Rīga +5°C 
Novērtē rakstu
-
11
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
Par viņu intervijā Artuss runā ar neviltotu mīlestību un cieņu. Var noprast, ka viņiem ir tāda īsta veču draudzība. «Viņš ir daļiņa no manis. Viņš ir kaut kas ļoti, ļoti paklausīgs, prātīgs… un kaut kas ļoti harismātisks. Varbūt daudzi suņu saimnieki tā saka, bet man ar Borhesu reāli ir paveicies. Un tas ir godīgi, pa īstam. Bez lišķības – viņš ir izcili gudrs suns,» stāsta Artuss.
– Borhess ir tavs pirmais suns?
– Nē, dzīvē man bijuši arī citi suņi. Pirmais bija Teikas dvorterjers Rembo. Tad 10. klasē man bija Vidusāzijas aitusuns Isters. Tas bija baisi jaudīgs! Paceļoties pakaļkājās, viņš bija manā augumā. Isters pārvērtās par reālu zvēru, gandrīz vai savējos nelaida mājās. Koda. Man rokas sakoda. Tie vidusāzieši tādi ir – nikni.
Sākumā šķita forši, ka liels suns, bet tad tas kļuva traki. Pēc četriem gadiem viņu atdevu, lai dzīvo laukos, jo pilsētā kļuva bīstami, ka viņš kādu nesaplosa. Laukos viņam bija tāda pati draudzenīte.
– Kā tev šķiet, ko Borhess domā par Artusu Kaimiņu?
– Savā prātā viņš ir ieņēmis, ka ir cilvēks. Tas ir stabili, ka viņš tā domā. Varbūt Borhess arī domā, ka esmu viņa tētis. Bet es neesmu viņa tētis. To gan nedrīkst viņam teikt. Manuprāt, viņš mani ļoti mīl. Grib būt ļoti labs, lai nesaņemtu pārmetumus. Lai gan savā dzīvē viņš tā arī nav izpelnījies nevienu pārmetumu.
– Un kas tev pašam ir Borhess? Tu viņam izsūdzi savas bēdas vai lamā, kad pašam ir slikts noskaņojums?
– Savos desmit gados Borhess nav lamāts ne reizi. Viņu nav arī par ko lamāt. Viņš ir daļiņa no manis. Viņš ir kaut kas ļoti, ļoti paklausīgs, prātīgs… un kaut kas ļoti harismātisks.
Varbūt daudzi suņu saimnieki tā saka, bet man ar Borhesu reāli ir paveicies. Un tas ir godīgi, pa īstam. Bez lišķības – viņš ir izcili gudrs suns.
– Kā izpaužas tā viņa gudrība?
– Ikdienā. Tajā, kāds viņš vispār ir. Viņš adaptējas jebkuros apstākļos. Pilsētā var dzīvot bez problēmām, laukos – tur vispār ideāli. Jebkurā kafejnīcā viņu var laist nebaidoties, jebkurā sociālajā vidē viņš neapjūk. Tāpat viņš sadzīvo ar visiem citiem suņiem. Viņš klausa, netaisa scēnas. Es, protams, neesmu no tiem, kas viņam izraud savas bēdas. Teikšu vēl vairāk – viņš pats saprot, kad man ir kādas bēdas, kad ir slikti.
– Precizēsi, kā tas ir?
– Viņš pienāk klāt un ar purnu tā līdzjūtīgi baksta. Ja guļu, tad mēģina ar purnu iebraukt padusē. Borhess nelaizās. Viņš večiem nenāk klāt un nelaiza seju, visu ģīmi nosiekalojot.
Viņš nedod arī bučas. Mums, džekiem, tā nav pieņemts.
Ar dāmām ir mazliet citādi, bet ar večiem viņš nelaizās.
Bet vispār tu uzdevi tādu baigi labo jautājumu – kas man ir Borhess? Viņš pirms desmit gadiem, kad piedzima, savā ziņā man bija visa sākums. Toreiz man bija divi tādi suņi – Borhess un viņa mamma Šeila. Diemžēl, pirms trim nedēļām 14 gadu vecā suņu meitene Šeila devās 
viņsaulē. Tas mums ģimenē ir tāds pamatīgs trieciens. Es Borhesam to vēl neesmu teicis…
– Pastāsti, kā vispār tiki pie Borhesa?
– Borhesa mamma četru gadu vecumā laida pasaulē deviņus kucēnus. Tas tā izklausās vienkārši – laida pasaulē kucēnus. Bet tur bija viss pēc kanoniem. Mums mājās ģimenē pirms 14 gadiem parādījās Šeila. Mamma nopirka kurchāru (vācu īsspalvainais putnusuns) – izcilu savas sugas pārstāvi. Un viņai, lai radītāju pēcnācējus, vajadzēja tikpat izcilu tēviņu.
Mamma Šeilu sapārot pat speciāli brauca uz Poliju, jo tur bija tuvākais no šīs šķirnes pārstāvjiem, kuram bija izcili gēni. Polijā viss notika, kā nākas, un Šeilai ap Ziemassvētku laiku piedzima deviņi kucēni. Borhess bija pirmais. Uzreiz teicu, ka viņu ņemšu sev.
Viņš bija tas, kurš pirmajās nedēļās visvairāk ķērās pie mammas pupa. Viņš vienmēr bija tas, kuram visvairāk vajadzēja, pārējie tika grūsti malā. Astoņi kucēni tika atdoti saimniekiem. Atminos, ļoti skrupulozi izvēlējāmies viņiem jaunos saimniekus, jo nevar tā vienkārši medību suņus atdot, kam pagadās. Kurchāri tomēr nav vienkārši klēpju sunīši, kurus var atstāt mājās vienus vai ielikt somā, lai staipītu līdzi.
– Kādam jābūt kurchāra saimniekam?
– Enerģiskam, jo ar suni jānodarbojas. Daudzi man prasa, kā es ar viņu tieku galā? Viņš vienkārši piedalās manā dzīvē ik uz soļa. Pat Suņu būda, ar kuru sākās mana politiskā dzīve, ir saistīta ar Borhesu. Tas, ka es strādāju tagad Saeimā vai agrāk strādāju teātrī, man attiecībā uz Borhesu nemaina neko. Man par Borhesu ir jāgādā. Uz teātri viņu mēdzu ņemt līdzi. Uz Saeimu neņemu, bet man tāpat ik pēc sešām stundām viņš ir jāved pastaigā. Labi, ka dzīvoju netālu no darba, tas mazliet atvieglo rūpes.
– Kā radās vārds Borhess?
– Pasē viņš ir Gabriels Garsija Febuni Rio. Febuni ir mātes uzvārds, Rio – tēva. Tiem bija jāpaliek. Kad Šeilai piedzima deviņi kucēni, man viņiem visiem bija jāizdomā vārdi, kas sākas ar burtu G, jo Šeilai tas bija G metiens.
Man tā sanāca, ka savam sunim izdomāju – Gabriels Garsija. Uz ko tas velk? Protams, ka uz Markesu. Un tomēr – suni sauc Borhess. Un tā viņu sauc par godu spāņu rakstniekam. Kā mums ir Rainis, tā spāņiem ir Borhess. Bet īstenībā, ja man tā jāsaka, tad tas vārds viņam pats atnāca. Un viņš to pieņēma. Un tas taču labi skan kopā – Borhess un Artuss. Starp citu, viņam uz kaklasiksnas ir rakstīts Borhess, bet čipā, kas viņam ir plecā, dati ir par Gabrielu Garsiju.
– Viņš tiekas ar saviem brāļiem un māsām?
– Borhess nezina, ka viņam tādi ir. Ar mammu tās attiecības bija kā ar mammu. Šeila vienmēr bija galvenā, Borhess klausīja. Ar brāļiem un māsām, kad viņi tagad satiekas uz ielas, protams, kā jau suņi, saostās. Bet ne vairāk.
Vismaz es nevaru pateikt, ka bijis gadījums, kad Borhess savā valodā būtu uzsauci Čau, bračka, kā iet? vai māsai pajautājis, kā viņai klājas.
– Borhesam pašam ir bērni?
– Viņš taču ir džeks! Tas bija pirms gadiem četriem pieciem, kad es sapratu, ka vismaz vienu reizi viņam TO taču vajag. Mārim Oltem arī ir kurchārs. Kucīte. Satikāmies, viņi samīlējās, un piedzima septiņi mazi vācu īsspalvainie putnusunīši.
– Kā tev šķiet, Borhesam labāk patika, ka biji aktieris, vai tagad – kad esi politikā?
– Vairāk laika viņam varēju veltīt, kad biju aktieris. Man šķiet, ka viņam arī mazāk tīk, ka esmu tāds nopietnais – uzvalkā. Viņš droši vien grib mani tā jestrāk sagaidīt mājās. Bet es atnāku uzvalkā, un viņš nevar mesties man virsū. Tad viņš pagaida, kad uzvelku mājas drēbes. Man pat šķiet, ka šajos brīžos viņš ar visu savu būtību sauc: «Aiziet, vecīt, ātrāk, ātrāk, velc normālas drēbes, lai varu sasveicināties un varam doties pastaigā!»
– Noteikti taču esi apmācījis Borhesu, ka viņš ir tik ieturēts un paklausīgs?
– Neesmu mācījis, ja runājam par tādu lietu kā suņa vešana uz suņu skolu. Viņš pats savas dzīves laikā samācās un saprot, kas ir jādara un kā ir pareizi. Viņš iemācījās nest savu pavadu, pats saprata, ka uz dīvāna nav jākāpj, kamēr esmu darbā. Borhess saprot, ka viņam ir pašam sava gulta un nevar līst manējā.
Bet, protams, viņam parādās arī izlaišanās pazīmes, kad esmu uz kādu laiku aizvedis padzīvoties pie savas vecmāmiņas.
Tad Borhess atkal normālā režīmā atgriežas tikai pēc kādas pusotras dienas. Tur, pie vecmāmiņas, man šķiet, viņš maksimāli izlaižas. Guļ, kur iedomājas. Es pat baidos domāt, kā vecmāmiņa Borhesu lutina. (Smejas).
– Borhess ir medību suns. Viņš kādreiz ir bijis reālās medībās?
– Viņš ir asspalvainais pīļu medību suns, bet medībās viņš nekad nav bijis.
– Un uz izstādēm viņš ir bijis?
– Nē! Viņš ir vecis. Šeila ar manu mammu gāja uz izstādēm. Tā ir pilnīgi cita pasaule. Man brīvdienas ir tik svarīgas, ka es negribēju no pulksten deviņiem rītā tās pavadīt Ķīpsalā vai Skonto hallē.
Kad Borhess piedzima, uzreiz pateicu, ka viņš neies uz izstādēm un viņš neies medīt. Borhesam ne tikai neinteresē medības, viņš pat nezina, ka ir medību suns. Ja viņš būtu gājis medīt, kā es viņu tagad varētu vest uz parku pastaigāties? Viņš taču visas pīles nokostu. Toties tagad ejam gar Operu, un viņš sasveicinās ar pīlītēm. Viņam nav intereses vajāt, viņam patīk paskraidīt pa mežu, atnest man kādu kociņu, padraudzēties ar citām dzīvām radībām.
– Viņam jau droši vien daudz labāk patiktu dzīvoties pie meža, kur apkārt nav tikai betons, asfalts un pāris nelielu parku, kur izskrieties?
– Ir tā, kā ir. Es dzīvoju Rīgā, un viņš dzīvo pie manis. Vienkārši nav reāli, ka viņam visu laiku apkārt būs mežs, ūdens, pļavas. Vismaz darba dienās. Bet mums paliek brīvdienas.
Viņš ir pielāgojies manam darba ritmam un gaida, kad dosimies prom no pilsētas. Medību suņiem ir tā, ka viņiem šad tad ir tā kārtīgi jāizskrienas. Ar padzīvošanos pa parku nepietiek. Mēs tad brīvdienās palaikam ar auto dodamies uz laukiem paskriet. Es viņu izlaižu uz kāda nomaļa ceļa, un tad viņš skrien, bet es braucu no aizmugures. Kad ceļš sadalās, Borhess apmulst un domā, pa kuru skriet. Ja uzpīpinu divas reizes, viņam ir skaidrs, ka jāskrien pa labi.
Tad es piebraucu līdzās un saku viņam, ka labi skrien, ka ir malacis. Tad var manīt, ka Borhess kļūst lepns par tām uzslavām.
– Pag, pag, un kāpēc tu pats neskrien, bet brauc ar auto?
– Kur tad es! Es jau ar ātrumu 35–40 kilometru stundā nevaru paskriet. Toties peldēšanā man iet labāk. Jebkuras ūdenstilpes – jūra, upes – mums ir svēta lieta. Ja esam devušies pie ūdeņiem, mēs peldam kā divi roņi. Peldam nevis dziļumā, bet gar krastu.
Kurchāriem ir pēdas ar plēvīti, tāpēc viņi labi peld. Ūdenī esmu ātrāks, tāpēc es peldu pirmais, bet Borhess turas līdzi. Šīs šķirnes īpatnība ir tā, ka viņi īsti nejūt savu spēku izsīkuma robežu.
Gadās, ka man viņš jāpaņem opā, jānomierina, ka nu jau pietiks, ka nu jau izskatās, ka tūlīt, tūlīt ies pa burbuli.
– Desmit gadu lielam sunim nav mazs dzīves posms.
– Jā, tā ir… Viņš aizvien biežāk jāved uz tehnisko apskati. Borhesam paņem asins analīzes, paskatās, vai viss ir labi. Dodu viņam kvalitatīvu ēdienu. Nepaslinkoju, aizeju uz Centrāltirgu pēc laba gaļas gabala. Viņš neēd tikai tomātus, jēlas zivis un marinētas lietas. No visa pārējā neatsakās. Viņam nav pavilnas, kas nozīmē, ka ziemā viņam ir auksti.
– Tad jau ziemā viņam velc mētelīšus?
– Borhesam tas neiet pie sirds. Rīgas centrā ziemā vispār ir briesmīgi, jo visas ielas nokaisītas ar sāli. Tas Borhesam galīgi nepatīk, jo viņam reāli sāp.
Ja jau esmu spiest kurpes mest ārā, jo sāls tās saēd, tad ko runāt par maigajām suņa ķepām.
Tad es viņu vedu projām no Rīgas centra, jo vilkt Borhesam zābakus, nē, to viņš galīgi nesaprastu. Viņš ir tiktāl patstāvīgs, ka zina – pārnākot mājās, pirmais, kas viņam jāizdara, jānoslauka kājas lupatā pie durvīm. Sākumā priekšējās, pēc tam – aizmugurējās. Tā vismaz mums mājās ir pieņemts.
– Tāpat taču ir kādi brīži, kad kaut kur aizbrauc. Kas tad rūpējas par Borhesu?
– Protams, ka gadās viņu uz laiku atstāt. Tad atstāju viņu pie savas mammas.
– Esmu redzējis, ka pa parku pastaigājaties un Borhesam nav uzpurņa. Vai tad tik liels suns drīkst iet pastaigā bez uzpurņa?
– Medību suņi drīkst. Viņiem nemaz nedrīkst likt uzpurņus. Viņi speciāli selekcionēti, lai suns varētu saost. Uzpurnis šo pamatfunkciju traucē, tāpēc arī medību sunim tas nav jāliek. Protams, Rīgas parkā arī medību suns ir jāved saitē.
Taču Borhess ir tāds lepns puika. Kā lai to pasaka? Mēs staigājam ar maisiņiem kabatās, lai es varētu savākt aiz Borhesa. Mēs nekad nevienu čupu aiz sevis neesam atstājuši, bet viņam ir tāds niķis, ka viņš negrib savas lietas darīt, ja ir pavadā. Tas viņu, man šķiet, savā ziņā pazemo.
Esmu pircis viņam arī garu pavadu, uz metriem pieciem, bet tāpat viņš negrib nokārtoties. Vai tad es viņu varu piespiest? Turklāt viņš pats iemācījies pavadu nest zobos. Cilvēkus jau viņš neapdraud, jo zobos ir paša pavada. Tāpēc mēs mazliet to ierobežojumu pārkāpjam. Borhess jau it kā likumu nepārkāpj, jo viņš ir pavadā. Vienīgi es neesmu tās galā. Rājienus no likumsargiem esam dabūjuši par šādām darbībām, bet citiem cilvēkiem tas pat radījis prieku.
Daudzi ir teikuši: «Paskat, suns pats sevi pavadā izvedis pastaigāties!»
– Nevar taču būt ideāls. Pat Borhess. Gan jau ir sastrādājis kādas ziepes – pamucis vai sagrauzis kurpes?
– Var būt ideāls, jo Borhess tāds ir. Viņš nekad nav aizticis ne kurpes, ne TV pultis. Tas viņu neinteresē. Uz kafijas galda varu atstāt jebkuru ēdienu, un viņš to neaiztiks. Borhesa mamma Šeila momentā nozagtu. Borhess – ne!
Arī bēdzis prom viņš nekad nav. Tieši otrādi, esmu pamēģinājis no viņa mežā noslēpties. Viņam sākas panika, viņš uzreiz meklē mani. Viņam ausis parasti ir uz leju, bet, kad es pazūdu aiz kāda koka, viņš uzreiz saspicē ausis, sak, kur tu paliki! Viņš nav kā dzīvnieks. Es varu salīdzināt ar Šeilu, viņai bija daudz suniskāka daba. Man šķiet, ka baigi reti dzīvnieku pasaulē tā gadās, ka dzīvnieks vispār nav kā dzīvnieks. Un man ar šo gadījumu ir paveicies. Es saku liktenim lielu PALDIES, ka man ir tik kruts suns.
