Pie visa vainīga krīze
Vēl pat neesam paguvuši īsti apsveicināties ar pretī panākušos Aini, kad viņš smaidīdams un smiedams saka: «Jums jāizvēlas – vai nu tūliņ sēžaties manā mašīnā un braucam pretī dēlam – viņam Daugavpilī beidzas rīta treniņš hokejā –, vai gaidāt mūs atgriežamies, un tad varēsiet mani izprašņāt!» Tā kā nepagūstu pat apjukt, kad jau sēžu blakus Ainim mašīnā.
Jau līdz pirmajam līkumam uzzinu, ka viņi abi ar sievu ir kārtīgi latgalieši – dzimuši te un auguši, un ar to lepojas.
«Kad pie mums atbrauc tūristi, apsveicinos latviešu mēlē un parunāju arī latgoliski – lai dzird, cik skaista ir mūsu valoda. Nesen te viesojās Austrālijas latvieši. Prieks klausīties, cik skaidri viņi joprojām runā latviski, bet pats devu vaļā latgoliski – vajag taču tautiešus pārsteigt! Viņi tad smējās, ka neko nesaprotot, – latgaliešu valoda viņiem esot kā ķīniešu ābece!»
Jautāju, ko abi ar sievu darījuši, pirms izveidojuši gliemežu audzētavu. «Pēc profesijas esmu mediķis. Strādāju par feldšeri, tad par masieri, bet 90. gados pievērsos privātajam biznesam: nekustamie īpašumi, to noma, mašīnu transportēšana no Vācijas uz Latviju, linu audzēšana, vēl šis tas. Un tā – līdz laikam, kad sākās krīze.
Viss iepriekš uzsāktais aizgāja pa burbuli, vienu brīdi jau bija tik tālu, ka abi ar sievu domājām braukt uz Kanādu, Vāciju vai kur citur. Atturēja vien tas, ka puikam bija jāsāk iet skolā. Un labi, ka palikām!
Savā ziņā izvēlējāmies grūtāko ceļu, jo es jau būtu iedzīvojies jebkurā vietā, bet nu pamatīgi vajadzēja domāt, ko te, Latgalē, uzsākt, taču īsti latgalieši krīt uz visām četrām!» smejas Ainis Noviks.
Intervijas turpinājums: