Rīga 0°C 
Novērtē rakstu
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
Neliels vēstuļu žūksnītis atrasts kādā ēkas šahtā. Vēstules bijušas atplēstas, izņemtas no aploksnēm un sagumzītas, tādēļ domājams, ka padomju laikos tās kāds pārbaudījis, bet turpat atrastas arī pašas aploksnes, un tas ļāvis lielākajai daļai vēstuļu pēc rokraksta piemeklēt atbilstošo aploksni ar adresāta vārdu, pastāstījusi uzņēmuma Klientu apkalpošanas departamenta vadītāja Deimante Žebrauskaite.
«Iemesli, kādēļ vēstules paslēptas, mums nav zināmi. Spriežot pēc zīmogiem un adresēm, tās rakstītas aptuveni pirms piecdesmit gadiem. Uzzinājuši par šo unikālo atradumu, tūdaļ mēģinājām saprast, kā vēstules varētu nogādāt adresātiem,» viņa stāstījusi.
«Uzdevums nebija vienkāršs – kopš Lietuva atguvusi neatkarību, mainījušies ielu nosaukumi, cilvēki mainījuši uzvārdus un dzīvesvietas,» norādījusi Žebrauskaite.
«Lai gan pagājis tik ilgs laiks, gribējām, lai vēstules tomēr nonāktu pie viņiem – ne tikai tādēļ, ka tas ir pasta pienākums, bet arī apzinoties, ka adresātiem tās varētu būt vērtīgas no emocionālā viedokļa,» viņa atzinusi, piebilstot, ka no 18 atrastajām vēstulēm adresātus izdevies sameklēt četrām.
Viena no vēstulēm aizceļojusi uz Ameriku, kur dzīvo tās sūtītāja, starpkaru laika Lietuvas armijas pulkvežleitnanta Motiejus Karašas dēls Alvīds.
Karaša savulaik vadījis Lietuvas Ugunsdzēsēju savienību, bijis Strēlnieku savienības biedrs un saņēmis virkni apbalvojumu, bet Otrā pasaules kara laikā viņa dzimta izklīdusi pa visu pasauli. Pats Karaša 1944.gadā nonācis Vācijā, bet 1951.gadā pārcēlies uz ASV.
Kā pastāstījis Alvīds Karaša, kas pirms kara dzimis Kauņā, atrasto vēstuli tēvs rakstījis viņa krustmātei.
«Zinājām, ka mūsu vēstules uz Lietuvu padomju laikā tiek pārbaudītas un dažkārt tā arī nenonāk līdz adresātam. Tiešām neparasti, ka šī vēstule atradusies,» viņš atzinis.
Atšķirīgs stāsts ar šo atradumu saistās Viļņas ārstei Genovefas kundzei, kura beidzot saņēmusi sūtījumu no savas bērnības vēstuļu draudzenes Polijā.
«Manā bērnībā bija modē sarakstīties ar bērniem no sociālistiskajām valstīm, un arī es tādā veidā iepazinos ar vēstuļu draugiem no Čehijas, Polijas un daudzām Padomju Savienības republikām.
Daļēji tādu sarakstīšanos tautu draudzības vārdā veicināja pionieru organizācija un komjaunatne, pat avīzēs bija īpašas slejas bērniem, kuri vēlas iesaistīties šādā sarakstē,» viņa atcerējusies.
Pieminot bērnības vēstules, Genovefas kundze izstāstījusi vēl citu stāstu – remontējot dzimtas mājas laukos, ģimene zem tapetēm atradusi pie sienas pienaglotas vēstules, ko no izsūtījuma Sibīrijā rakstījusi viņas vecāsmātes māsa.
«Pie sienas toreiz karājās paklājs, uz kuru mums bērnībā patika skatīties. Toreiz domājām, ka tas domāts siltumam un skaistumam, bet izrādījās, ka tur slēptas vēstules no izsūtījuma,» viņa piebildusi.
