Rīga -1°C 
Novērtē rakstu
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
Pirmie padomi suņu saimniekiem
Suņu apmācības nozīmi spēja novērtēt jau Senajā Romā. To apstiprina kāda romiešu fermera pieraksti ar padomiem ganību suņu audzināšanā, kas tapuši laika posmā no 127. līdz 116. gadam pirms mūsu ēras. Vēlāk, viduslaikos, ķīniešu suņu audzētāji un treneri sabiedrībā jau bija iemantojuši zināmu statusu un varēja rēķināties ar apkārtējo cieņu.
18. gadsimtā trifeļu mednieki iemanījās apmācīt suņus meklēt trifeles. Izrādījās, ka suņi bija krietni vien uzticamāki palīgi nekā cūkas, kas uzietās trifeles aši nogādāja nevis saimnieka, bet gan savā vēderā. Tā paša gadsimta nogalē Parīzē darbu sāka pirmā iestāde suņu-pavadoņu apmācībai, bet Lielbritānijā tika noturētas neformālas suņu sacensības. Patiesu popularitātes pieaugumu tās piedzīvoja 19. gadsimta sākumā, kad vietējie iedzīvotāji devās uz tuvējām tavernām, lai vērotu un atbalstītu savus četrkājainos favorītus.
19. gadsimta presē un literatūrā sāka parādīties padomi suņu saimniekiem. Piemēram, ka suņus vajadzētu paslavēt un atalgot ar gaļu, ja viņi pareizi izpildījuši saimnieka komandas. Mūsdienās vairākumam suņu saimnieku tas šķiet pašsaprotami, taču 19. gadsimtā situācija bija citāda. Piemēram, slavenais lāču mednieks Montagjū Stīvens laikabiedru starpā izcēlās ar to, ka, trenējot savus suņus, viņš tos nevis spēra un sita, kā tolaik bija pieņemts, bet gan atalgoja ar maizi.
Nežēlīgās metodes kļūst populāras
Vienu no pirmajām rokasgrāmatām suņu audzināšanā 1910. gadā sarakstīja vācu pulkvedis Konrāds Mosts. Rokasgrāmatā aprakstītās metodes iezīmēja suņu apmācību turpmākajiem gadu desmitiem. Mosta teorijas bijušas gana efektīvas, lai iedvesmotu nākamās suņu skolotāju paaudzes, taču gana nežēlīgas, lai vairākums mūsdienu treneru no tām izvairītos.
Vienlīdz pieredzējis treneris bija arī amerikānis Viljams Kolers (William Koehler), saukts par Bilu, kurš izcēlās ar lieliskiem sasniegumiem sacensībās un ievērojamu produktivitāti. Kolers un viņa padotie laikā no 1946. līdz 1960. gadam apmācīja vairāk nekā 40 000 suņu. Savulaik kinostudijas Walt Disney Studios galvenais dzīvnieku treneris Kolers iepazīstināja sabiedrību ar suņu paklausības apmācības potenciālu, ko demonstrēja viņa aktieri suņi. Divi no tiem piecdesmito gadu otrajā pusē saņēma balvas kā gada labākie aktieri dzīvnieki.
Kolera metodes iezīmēja pēckara laika pieeju suņu apmācībai, kas balstīta teorijā par negatīvo pastiprinājumu. Viens no negatīvā pastiprinājuma populārākajiem piemēriem ir ķēdes dresūras siksna jeb tā dēvētā žņaugšanas siksna. Ja dzīvnieks būs izdarījis ko saimniekam nevēlamu un par sodu žņaugts, tad vairums suņu rūpīgi sekos saimnieka norādēm, lai izvairītos no atkārtotas žņaugšanas.
Kolers uzskatīja, ka suņiem jāļauj kļūdīties, bet kļūdām jāseko sodam.
No mūsdienu skatpunkta viņa metodes bija neapšaubāmi skarbas – suņi, kuri lēca uz cilvēkiem, saņēma sitienu ar celi pa krūtīm, bet dzīvnieki, kuri pārlieku daudz rēja, tika sisti ar ādas siksnu.
Vienlaikus Kolers uzskatīja, ka epizodēs, kad suns ir veiksmīgi izpildījis savu uzdevumu, viņu nepieciešams pamatīgi uzslavēt. Mūsdienu pētnieki, kam bijusi iespēja satikt Viljamu Koleru vēl astoņdesmitajos gados, izteikušies, ka viņš patiesi mīlējis suņus. Tomēr redzams, ka leģendārais treneris bijis tipisks sava laikmeta pārstāvis, kad pat garīgi slimo cilvēku ārstēšanā par efektīvāko metodi tika uzskatīts negatīvais pastiprinājums. Kolera metodes iezīmēja pēckara laika pieeju suņu apmācībai, kas balstīta teorijā par negatīvo pastiprinājumu.
Pozitīvā metode
Pagājušā gadsimta četrdesmitajos gados pavisam citu pieeju dzīvnieku apmācībai izkopa Amerikas Savienotajās Valstīs dzīvojošais Brīlandu pāris – Marianna un Kellers. Viņi bija augsti izglītoti cilvēku un dzīvnieku uzvedībā un uzsvēra pozitīvā pastiprinājuma nozīmi. Piemēram, ja dzīvnieks izpildīja saimnieka komandas, viņš tika atalgots ar našķi. Dzīvnieks zina, ka, izpildot komandu, viņu sagaidīs kaut kas patīkams, tādēļ ir ieinteresēts klausīt saimniekam. Tas bija pilnīgi pretēji negatīvajam pastiprinājumam, ko lietoja Kolers, kurš uzsvēra nevis atalgojumu, bet gan sodu, kas piemērojams, ja dzīvnieks neievēroja saimnieka komandas.
Kāda eksperimenta ietvaros Kellers Brīlands mēģināja panākt, lai baloži uzspēlētu sava veida boulingu – aizripinātu galda tenisa bumbiņu un nogāztu dažus ķegļus. Sākotnēji baloži viņu pilnībā ignorēja, taču laika gaitā Brīlands ievēroja, ka putnu interesi iespējams panākt, ar našķi atalgojot jebkuru lidoņu kustību, kas vien tuvinātu bumbiņu ķegļiem. Šo eksperimentu rezultātā radās tā sauktā formēšanas tehnika. Našķu izdalīšanai tika izmantota ar tālvadības pulti vadāma ierīce. Brīlandi ievēroja, ka dzīvnieki ar laiku sāka reaģēt uz skaņām, ko radīja pati pults. Iespaidojoties no saviem novērojumiem, treneru pāris izkopa klikšķināšanas metodi. Tās pamatā ir sekojoša ideja.
Ja dzīvnieks ir iemācījies, ka, katru reizi izdzirdot klikšķi, tas saņems našķi, klikšķis pats par sevi kļūst par spēcīgu impulsu, lai dzīvnieks izpildītu saimnieka komandas.
Klikšķināšanas uzvaras gājiens
Brīlandi nodibināja uzņēmumu, kas specializējās dzīvnieku trenēšanā. Lai arī daudzi bija skeptiski par šādu ideju, uzņēmums guva panākumus.
Brīlandu uzņēmums ar klikšķināšanas metodi savā laikā trenēja vairāk dzīvnieku un vairāk dzīvnieku sugu nekā jebkuri citi treneri – suņus, kaķus, liellopus, vistas, kazas, cūkas, trušus, jenotus, žurkas, aitas, pīles, kraukļus, papagaiļus, delfīnus un vaļus (kopumā 140 sugas). Vienubrīd uzņēmums vienlaikus apmācīja pat vairāk nekā tūkstoš dažādu dzīvnieku. Turklāt Brīlandi strādāja ne tikai ar astaiņiem, bet arī pašiem skolotājiem. 1947. gadā viņi atvēra pirmo izglītības iestādi, kas dzīvnieku treneriem pasniedza uzvedības analīzi. Viņu kursus savulaik apmeklējis pat leģendārais kinoindustrijas pārstāvis Volts Disnejs.
Brīlandi popularizēja savas metodes un sasniegumus gan tā laika populārākajos televīzijas šovos, gan pazīstamos laikrakstos un žurnālos, par dažādiem atrakciju parkiem un izstādēm nemaz nerunājot. 1951. gadā Kelleri pat apgalvoja, ka ar klikšķināšanas metodi varētu apmācīt teju jebkuru dzīvnieku, taču 1961. gadā pāris bija spiests atzīt, ka ne viss ir tik rožaini, kā pašiem sākotnēji šķitis. Izrādījās, ka, strādājot ar cūkām, vistām un jenotiem, bieži vien radās situācija, kad dzīvnieks kādu triku veiksmīgi apguva, taču tad lēnām sāka iemācīto aizmirst. Brīlandi uzskatīja, ka vainojams nekas cits kā instinkts, paziņojot, ka nevienas sugas uzvedību nevar adekvāti saprast, paredzēt vai kontrolēt bez zināšanām par tās instinktiem, evolūciju un ekoloģisko nišu.
Marianna Brīlanda bija pārliecināta, ka pozitīvā pastiprinājuma teorija lietojama ne tikai dzīvnieku apmācībā, bet arī darbā ar cilvēkiem ar garīgās attīstības traucējumiem. 1963. gadā viņa izstrādāja apmācības programmu, kas uzsvēra pozitīvo pastiprinājumu un humānu attieksmi pret pacientiem. Viņas programma kļuva par standartu vairumā garīgās veselības institūciju.
Suņu šovu popularitātes laikmets
Pagājušā gadsimta astoņdesmitajos gados vairumam saimnieku suņu apmācība galvenokārt asociējās ar gatavošanos paklausības sacensībām, taču Doktors Īans Danbārs vērsa uzmanību tieši uz mājdzīvnieku treniņa nozīmi. Viņi proponēja ideju, ka suņa audzināšanā var iesaistīt visu ģimeni. Strādājot ar ģimenēm, Danbārs novēroja, ka vairākums cilvēku nevēlas izmantot apmācības metodes, kas dzīvniekā izraisa nepatiku vai bailes jeb negatīvo pastiprināšanu. Tā vietā viņš izstrādāja pozitīvu treniņa metodi, ko saimnieki, kam nav specifisku zināšanu, spētu efektīvi apgūt un lietot, vienlaikus nepārmetot sev par izvēlēto tehniku. Būtiska nozīme bija kucēnu apmācībai.
Danbārs uzsvēra, ka ar suņiem jāsāk strādāt, pirms tie sasnieguši sešu mēnešu vecumu.
Viņš arī aicināja trenerus rīkot tā dēvētās kucēnu ballītes, kurās suņu atvasēm socializēties, bet saimniekiem novērot iespējamās uzvedības problēmas.
Kopumā pozitīvā apmācību metode ir guvusi virsroku. Ir pieejami bagātīgi mācību materiāli suņu saimniekiem, literatūra par suņiem kā sugu, kā arī pieredzējuši un dzīvniekus mīloši kinologi, pie kuriem vērsties, ja ir problēmas un jautājumi.
