ES dalībvalstu skaits jau tā ir liels, turklāt ir daudz problēmu, par kurām domāt – briestošā energoresursu krīze un karš Ukrainā -, atzīmēja politologs. Tāpēc paplašināšanās pašlaik neesot ES prioritāte.
Daudziem Balkānu reģionā šķitis negodīgi, ka vairākām valstīm nācies gaidīt ES «uzgaidāmajā telpā», taču pēkšņi Ukrainai un Moldovai, kuras, iespējams, nebija pilnvērtīgi izpildījušas visus nepieciešamos kritērijus, ārējo apstākļu dēļ tika piešķirts kandidātvalsts statuss, skaidroja politologs. Viņaprāt, šim faktoram bijusi loma Albānijas un Ziemeļmaķedonijas virzībā uz ES.
Abām valstīm būs jāveic izmaiņas likumdošanā, korupcijas jautājumos un citās jomās, lai tās atbilstu ES vienotajām prasībām, minēja Andžāns. Viņa skatījumā valstu iestāšanās process ES ilgs vismaz piecus gadus.
Kopumā Albānijas un Ziemeļmaķedonijas iestāšanās ES noteikti pozitīvi ietekmētu Balkānu reģionu, pauda profesors, minot, ka jau pats integrācijas process satuvina valstis un «nojauc robežas», liekot tām sadarboties un mazinot konfliktu iespējamību.
Kā ziņots, otrdien sākās ES sarunas ar Albāniju un Ziemeļmaķedoniju par šo valstu uzņemšanu blokā, apliecināja Eiropas Komisijas prezidente Urzula fon der Leiena.
Kaut arī Albānija un Ziemeļmaķedonija tika atzītas par potenciāliem kandidātiem jau pirms 19 gadiem, līdz brīdim, kad ES šā brīža 27 valstīm varētu pievienoties jaunas valstis, varētu paiet vēl vairāki gadi.
Neraugoties uz ilgo gaidīšanas laiku, Rietumbalkānu valstis ir saglabājušas vēlmi pievienoties ES.