Rīga +5°C 
Novērtē rakstu
-
24
-
0
-
0
-
1
-
0
-
0
-
0
-
Raksts no žurnāla Astes arhīva
Sterilizācija ir ķirurģiska operācija, kuras laikā dzīvniekam pilnībā vai daļēji izņem iekšējos dzimumorgānus un tādējādi pārtrauc dzīvnieka spēju radīt pēcnācējus.
Tautā gan pieņemts sterilizāciju attiecināt uz sieviešu kārtas dzīvniekiem, bet kastrāciju – uz vīriešu. Patiesībā veterinārmedicīnā ar sterilizētu dzīvnieku saprot jebkura dzimuma četrkājaino pārstāvi, kurš vairs nav spējīgs radīt pēcnācējus. Taču veterinārārsti nav kategoriski – ja saimnieks savu suni vai runci būs atvedis uz klīniku ar nolūku kastrēt, viņa vēlmes mediķi sapratīs.
Cik efektīva kā kontracepcijas metode?
Sterilizācija ir visefektīvākā kontracepcijas metode – tā ir simtprocentīgi droša. Tiesa, tā ir neatgriezeniska operācija. Ja kuces un kaķenes var laist pasaulē pēcnācējus pēc tam, kad pārtraukts lietot pretapaugļošanās medikamentus, sterilizācija šādu iespēju liedz. Taču salīdzinājumā ar citām dzīvnieku kontracepcijas metodēm tai ir būtiskas priekšrocības.
Atšķirībā no hormonālajiem pretapaugļošanās līdzekļiem (gan tabletēm, gan injekcijām), sterilizācijai nav tik daudz dzīvnieka veselībai postošu blakusparādību!
Kaut gan, kā norāda Aigars Briņķis, jaunākās paaudzes hormonālajām tabletēm blaknes ir mazākas un novērojamas retāk, tomēr pilnībā nepieļaut komplikāciju risku nevar – tās ir piometrs jeb dzemdes iekaisums un piena dziedzeru audzēji. Te gan nozīme ir arī šo medikamentu pareizai lietošanai.
Piemēram, Dānijā – runājot par bezpajumtes dzīvniekiem – aktīvi darbojas kaķu barotājas, kuras apstaigā ielas kaķu kolonijas un šo dzīvnieku ēdienam reizi nedēļā pievieno pretapaugļošanās tabletes. Šādi dzīvnieka veselībai netiek nodarīts liels ļaunums – tabletes dodot regulāri, medikaments nerada straujas hormonu līmeņa svārstības dzīvnieka organismā. Taču pie mums itin daudzi kaķeņu saimnieki hormonālās tabletes dzīvniekam sāk dot tikai tad, kad meklēšanās jau ir sākusies, un tas ārkārtīgi strauji maina hormonu līmeni asinīs un vēlāk var kļūt par piena dziedzeru audzēju attīstības cēloni. Sterilizācija ir nekaitīgāka dzīvnieka veselībai.
Pilnīgi jauns kontraceptīvais preparāts, ko var izmantot vīriešu kārtas dzīvnieku sterilizācijai, pašlaik ir izstrādāts Amerikā – tas ir medikaments, ko injicē dzīvnieka sēkliniekos. Tas toksiski ietekmē sēklinieku šūnas, tās noārdot. Vizuāli šāda suņa vai runča sēklinieku maisiņi nekādi neatšķiras no nekastrēto sugasbrāļu sēklinieku maisiņiem, taču sugu turpināt dzīvnieks vairs nespēj. Latvijā gan tāds medikaments vēl nav pieejams.
Pie mums – ja vien saimnieks ir pilnībā pārliecināts, ka nevēlas uzņemties rūpes par sava mīluļa pēcnācējiem, – sterilizācija ir optimālais risinājums.
Sterilizācijas plusi un mīnusi
Plusi
-
Saimniekam vairs nav jāuztraucas par problēmām, kas saistītas ar sava mīluļa meklēšanos un nevēlamiem pēcnācējiem.
-
Operētam dzīvniekam zūd dzimumdziņa, līdz ar to viņš vairs neklīst prom no mājām, nenonāk citu dzīvnieku baros, kas lenc pretējā dzimuma pārstāvjus, un neriskē tikt sāncenšu sakosts, kā citādi savainots vai pakļūt zem automašīnas.
-
Tā kā sieviešu dzimuma pārstāvēm vairs nav meklēšanās izpausmju, ap māju vai kāpņutelpā vairs neriņķo nelūgto pielūdzēju bari.
-
Četrkājainis kļūst līdzsvarotāks, mierīgāks.
-
Mazinās dzīvnieka agresivitāte – gan pret saviem sugasbrāļiem, gan pret saimnieku. Jāņem vērā, ka nesterilizēti dzīvnieki vienmēr mēģina dominēt savā barā (cilvēku ģimeni ieskaitot), tāpēc četrkājainā agresijai var tikt pakļauti bērni un pārējie ģimenes locekļi. Sterilizācija atrisina šādas problēmas.
-
Runči pēc kastrācijas vairs neiezīmē teritoriju. Tiesa, sterilizācija nobrieduša dzīvnieka vecumā (pēc četriem pieciem gadiem) runčiem var arī nemazināt teritorijas iezīmēšanas niķi, jo tad tā jau ir uzvedības problēma.
-
Sterilizācija novērš nopietnas slimības: kucēm un kaķenēm dzemdes iekaisumus, piena dziedzeru audzēju, savukārt suņu puišiem un runčiem – prostatas iekaisumu un jaunveidojumus. Starp citu, pēc septiņu gadu vecuma piena dziedzeru audzēju operācijas kucēm un kaķenēm ir vienas no biežāk veiktajām.
-
Ar sterilizāciju vislabāk var regulēt ielas dzīvnieku nekontrolētu vairošanos.
Mīnusi
-
Ja pēc kāda laika saimnieks pārdomā un tomēr vēlas iegūt sava mīluļa pēcnācējus, tas vairs nav iespējams.
-
Ļoti bieži pēc operācijas saimnieki saviem mīluļiem nenodrošina atbilstošu diētu – pārbaro dzīvnieku, un rezultātā četrkājainis aptaukojas.
-
Dažkārt pēc sterilizācijas kucēm rodas urīna nesaturēšanas problēmas. Visbiežāk tā gadās, ja operācijas laikā tiek izņemtas gan olnīcas, gan dzemde. Pasaulē šīs problēmas cēlonis līdz galam vēl nav izpētīts, tomēr mediķi sliecas domāt, ka tā rodas nevis ķirurģisko manipulāciju ietekmē, bet gan anatomisku īpatnību – citāda urīnpūšļa vai dzemdes kakla novietojuma – dēļ. Vairāk tas raksturīgs lielo suņu šķirņu pārstāvēm. Problēmas risināšanai mediķi tad parasti nozīmē speciālu hormonālu preparātu – tiesa, tas gan būs jālieto visu atlikušo mūžu. Kaķenēm šīs problēmas novērotas ļoti reti.
-
Runčiem – ja sterilizācija veikta agrīni un turpmākajā dzīvē kaķis aptaukojas – tas var būt rosinošs faktors, lai veidotos urīnakmeņi. Šai kaitei vislabākā profilakse ir pēc operācijas ievērot diētu un nepieļaut aptaukošanos.
-
Kaut neliels, tomēr pastāv arī operācijas risks. Iespējamas komplikācijas pēcoperācijas periodā.
Kā tas notiek
Sterilizāciju dzīvniekam veic pilnā narkozē, līdz ar to sāpes viņš nejūt. Veterinārmedicīnā šī nav uzskatāma par sarežģītu operāciju un aizņem vien 15–20 minūtes. Tiesa, tā kā kucēm un kaķenēm operācijas laikā atver vēdera dobumu, operācija noris mazliet ilgāk.
Lielākā laika daļa paiet, ievadot narkozi, sagaidot tās iedarbību un sagatavojot operējamo laukumu (to noskuj un dezinficē).
Kucēm un kaķenēm
Latvijā populārākais un ārstu praksē atzītākais sterilizācijas veids ir izņemt visus iekšējos dzimumorgānus – olnīcas un dzemdi. Otrs variants – izoperēt tikai olnīcas, taču tas nepasargā dzīvnieciņu no riska nākotnē saslimt ar dzemdes iekaisumiem un audzējiem. Vēl pastāv iespēja tikai pārgriezt vietu, kur olnīcas savienojas ar dzemdes ragiem, līdz ar to kaķene vai kuce nevar kļūt grūsna, taču meklēšanās notiek tik un tā, jo hormonālā aktivitāte paliek nemainīga. Šai metodei no veselības viedokļa ir vismazāk priekšrocību.
Aigars Briņķis uzskata: kaķenes un kuces veselībai un mierīgākai turpmākajai dzīvei ieteicamāk izņemt visus iekšējos dzimumorgānus.
Fizioloģiski un anatomiski gan kucēm, gan kaķenēm iekšējie reproduktīvie orgāni ir gandrīz vienādi, tāpēc ķirurģiskās manipulācijas operācijas laikā ir līdzīgas.
Sterilizācijas laikā izņem olnīcas, dzemdi un dzemdes ragus. Vietu, kur tiek pārgriezts dzemdes ķermenis, nosien un uzliek šuvi. Pēc tam sašuj vēdera sienu.
Suņupuikām un runčiem
Operācijas laikā dzīvniekam pilnībā izņem sēkliniekus. Var arī tikai pārsiet sēklvadu aukliņu – šajā gadījumā dzīvnieks nevar radīt pēcnācējus, taču hormonālā aktivitāte saglabājas. Šo paņēmienu veterinārārsti pēdējā laikā praktizē salīdzinoši retāk.
- Suņiem
Operācijas laikā pārgriež sēklinieka maisiņa priekšējo daļu, izņem sēklinieku ar sēklvadu aukliņām un uzliek šuvi. Pēc tam uzliek iekšējās vai ārējās šuves (pēc ārsta izvēles). Mazo šķirņu sunīšiem parasti liek iekšējās šuves, lielo šķirņu pārstāvjiem var likt gan vienas, gan otras.
- Runčiem
Operācijas laikā divās vietās pārgriež sēklinieka maisiņu, izņem sēklinieku un nosien sēklvada aukliņu kopā ar asinsvadiem. Aukliņu nosiet var vai nu ar medicīnisko diegu, uzliekot šuvi, vai arī aukliņai uzliekot mezglu. Ādu runčiem nešuj – brūce ātri aizdzīst pati.
Sterilizācijas laikā var izmantot dažādu veidu narkozi: inhalācijas, intramuskulāro vai intravenozo. Pasaulē vairāk atzīta ir inhalācijas narkoze, tā ir salīdzinoši drošāka, jo narkozes devu var dozēt tik ilgi, cik mediķim nepieciešams medicīniskajām manipulācijām. Katrs veterinārārsts var izmantot savu narkozes veidu.
Pēcoperācijas periods
Atveseļošanās ilgst 7–10 dienas. Visu šo laiku dzīvnieku nav ieteicams laist vienu pašu laukā (kaķenes un runči jātur tikai telpās) un ļaut tam skriet, lēkt, aktīvi rotaļāties. Saimniekam arī jāuzmana, lai mīlulis operēto vietiņu nelaizītu un nekasītu, jo tā var izraisīt ādas vai zemādas slāņu kairinājumu un ienest brūcē infekciju. No kokvilnas auduma var uzšūt vai veterinārajās klīnikās iegādāties speciālu mētelīti, kas pasargās operēto vietu. Tomēr vislabāk šo problēmu var novērst ar tā saukto Elizabetes apkakli, ko var iegādāties veterinārajās klīnikās vai aptiekās.
Kas jāzina saimniekam:
Pirms operācijas
-
Dzīvniekam jābūt pilnīgi veselam, attārpotam un vakcinētam.
-
Mīluli nedrīkst barot apmēram 12 stundas. Respektīvi, ja operācija paredzēta nākamās dienas rītā, vakarā pabaro un ēdiena trauciņu novāc.
Pēc operācijas
-
Mīlulis jānogulda kādā klusākā istabas stūrītī, paklājot apakšā sedziņu un pampera paklājiņu (būdams vēl narkozes iedarbībā, dzīvnieks var nesaturēt urīnu), apsedzot to un ļaujot izgulēties.
-
Kaķi nevajadzētu likt gultā vai uz kāda paaugstinājuma, jo, mostoties no narkozes, dzīvnieks parasti mēģina celties un iet, bet vēl nekoordinē savas kustības un var savainot sevi pret mēbeļu asajiem stūriem vai uzgāzt sev virsū kādu priekšmetu. Vislabāk mīluli ievietot būrī vai pārvadāšanai paredzētā konteinerā.
-
Mosties no narkozes dzīvnieks sāk atkarībā no ievadītā narkozes veida un operācijas ilguma. Parasti tam pilnībā jāatgūstas 8–24 stundās.
-
Jārēķinās, ka diennakti pēc operācijas dzīvniekam var būt vemšana – tas saistīts ar narkozi, kuras ietekmē pazeminās asinsspiediens, izraisot četrkājainim sliktu pašsajūtu.
-
Pirmajā dienā pēc operācijas mīluli nav vēlams piespiedu kārtā barot – tuvumā jānoliek vien trauciņš ar dzeramo ūdeni. Ēstgriba dzīvniekam parasti atgriežas pēc diennakts.
Kad var rasties sarežģījumi
Aigars Briņķis uzsver: par narkozes risku nevajadzētu īpaši satraukties, jo sarežģījumi var rasties tikai vienā procentā gadījumu – ja dzīvniekam ir paaugstināta jutība pret kādu anestēzijas līdzekļa sastāvdaļu.
Pēcoperācijas laikā komplikācijas var rasties, ja atveras kāda šuve vai nosietais asinsvadiņš – tad var sākties iekšējā vai zemādas asiņošana. Risks var būt saistīts arī ar organisma individuālo reakciju uz operācijas laikā izmantotajiem medicīniskajiem diegiem – ja organisms tos nepieņem, sākas atgrūšanas reakcija, un veidojas iekaisums.
Veterinārārsts skaidro, ka iekšējām šuvēm parasti izmanto uzsūcošos diegus – tie uzsūcas mēneša laikā un izraisa mazāku kairinājumu. Vēl ļoti svarīgi operācijas laikā nodrošināt sterilu vidi, tad ir mazāks risks veidoties iekaisumiem un citām problēmām.
Pie veterinārārsta jāvēršas nekavējoties, ja:
-
24 stundu laikā pēc operācijas dzīvnieks nav atsācis dzert un ēst;
-
turpinās vemšana;
-
asiņo ārējie dzimumorgāni vai operētā brūce;
-
operētā brūce ir pietūkusi un apsārtusi;
-
paaugstinās temperatūra (virs 39,5 °C).
Labākais sterilizācijas vecums
Jautājumā par vēlamo mīluļa sterilizācijas laiku veterinārārstu un šķirnes dzīvnieku audzētāju uzskati atšķiras. Mediķi ir pārliecināti – jo ātrāk veic operāciju, jo mazāk veselības sarežģījumu nākotnē. Bet daži audzētāji iesaka ar operāciju nesteigties līdz gada vecumam, kad dzīvnieks ir pilnībā nobriedis.
Aigars Briņķis uzskata – kucītes un kaķenītes ieteicams sterilizēt līdz sešu mēnešu vecumam. Tam pamatojums ir angļu zinātnieka Antonija Moora veiktais pētījums, kas tika prezentēts Pasaules veterinārārstu kongresā jau 2006. gadā. Proti:
-
ja sterilizē līdz pirmajai meklēšanās reizei, vēlāk piena dziedzeru un dzemdes jaunveidojumu attīstības risks samazinās līdz minimumam – iespēja saslimt ir tikai 0,01%. Kaķenēm tas nozīmē sterilizāciju līdz sešu mēnešu vecumam, kucītēm (atkarībā no šķirnes lieluma) no sešu līdz desmit mēnešu vecumam;
-
ja sterilizācija veikta starp pirmo un otro meklēšanās reizi, ar minētajām kaitēm ir iespēja saslimt 8 % gadījumu;
-
sterilizējot pēc otrās meklēšanās, risks saslimt jau ir 26 %!
«Tas nozīmē – sterilizējot pēc divu gadu vecuma, ceturtā daļa dzīvnieku – arī sterilizētu! – slimo ar piena dziedzeru audzēju. Turklāt jāņem vērā, ka ar audzējiem slimojušu dzīvnieku pēcnācēji ir ģenētiski predisponēti uz šo slimību, tāpēc, izvēloties piemērotāko sterilizēšanas laiku, jāapsver visi šie faktori,» norāda veterinārārsts.
Ar audzējiem slimo ne vien sieviešu dzimuma pārstāves – arī nesterilizētiem suņiem un runčiem var veidoties prostatas audzējs un rasties citas veselības problēmas. Kaķiem šī problēma ir vēl aktuālāka – kā liecina pētījumi: kaķenēm tikai 8% gadījumu audzēji mēdz būt labdabīgi, pārējos 92% tie veidojas ļaundabīgi (suņiem šī proporcija nav tik dramatiska – 50% labdabīgu, 50% ļaundabīgu audzēju).
«Tāpēc optimāli ir sterilizēt apmēram sešu mēnešu vecumā, kad dzīvnieks ir izaudzis – izveidojusies kaulu uzbūve un galvas forma – un sasniedzis pubertāti,» ir pārliecināts Aigars Briņķis.
Ir gan dzirdēts, ka, piemēram, ASV patversmju dzīvniekus un tos, kas nav paredzēti ciltsdarbam, sterilizē pat divu mēnešu vecumā pirms atdošanas nākamajam saimniekam, lai būtu absolūta pārliecība, ka dzīvnieks netiks vairots un viņa pēcnācēji nenokļūs uz ielas. Taču, kā skaidro Aigars Briņķis, veterinārajās klīnikās tik agrīnā vecumā sterilizāciju nepraktizē, jo tad dzīvniekam var rasties kaulu un muskuļu attīstības problēmas. Piemēram, runcis neattīstīsies kā runcis, bet pēc galvas formas un auguma izmēriem atgādinās kaķeni.
Pretējs viedoklis
Latvijas Kinoloģiskās federācijas un Latvijas felinoloģiskās asociācijas Felimurs prezidente Vija Klučniece:
– Uzskatu, ka sterilizācija nepieciešama bezpajumtes dzīvniekiem un tiem, kam ir kādas slimības. Taču pārējiem, it sevišķi šķirnes mājdzīvniekiem, sterilizācija ir nehumāna, nevajadzīga operācija, kura patiesībā tiek veikta nevis dzīvnieka labā, bet saimnieka ērtību labad.
Manuprāt, iegādājoties kucīti, bez šīs operācijas var iztikt – tas taču nav nekas briesmīgs divreiz gadā viņu novaktēt un iemācīt pašai sevi sakopt?! Tāpat nav lielu problēmu suni vienkārši nelaist skraidīt pa kucēm. Tiesa, ar kaķiem ir mazliet citādi – it sevišķi dzemdējušās kaķenes bieži vien vecumdienās piemeklē ļaundabīgi piena dziedzeru audzēji, tāpēc kaķenes būtu vērts sterilizēt. Tomēr to nevajadzētu darīt agrīnā vecumā.
Iemesls manai pārliecībai meklējams novērojumos, ka, piemēram, runči pēc kastrācijas izaug nenormāli lieli. Tas nav labi. Sterilizācija vispār izraisa virkni dažādu sarežģījumu, piemēram, dzīvnieki aptaukojas, līdz ar to paaugstinās risks saslimt ar dažādām slimībām.
Vēlreiz gribu uzsvērt: ielas kaķi ir jāsterilizē, jo citādi nav iespējams ierobežot to vairošanos, taču pārējos dzīvniekus šī operācija kropļo. Tā ir tikpat nehumāna kā ausu vai astu kupēšana.
Trīs svarīgi papildjautājumi
- Vai kaķenīti un kucīti drīkst sterilizēt meklēšanās laikā?
To nav ieteicams darīt. Ja nav citas izvēles (piemēram, kaķenei meklēšanās notiek ik pēc divām nedēļām), to var darīt, taču jārēķinās, ka meklēšanās laikā dzimumorgāni ir stiprāk apasiņoti, līdz ar to operācijas laikā pastāv lielāks asiņošanas un komplikāciju risks, turklāt ļoti strauji organismā tiks samazināts hormonu līmenis, līdz ar to pēc tam atkal pastāv risks veidoties piena dziedzeru iekaisumiem. Var rasties arī citas problēmas – piemēram, pēc operācijas attīstīties viltus grūsnība. - Vai drīkst sterilizēt grūsnu dzīvnieku?
Jā, to var darīt, it īpaši, ja grūsns ir bezpajumtes dzīvnieks. Šāda operācija gan veterinārārstiem sagādā daudz nepatīkamu emociju, taču labāk to paveikt šajā periodā nekā eitanazēt jau dzimušus mazuļus. - Vai pastāv iespēja, ka sterilizēts dzīvnieks atkal meklējas?
Tas ir iespējams, bet vairāk attiecināms uz kucēm. Ja operācijas laikā olnīca nav izņemta pilnībā (paliek kaut vai neliels šā orgāna fragmentiņš), pēc laika tā var reģenerēties (atjaunoties) un vēlāk atkal izraisīt meklēšanos. Ja ir izņemta arī dzemde, apaugļoties kuce vairs nevar, taču pretējā dzimuma pārstāvji par viņu interesēsies tik un tā. Lai būtu pārliecība, ka šādas problēmas vairs neatkārtosies, pirms operācijas veterinārārstu vēlams iztaujāt, kāds ir viņa praktizētais sterilizācijas veids.
Mīti un patiesība
- Sterilizācija vai kastrācija saīsina dzīvnieka mūžu.
Gluži otrādi! Mazāk dzīvo nesterilizētie dzīvnieki, jo tie biežāk slimo ar jaunveidojumiem, kucītes un kaķenītes apdraud dažādi riski dzemdībās, bet suņupuiši un runči biežāk gūst savainojumus cīņās ar sugasbrāļiem par pretējā dzimuma pārstāvju iekarošanu. Sterilizācija pagarina mūžu.
- Ja kuci sterilizē apmatojuma maiņas laikā, viņa metīs spalvu visu atlikušo mūžu.
Šādam pieņēmumam nav zinātniski apstiprināta pamatojuma. Sterilizācija neietekmē apmatojuma maiņu – ir gana daudz arī nesterilizētu suņu un kaķu, kuriem visu dzīvi pastāvīgi krīt spalva.
- Šī operācija rosina aptaukošanos.
Jā, sterilizācija var rosināt aptaukošanos. Taču pie vainas ir nevis pati operācija, bet fakts, ka pēc tās saimnieki nemaina sava mīluļa ēdienkarti, kas obligāti būtu jādara. Samazinoties hormonu aktivitātēm, dzīvniekam vairs nav nepieciešams tik daudz enerģētiski augstvērtīgas barības, tāpēc ieteicams pēc operācijas vismaz par trešdaļu samazināt barības devu vai izvēlēties liesāku – ar mazāku kaloriju daudzumu. Zooveikalos nopērkama arī tieši sterilizētiem dzīvniekiem paredzēta barība.
- Ja četrkājainim šo operāciju veic agrīnā vecumā, viņš tā arī paliek bērna prātā.
Nav tiesa. Ir dzīvnieki, kuri arī nesterilizēti visu mūžu paliek bērna prātā. Katrā ziņā dzīvnieka intelektu šī operācija neietekmē.
- Veselīgāk ir kuci vai kaķeni meklēšanās laikā vienkārši ieslodzīt telpā…
To var darīt, taču jārēķinās, ka nepiepildīta dzimumdziņa dzīvniekam izraisa ciešanas – gan fiziskas, gan emocionālas. Tāpēc, ja saimnieks nevēlas audzēt šķirnes dzīvniekus, mīluli labāk sterilizēt.
- Sterilizēts vai kastrēts dzīvnieks kļūst apātisks, vienaldzīgs pret apkārtējo pasauli.
Par vienaldzību to nevar nosaukt, taču – jā, dzīvnieks kļūst mierīgāks, jo viņu vairs nepiemeklē meklēšanās laika hormonu vētras.
- Sterilizācija ir pretdabiska.
Tā tiešām ir pretdabiska. Bet vai ir dabiski un ētiski slīcināt, eitanazēt vai pie patversmju durvīm kastē atstāt jaunās, nevienam nevajadzīgās dzīvībiņas? Tādu izmesto dzīvnieku gadā ir simtiem. Sterilizācija, pēc veterinārārstu domām, ir daudz humānāka.
Populārākie raksti
Novērtē rakstu
-
24
-
0
-
0
-
1
-
0
-
0
-
0
-
