Rīga -1°C 
Novērtē rakstu
-
17
-
2
-
0
-
1
-
0
-
1
-
0
-
Mēģināt mūs kopēt būtu muļķīgi
«Liela veiksme ir tā, ka mana sieva Valentīna jau no dabas ir izcila kulināre,» savu stāstu turpina Ainis Noviks. «Pat lāga neatceros, kā viņa pirmoreiz vīngliemežus pagatavoja, bet tūristi, tos pagaršojuši, teica, ka esot varen garšīgi.» Patiesībā gan šajā jomā sākums nav bijis viegls. Noviki nav zinājuši pat to, ka no gliemeža ēdama ir tikai pēdiņa, uz kuras tas balstās, un ka pirms gatavošanas gliemeži 5–6 dienas jātur karantīnā jeb gliemežu tualetē, lai attīrītos to zarnu trakts.
«Francijā gan ēd arī to vīngliemežu daļu, kuru sauc par mantiju, bet, ja man pašam tā neizskatās vizuāli pievilcīga, tad neriskēšu taču piedāvāt tūristiem! Kamēr Valentīna tā kārtīgi piesita roku gliemežu gatavošanā, pagāja četri gadi. Toties tagad ēdienkartē jau vairāki ēdieni. Tūristiem parasti piedāvājam divus. Īpaši visiem garšo gliemežu pastēte.»
«Arī Maksimam Galkinam un Allai Pugačovai – jau pēc gliemežu pieprasījuma no dažiem Jūrmalas restorāniem varam pateikt, kad viņi ieradušies atpūsties!»
«Pastētes gatavošana ir vienkārša, tikai aknu vietā – gliemežu gaļa.»
Vai gliemeži paspēj savairoties tādos daudzumos, lai ēdamā pietiktu visiem, kas to vēlas? Un… kā tie vispār vairojas? «Dēj olas, turklāt diezgan daudz,» Ainis lietišķi paskaidro. Pavasarī viens gliemezis vecumā no diviem līdz četriem gadiem – tad sasniegts dzimumbriedums –, jau iepriekš izraktā apmēram sešus centimetrus dziļā bedrītē izdējot vidēji 60 olas.
Protams, visi mazie gliemezīši neizdzīvojot. Savukārt gliemeži vecumā no četriem līdz deviņiem gadiem olas varot izdēt arī divas reizes gadā, tikai tas viņus novārdzinot tik ļoti, ka nereti gliemji pēc tam aizejot bojā. Gliemežu mūžs vispār esot ap 9 gadiem, bet gadoties eksemplāri, kas nodzīvo ilgāk. Cik gliemezim gadu, to varot noteikt pēc tā, cik liels diametrs ir uz muguras nestajai mājiņai.
Ļoti interesants fakts iz vīngliemežu dzīves: jaunākie gliemeži pārošanās laikā biežāk veic tēviņa funkcijas, bet vecākie vairāk darbojas kā mātītes, jo jaunākie izdēj mazāk olu, vecākie – vairāk. Ainim stāstāmā tiešām netrūkst!
Vai no Ošu mājas nāk arī Centrāltirgū nopērkamie gliemežu gaļas konservi? Nē, tos ražojot viens džeks no Jelgavas. Tātad konkurenti nesnauž? «Konkurents man būtu tikai tas, kurš varētu konkurēt ar manām zināšanām par gliemežiem un manām fantāzijām, bet ar tām neviens nevar konkurēt!» lepni atsaka Ainis. «Un tā nav lielīšanās. Viss, ko šodien audzētavā var redzēt, uzzināt, nogaršot, ir mana un sievas darba rezultāts. Mēģināt mūs kopēt būtu muļķīgi. Un manu muldēšanu nemaz nevar nokopēt!»
Intervijas turpinājums:
