Rīga -1°C 
Novērtē rakstu
-
4
-
0
-
0
-
0
-
0
-
1
-
0
-
Budismā mani visvairāk piesaistīja izpratne par cilvēka prātu un apziņu. Brīnišķīgo metodi, kuru mūsdienās sauc par apzinātības meditāciju, pirms 3000 gadiem izveidoja indiešu meistari. Viņi izmantoja šo tehniku – disciplinētu koncentrēšanos –, lai piekļūtu ļoti smalkiem prāta līmeņiem. Buda sekoja šai senākajai tradīcijai un tad devās savā virzienā.
Praktizējot apzinātības meditāciju, ir iespējams skaidri izprast sava prāta saturu. Tas ļauj gūt apmierinātību ar dzīvi, attīstīt savas labās īpašības un potenciālu.
Budistu izpratnē: lai ikdienā tiktu galā ar stresu, dusmām un citām negatīvām emocijām jeb citiem negatīviem prāta stāvokļiem, ir jāzina, kā strādā tavs prāts.
Rietumu kultūrā mēs runājam par tādu prāta modeli, kurā domas var iedalīt trijās kategorijās: pozitīvās, negatīvās un neitrālās. Neitrālie prāta stāvokļi tā tiek saukti nevis tāpēc, ka būtu nenozīmīgi, bet tāpēc, ka tiem nav ne pozitīvās, ne negatīvās pieskaņas. Tas palīdz koncentrēties, un, lai labi iepazītu savu prātu, koncentrēšanās spēja ir nepieciešama mums visiem neatkarīgi no tā, vai esam labi cilvēki vai snaiperi.
Bet galvenie ir pozitīvie un negatīvie prāta stāvokļi. Budismā mēs izmantojam šos vienkāršos vārdus, nevis – bipolārie traucējumi, psihozes un tamlīdzīgus. Negatīvie, neirotiskie prāta stāvokļi ir: stress, dusmas, bailes, skaudība, zems pašvērtējums un citi. Zinām arī pozitīvos prāta stāvokļus: mīlestība, piedošana, dāsnums. Šie ir vienkārši, pašsaprotamie vārdi.
Budismā teikts, ka mūsu ciešanu cēlonis ir pieķeršanās. Pieķeršanās stresam, skaudībai, dusmām, greizsirdībai un citiem negatīvajiem prāta stāvokļiem. Cik lielā mērā tos piedzīvojam, tik nelaimīgi jūtamies. Un mūsu dzīve ir tik patīkama, cik lielā mērā esam attīstījuši sevī mīlestību, piedošanu, laipnību, dāsnumu.
Negatīvos prāta stāvokļus budismā saucam par traucējošiem. Buda saka: jūs varat to mainīt!
Varam mainīt. Bet te sākās problēmas. Kāpēc? Instinktīvā līmenī domājam, ka arī šie negatīvie prāta stāvokļi ir mūsu prāta neatņemama sastāvdaļa. Paskatīsimies visapkārt: terorisms, kari, izvarošanas. Tās ir sekas. Buda saka: man ir metodes, ar kuru palīdzību jūs varat atbrīvoties no savām negatīvajām emocijām un mainīt savu prāta stāvokli. Buda arī saka: ir iespējams pilnībā atbrīvoties no visiem negatīvajiem prāta stāvokļiem un nonākt līdz pilnīgai apmierinātībai jeb nirvānai. Domāt, ka mums tiešām iespējams, kā Buda saka, pilnībā atbrīvoties no stresa, skaudības, greizsirdības – visa negatīvā –, ir radikāli. Katrā ziņā, lai to panāktu, nav ātra risinājuma, tas ir grūts darbs.
Mūsdienās daudz runājam par stresu. Ko mēs parasti saprotam ar stresu? Kad to jautāju lekcijās, atskan: par daudz darba, par daudz lietu, par kurām domāt, citi mani nenovērtē.
Mēs ikdienā nonākam stresā, kļūstam dusmīgi, skaudīgi kādu notikumu dēļ.
Piemēram, tāpēc, ka darbā liek pārāk daudz strādāt. Mēs uzskatām – tas ir dabiski, ka šādu un citu notikumu dēļ kļūstam dusmīgi, jo mums ir instinktīva vēlme rādīt ar pirkstu kaut kur ārā. Mēs ticam, ka viss, kas padara mūs laimīgus vai nelaimīgus, ir kaut kur ārā. Tā arī ir viena no mūsu galvenajām problēmām – automātiski domājam, ka jāmaina ārējie cēloņi, kas liek piedzīvot negatīvus prāta stāvokļus, domājam, ka jāmainās ir citiem. Ticot, ka esi ārēju apstākļu upuris, rodas jautājums: kāpēc man būtu jācenšas mainīt savu prātu?
Buda saka: jāiemācās savs stress un jānošķir tas no ārējām darbībām.
Tātad mums pamatā ir divas prāta stāvokļu kategorijas: traucējošās negatīvās un noderīgās pozitīvās. Problēma ir, ka prātā viss sajaucies kopā. Jau minēju, ka budismā par lielāko problēmu tiek uzskatīta pieķeršanās. Tā mūsos ir dziļi, tā ir instinktīva neapmierinātība, izjūta, ka nekad nav gana. Kad alkas kļūst tik spēcīgas, ka vajag tās apmierināt, caur maņām meklējam apmierinājumu ārpusē. Ēdienā, patīkamās sajūtās ķermenī u. c.
Pieķeršanās izpaužas tā, ka mūs pievelk jaukas lietas. Bet izrādās, ka tā skaņa, garša, cita sajūta neapmierina, rodas nepatika, aizkaitinātība, stress. Jo pieķeršanās nedabū to, ko grib.
Kad tas ir pārākā līmenī, nepatika izpaužas kā dusmas. Ja šādu stāvokļu ir daudz, sākas depresija. Kad tu, piemēram, brauc mašīnā, tad nedomā, ka tevi vada pieķeršanās. Bet, kad iedegas sarkanā gaisma, sāc dusmoties. Vai sāc sevi vainot, kad sasit krūzīti. Tie ir tik nenozīmīgi notikumi, ar tādiem jau pie psihoterapeita neiet. Un tā uz katra soļa tūkstoš reižu dienā atkārtojas šīs mazās epizodes: tas man patīk, tas nepatīk. Tās uzkrājas, saglabājas atmiņā. Ja mēs 500 reižu dienā kļūstam aizkaitināti, vai jābrīnās, ka dienas beigās jūtamies stresā? Mēs šīm sīkajām epizodēm, šiem vienkāršajiem notikumiem nepievēršam uzmanību.
Kad vairs nespējam piecelties no gultas depresijas dēļ, ir jau par vēlu. Par savu prātu un emocijām bija jārūpējas mazliet agrāk.
Stress ir simptoms, ko var radīt arī emocionālais izalkums – alkas, lai citi mūs novērtē un sniedz atzinību. Domājam, ka tas ir dabiski. Mēs esam sociālas būtnes, komunicējam. Problēma ir tad, ja neatšķiram, kur beidzas normāla komunicēšana un sākas emocionālās alkas pēc atzinības. Šis emocionālais izsalkums ir tik dziļu pieņēmumu līmenī, ka to nekad neapšaubām. Nemitīgi vēlamies, lai citi mūs glaudītu, paijātu. Jo pieņēmums ir tāds: ja citi nesniedz atzinību, es neesmu nekā vērts. Šīs alkas pēc atzinības mēs uzskatām par dabiskām, bet tas ir ciešanu avots, stresa avots.
Jā, ārējie notikumi pastāv, bet Budas skatījumā tie ir tikai katalizators tam, kas ir tavā prātā. Ja tev ir tendence būt stresainam, aizkaitinātam, raizēties, baiļoties, tad, saskaroties ar ārējo pasauli, tas izpaudīsies.
Budas pieeja: apgūt un praktizēt apzinātības meditāciju. Vismaz dažas minūtes no rīta un dažas minūtes vakarā. Tas nav nekas mistisks, tas ir praktiski. Ja nolemjam katru rītu trīs minūtes pievērst uzmanību elpošanai, prātā sekot tikai vecajai un garlaicīgajai elpai, bet darām to apzināti, nesekojot katrai domai, kas iešaujas prātā, tas dod rezultātu. Tieši tāpēc, ka pievēršam uzmanību elpai, pamanām arī visas domas, kas prātā ir fonā, taču mēs tām nesekojam. Tā mēs ar katru meditācijas reizi darām savu prātu spēcīgāku.
Ja kāda pieķeršanās kļuvusi ļoti izteikta, darbs ar sevi nav vienkāršs. Bet sākuma punkts visiem ir vienāds: jāsāk strādāt ar savu prātu, jādisciplinē sevi.
Jāsāk ar to, ka vairs neēdu 18 šokolādes kūkas gabaliņus dienā. Buda saka, ka mums jābūt līdzjūtīgiem pret sevi. Un tas nozīmē – jāmeditē, strādājot ar savu prāta mainīšanu katru dienu, lai izmaiņas notiktu pakāpeniski. Meditējot ar laiku domu mikslī sāk izdoties atšķirt, kas tavā prātā ir labs un kas ir slikts. Pēc tam šī introspektīvā spēja parādās ikdienas dzīvē un palīdz atšķirt negatīvās domas, palīdz sevi disciplinēt.
Kamēr uz visu, kas apkārt notiek, reaģējam bez apzinātības, mūs tik daudz kas satrauc: katrs skaļāks troksnis, priekšnieka rīkojumi, bērnu dauzīšanās. Tad automātiski šķiet, ka tas viss rada problēmas. Buda saka: ja pievēršam uzmanību tam, kas notiek iekšienē, mēs spējam tikt galā ar aizvien komplicētākām lietām. Iemācāmies būt paši sev psihoterapeiti. Taču uz to ir jāvirzās soli pa solim.
Viena no galvenajām idejām budismā – tam, kas notiek mūsu prātā, nav gadījuma raksturs.
Kad apzināti tam sākam pievērst uzmanību, sākam sevī ieklausīties un saklausīt šos dažādos stāstus, kas veido mūsu emocijas, varam uzņemties atbildību par savu dzīvi, necenšoties meklēt ārējus cēloņus tam, kā jūtamies. Budismā ir teiciens: ja vari kaut ko mainīt, maini. Bet, ja nevari mainīt, sāc darboties ar savu prātu. Budisms uzsver, ka praktizēt – tas nozīmē kļūt apmierinātiem. Praktizējot iespējams atbrīvoties no šīs nepārtrauktās dzīšanās pēc tā, kas varētu mūs apmierināt.
