Dabā jūrascūciņas sevi tīra, izlaizot kažociņu. Tā dara arī mājas cūciņas, taču būris (vai voljērs) uzspiež savus noteikumus – lai cik liela būtu mājas jūrascūciņas teritorija, viņa nevar izvairīties no sačurātajiem pakaišiem vai spiriņām. Visnetīrākās vietas uz ķermeņa parasti ir kājas, vēders un dibengals (garspalvainajām – arī tā kažoka daļa, kas velkas pa zemi). Tā kā jūrascūciņas nav tikai būra dzīvnieki – viņas tiek ņemtas rokās un pat liktas gultā –, vannošana ir kļuvusi par nepieciešamību, lai dzīvnieciņš saglabātu savu vizuālo pievilcību un nesmērētu saimniekiem rokas un iedzīvi.
Padomi jūrascūciņas vannošanai:
- Ir trīs jūrascūciņu mazgāšanas tilpnes: veļas bļoda (lai dzīvnieciņš neizlektu, tā jāliek vannā), vanna un izlietne. Lai dzīvnieciņš justos drošāk un viņam neslīdētu kājas, tilpnē vajadzētu ieklāt frotē auduma gabaliņu. Jūrascūciņas uz mazgāšanās procedūru reaģē dažādi – ir tādas, kas mierīgi stāv un nav pat jāpietur, turpretī citas lec pa gaisu un kliedz tik traki, it kā viņas zāģētu uz pusēm. Tiesa, ja pirmajā mazgāšanas (un žāvēšanas) reizē cūciņa nenobīstas, katra nākamā vannošanās būs vieglāka un vieglāka – ir dzirdēts, ka dažām pat iepatīkas mazgāties.
- Ūdenim jābūt 36–38 grādus siltam. Ja būs karstāks, jūrascūciņai var kļūt slikti ar sirdi. Ja vēsāks – viņa var apaukstēties. Arī vannasistabas gaisa temperatūrai vajadzētu būt vismaz 25 grādi.
- Ieziepēšana un skalošana jāveic ar lēnām, maigām masāžas kustībām.
- Mazgāšanas noteikums numur viens – ūdens nedrīkst nonākt jūrascūciņai acīs, ausīs degunā un mutē. Tāpēc ūdens līmenim jābūt nedaudz zem mutītes. Ja jūrascūciņa aizrīsies ar ūdeni, katru nākamo mazgāšanās reizi pavadīs panikas lēkme. Īpaša uzmanība ūdens līmenim jāpievērš, kad cūciņu skalo nelielā baļļā un ūdens tiek liets no malas. Vislabāk uzreiz sagatavot divas baļļas – vienu ziepēšanai, otru skalošanai. Taču visdrošāk dzīvnieciņu skalot tukšā vannā, lejot ūdeni no krūzes vai maigas dušas. Dzīvnieciņu var arī turēt rokās un skalot zem krāna.
- Lai ūdens neiekļūtu ausīs, skalošanas laikā saimnieks tās var noliekt ar pirkstiem uz leju un piespiest pie galvas.
- Uz galvas ūdeni liet nedrīkst. Tā vietā vannošanās beigās purniņu un galvvidu var noslaucīt ar mitru drāniņu vai salveti.
- Jāņem vērā, ka saziepēta jūrascūciņa ir ļoti slidena, un, ja tiek mazgāta uz kāda paaugstinājuma (uz vannas pārliktņa vai izlietnē), viņa var izslīdēt no rokām un nokrist. Lai arī attālums no izlietnes līdz grīdai vai no pārliktņa līdz vannas dibenam nav liels, tik trauslam dzīvnieciņam šāds «lidojums» var beigties ar lūzumiem un citām traumām.
- Ja jūrascūciņa ir garspalvaina, vēlams lietot arī speciālo apmatojuma kondicionieri vai balzamu – tas ne tikai uzlabos matiņu izskatu, bet arī palīdzēs tos vieglāk izķemmēt (tie nevelsies) un vēlāk, jūrascūciņai kustoties pa būri, atgrūdīs pakaišus un skaidas. Matiņi jāķemmē vēl mitri, tas jādara ar retu zobu ķemmi. Vēlāk, kad apmatojums būs pilnībā izžuvis, varēs izķemmēt rūpīgāk.
- Daudzas jūrascūciņas baidās no fēna. Ja dzīvnieciņam tas izraisa paniku, kažoku var nosusināt vairākos frotē dvieļos. Ziemā dvielī ietīto jūrascūciņu var uzlikt uz (vai blakus) siltiem radiatoriem vai eļļas sildītāja, lai ātrāk izžūtu vēderiņš (ar mitru vēderu dzīvnieku būrī likt nedrīkst). Vasarā jūrascūciņu var nolikt uz saules apspīdētas palodzes. Ja dzīvnieks neprotestē pret fēnu, gaisa plūsmai jābūt mēreni siltai, un tā jāvirza spalvas augšanas virzienā (pret spalvu žāvēt nav vēlams).
- Jūrascūciņas nedrīkst mazgāt biežāk kā reizi nedēļā un nedrīkst nest ārā vēl diennakti pēc mazgāšanas.