgās atliekas iespējams atstāt arī veterinārajā klīnikā, kur veikta eitanāzija, arī šādā gadījumā mirstīgās atliekas tiks kremētas.
Dokumentu sakārtošana
Visiem Latvijā dzīvojošajiem suņiem, zirgiem un lauksaimniecības dzīvniekiem jābūt čipotiem vai apzīmētiem un reģistrētiem Lauksaimniecības datu centrā. Bieži vien čipoti un reģistrēti ir arī citi lolojumdzīvnieki, piemēram, kaķi un seski. Ja dzīvnieks ir reģistrēts, dzīvnieka īpašniekam par tā nāvi jāziņo Lauksaimniecības datu centram.
To iespējams izdarīt gan elektroniski, gan klātienē. Elektroniski ziņojums par notikumu jāiesniedz Lauksaimniecības datu centra mājaslapā, bet klātienē to var izdarīt gan LDC, gan Zemkopības ministrijas apkalpošanas centros vai valsts un pašvaldības apkalpošanas centros. Dažkārt šādu pakalpojumu piedāvā arī veterinārās klīnikas. Ja par notikumu ziņo klātienē, līdzi jāņem dzīvnieka pase vai identifikācijas dokuments, īpašnieka personu apliecinošs dokuments un ziņojumu veidlapa par notikumu ar dzīvnieku, ko izsniedz veterinārārsts.
Atmiņu saglabāšana
Tas, kā saglabāt atmiņas par savu dzīvnieku, ir katra īpašnieka izvēle. Bieži īpašnieki izvēlas izveidot atmiņu lādītes, kur glabā sava dzīvnieka mīļākās rotaļlietas, kaklasiksnas, fotogrāfijas un citas lietas, kas atgādina par laiku, ko pavadījāt kopā. Var izveidot arī dzīvnieka ķepas nospiedumu ģipsī, ko var likt pie sienas vai turēt atmiņu lādītē. Zirgiem bieži saglabā krēpju vai astes šķipsnu, no kuras var izveidot rokassprādzes vai kaklarotas, ko vienmēr nēsāt līdzi. Rotaslietu izgatavošanu no krēpēm un astes sariem piedāvā vairāki mājražotāji gan Latvijā, gan ārzemēs, kā arī to diezgan viegli var paveikt paša spēkiem.
Iespējams arī izveidot pie sienas liekamu rāmi, kur ievieto dzīvnieka lietas – kaklasiksnas, pakavus, krēpju šķipsnas un citas jums nozīmīgas lietas.
Tomēr dažkārt lietas, kas atgādina par aizgājušo dzīvnieku, rada vēl lielāku stresu. Tādā gadījumā noglabājiet dzīvnieka mantas kādā neredzamā vietā, taču nemetiet tās ārā! Pēc kāda laika, kad emocijas būs nedaudz norimušas, visticamāk, jūs gribēsiet šīs lietas paturēt par piemiņu.
Emocionālais atbalsts
Pasaulē, kur mēs nepārtraukti tiekam vērtēti un salīdzināti ar citiem, attiecības ar dzīvnieku, kurš vienmēr piedod un mīl mūs tādus, kādi esam, ir neaprakstāma pieredze. Tieši tādēļ dzīvnieka zaudējums ne vien var tikt pielīdzināts ģimenes locekļa zaudējumam, bet vairākos pētījumos konstatēts, ka dažkārt dzīvnieka nāve var būt traumējošāka nekā cilvēka zaudējums.
Sēras ir dabiska un ļoti personīga cilvēka emocija, kuru katrs izdzīvo citādi. Jūs varat dalīties savās bēdās ar cilvēkiem, kuru dzīves jūsu mājdzīvnieks aizskāris, vai sērot vienatnē – tas ir jūsu lēmums, un neviens jūs par to nenosodīs. Ja zaudējumu pārdzīvojat īpaši smagi, nevajag kautrēties meklēt palīdzību!
Dodieties pie profesionāla psihologa un runājiet par savām emocijām, jūs neesat viens! Pat visstiprākajiem cilvēkiem ir grūti pārdzīvot šādu emocionālu notikumu.
Kādu dienu sēras beigsies, bet mēs nekad neaizmirsīsim to mīlestību un kopā būšanu, ko piedzīvojām ar saviem četrkājainajiem ģimenes locekļiem.
