Rīga -1°C 
Novērtē rakstu
-
10
-
0
-
0
-
2
-
0
-
1
-
1
-
Kafejnīcas durvīs parādās šķietami trausla, bet acīmredzami enerģijas pilna sieviete, kas sparīgi nes lielu toveri. Saskatāmies, un uzreiz saprotu, ka tā ir neirozinātniece un bezatkritumu kafejnīcas Cafe M saimniece Ulla Milbreta. Viņa atvainojas, ka nav mani sagaidījusi uz vietas, pirms ierados. Kafejnīcā beidzies piens, un bija jāsagādā jauni krājumi.
Tūlīt būs apritējis gads, kopš Ulla darbu ar paralizētām žurkām zinātniskā laboratorijā Singapūrā nomainīja pret bezatkritumu kafejnīcu Latvijā, kur viņa ir īpašniece, barista, sagādniece un menedžere vienā personā. Kafejnīca, kas aiz sevis neatstāj atkritumus un attiecīgi nerada ietekmi uz vidi, ir Ullas sen lolots sapnis. Tas radās, dzīvojot Singapūrā, vienā no pasaules bagātākajām valstīm, kur uz savas ādas viņa izjuta, cik skaudra ir ikdiena, ja tiek bezbēdīgi audzēti atkritumi un vides problēmas nerisina laikus.
Singapūras vilkme
Lēmums atgriezties Latvijā Ullai nebija sarežģīts, jo viņa jau sākotnēji devās prom ar domu braukt atpakaļ. «Nekad nav bijis tā, ka mani rautu prom no Latvijas. Man vienmēr bija iekšējs mērķis nest Latvijas vārdu pasaulē un atvest atpakaļ zināšanas, kas šeit varētu noderēt. Sākumā aizbraucu mācīties uz Franciju, bet, tiklīdz mācības beidzu, tā Franciju pametu.
Aizbraukšana uz Singapūru bija Dieva pirksts – parasti nemēdzu tā teikt, bet tur es tiešām nonācu nejauši.
Pirmo reizi Singapūrā biju svinēt savu 25. dzimšanas dienu. Mans toreizējais draugs bija Taizemē, un brīdī, kad plānoju braukt ciemos, viņu uz dažām dienām nosūtīja strādāt uz Singapūru. Pirmo reizi tur aizbraucot, jutos sirreāli, un pēc tam bija sajūta, ka noteikti jāatgriežas. Pēc doktora disertācijas uzrakstīšanas aizbraucu tur attīstīt zinātnes jomu, kas iepriekš nebija eksistējusi, – pētīju muguras smadzeņu traumas, strādājot ar paralizētām žurkām. Biju vienīgā valstī, kas kaut ko tādu prot.»
Ullas dzīve Singapūrā izvērtās divos posmos. Pirmo reizi viņa tur devās kā jauna, aizrautīga zinātniece, tolaik vēl bez vīra un bērna. «Es strādāju ļoti daudz, man bija depresija, nenormālākā pārslodze. Viss bija jābūvē no nulles, un blakus nebija neviena, ar ko konsultēties. Tas ir ārkārtīgi smagi, privātās dzīves man nebija. Strādāju ar paralizētām žurkām, kurām nedarbojās urīnpūslis. Tas nozīmē, ka divreiz dienā jābrauc iztukšot urīnpūšļi, arī sestdienās un svētdienās.»
Zinātne ir Ullas kaislība, taču tās praktiskā puse nenoliedzami bija šī Singapūras perioda tumšā daļa, kuru izturēt palīdzēja tas, ka ārpus laboratorijas varēja nodarboties ar sen lolotiem vaļaspriekiem. «Tādā ziņā tie bija mani laimīgākie gadi. Man bija brīvība un līdzekļi, lai nodarbotos ar visu, ko gribēju. Pati organizēju savu laiku.
Trīs nedēļas pēc atbraukšanas sāku mācīties japāņu valodu, kas bija mans bērnības sapnis.
Piespiedu sevi paņemt šīs nodarbības, lai tiktu ārā no laboratorijas. Nodarbojos arī ar parkūru, ko biju aizsākusi jau Francijā.» Tieši šī valsts ir dzimtene ekstrēmajam sporta veidam, kas Ullu glāba no izdegšanas arī Singapūrā. Parkūristi skrien, lec, rāpjas, gluži kā gepardi pārvarot par sevi krietni lielākus šķēršļus.
Tiem, kas kaut ko zina par parkūru, izdzirdot šo nosaukumu, acu priekšā, visticamāk, pavīd aina ar atlētiem, kas veikli lēkā pa māju jumtiem. Ulla nosmaida, ka tik tālu viņa gan nav gājusi. «Francijā mācījos pie diviem parkūra aizsācējiem, tur treniņi parasti notika sporta zālē. Singapūrā apmeklēju parkūra akadēmiju, kuru tur atvēra divi citi parkūra aizsācēji no Francijas. Tur mēs bieži trenējāmies ārā – lēkājām pa kāpnēm, mēģinājām no ieskrējiena tikt augšā pa trīs metrus augstu sienu. Man tas patika. Uz pēdējo nodarbību gāju ceturtajā grūtniecības mēnesī.»
Cilvēka un dabas sacensība
Otro reizi Singapūrā Ulla atgriezās ar vīru un bērnu. Prioritātes dzīvē bija mainījušās, un tas drīz vien viņai atklāja šīs valsts neglīto vaigu. «Tīrs, labs ēdiens, pie kāda pierasts Eiropā, Singapūrā ir ļoti dārgs. Lai gan pelnīju labi, cenas bija nepaceļamas. Ja bērnam vēl mēģināju pirkt ekoloģiskās mellenes, pati pārtiku no rīsiem un vistas. Āda ir mūsu veselības spogulis – tik drausmīgas ādas slimības kā cilvēkiem Singapūrā nekad nebiju redzējusi.»
Divreiz gadā nācies sadzīvot arī ar smogu, kas uz Singapūru ceļojis no Indonēzijas. «Tur dedzina mežus un stāda vietā palmas, lai iegūtu no tām eļļu. Tas viss aiziet ārpus kontroles. Gadā, kad biju tur ar bērnu, Indonēzija sākumā atteicās pieņemt Singapūras palīdzību, lai apturētu dūmus, un tie nāca pie mums. Singapūra ir tik maza, ka smogā tur vienkārši nav, kur patverties. Dzīvoju vienā no vecākajām mājām Singapūrā, kur vienā pusē nebija stikla logu, tikai slēģi, jo ārā visu laiku ir plus 30 grādu. Mēs aizvērām slēģus, bet pa spraugām plūda iekšā toksiskais gaiss. Manam bērnam tolaik bija astoņi mēneši, zīdainim uzlikt masku īsti nav iespējams.
Realitāte bija tāda, ka mans bērns un mēs paši varējām arī nomirt.
Kāda no tā visa būtu bijusi jēga?»
Ulla saprata, ka tā turpināt nevar un šī nav labākā vide, kur audzināt bērnu. Bijis grūti izlikties, ka viņa nemana acīmredzamo arī globālā līmenī – Singapūrā kā uz delnas redzams, pie kā noved nerisinātas vides problēmas. Tad arī radās pirmie aizmetņi domai par bezatkritumu kafejnīcu, ar kuru cilvēkiem nodot vērtīgu vēstījumu – dzīve bez atkritumiem ir iespējama un nav sarežģīta.
Pamest Singapūru un krasi mainīt nodarbošanos vienā dienā nebija iespējams. Vajadzēja divus gadus, lai pilnībā attīstītu ideju par kafejnīcu un krātu naudu tās atvēršanai. Tikmēr Ulla ieviesa videi un pašu veselībai draudzīgas pārmaiņas savā ikdienā. «Uzreiz nomainījām dzīvokli uz tādu, kurā iespējams aizvērt visus logus smoga gadījumā. Sāku zero waste (bezatkritumu) dzīvesveidu. Piemēram, dezodoranta vietā lietoju sodu, kas uzsūc mitrumu un smakas. Pēc mazgāšanās paduses atstāj nedaudz mitras, iesit iekšā sodu, un tas strādā.»
No ķimikālijām viņa sāka izvairīties arī mājas tīrīšanā, pārsvarā izmantojot sodu un etiķi.
Drēbes tika mazgātas ar ekoloģisko pulveri, vēlāk pārejot uz dabīgajiem ziepju riekstiem.
Tie ir Indijā augošu koku augļi, kas saskarē ar ūdeni izdala dabiskas sārmainas vielas ar mazgājošu spēku. Reiz, vēl pirms šīm dzīvesveida izmaiņām, Singapūrā gadījies nopirkt veļas mīkstinātāju, no kura Ullai uzmetās alerģija. Par bērna drēbīšu mazgāšanu tādā vispār nevarēja būt ne runas, tādēļ skalošanai viņa sāka izmantot parasto etiķi.
«Jā, tam ir smaka, bet to var dabūt ārā, pievienojot ēterisko eļļu. Visi mazgāšanas un skalošanas līdzekļi turpina savu aktivitāti arī ārpus veļas mašīnas. Tie nonāk kanalizācijā, samazina skābekļa daudzumu ūdenī un negatīvi izmaina visu jūras dzīvi. Pētījumi rāda, ka tas ietekmē abinieku dzīves ilgumu, maina hormonālo sistēmu un dzimumu. Mēs par to nedomājam, līdzīgi kā ar atkritumiem – izmetam ārā, un viss. Kas prom no acīm, prom arī no prāta, taču tas viss kaut kur paliek un ietekmē mūs pašus. Mēs taču ēdam zivis, kas dzīvo šajos ūdeņos, bet veikalā jau redzam tikai skaistu fileju bez galvas.»
Nezinām, kāda izskatījusies zivs āda vai cik galvas tai bijušas.
Ulla saprot, ka, dzīvojot Latvijā, apzināties vides problēmu nopietnību ir grūti, jo šeit ikdienā pagaidām tās nav redzamas tik skaudri, kā viņa to piedzīvoja Singapūrā. Latvija joprojām ir salīdzinoši zaļa zeme, kurā iedzīvotāju skaits sarūk, attiecīgi mazāka ir cilvēku radītā ietekme uz vidi.
No vienas puses, Ulla pauž izpratni, bet, no otras, – viņu sanikno jaušamā vienaldzība un Latvijā reizumis dzirdamā vīpsnāšana par to, ka šīs problēmas esot pārspīlētas. «Maijā Getliņu valdes priekšsēdētājs teica, ka pēc pieciem līdz septiņiem gadiem Getliņos vairs nebūs vietas atkritumiem, uz ko daudzi atbild – to jau sen runā! Mana atbilde ir tāda – tas, kas mūs glābis līdz šim, ir zemā dzimstība Latvijā. Jā, Getliņi to saka sen, bet, tā kā cilvēki Latviju pamet un mirstība ir lielāka par dzimstību, šis termiņš tiek pagarināts, taču laiks rit ātri un pieci gadi ir kā rītdiena. Pienāks laiks un ko tad?
Kad braucu par šo runāt uz skolām, bērni man saka – raksim jaunu bedri! Labi, un ko tālāk?
Tagad mēs tiešām esam tuvu brīdim, kad būs slikti, un paļauties uz supertehnoloģijām nevar. Ja būs par vēlu, tad būs par vēlu.
Kad man vaicā, kā redzu pasauli pēc pieciem vai desmit gadiem, saku, ka tagad ir interesantas sacensības par to, kurš uzvarēs – daba, kas mūs noslaucīs no zemes virsas, vai arī mēs visus procesus palēnināsim un atradīsim risinājumus. Šobrīd mostas apziņa, ka kaut kas nav labi, bet joprojām ir reflekss, ka tā nav mana problēma, pagaidām viss taču ir kārtībā.»
Personiskās vēlmes otrā plānā
Vēl Singapūrā domājot par atgriešanos Latvijā, bija skaidrs, ka jāveido kaut kas savs. Zinātnes joma, kurā darbojās Ulla, Latvijā neeksistēja, turklāt viņa bija precējusies ar francūzi, kura latviešu valodas zināšanas nebija pietiekamas, lai šeit atrastu darbu.
Neilgi pēc atgriešanās Latvijā abi izšķīrās, taču kafejnīcā viņi joprojām darbojas līdzās, jo uzņēmuma ideju izaudzēja kopā. «Mans bijušais vīrs Singapūrā atklāja specialitātes kafiju (tāda, kas nav ražota industriāli. – red.) un saprata, ka tas viņu tiešām aizrauj. Grauzdēšanu viņš mācījās pie labākā Francijas grauzdētāja. Radās sapnis par savu grauzdētavu un kafejnīcu, kur pievienotā vērtība ir bezatkritumu dzīvesveids.»
Vaicāta, kā Latvijā palikusī ģimene uztvēra lēmumu nomainīt neirozinātnieces karjeru Singapūrā pret šo kafejnīcu un brīvprātīgu cīņu par vides jautājumiem, Ulla saka, ka viņas vecāki sākumā nemaz nezināja par atgriešanos.
Man ir tādi vecāki, kuriem es un māsas vienmēr esam bijušas traucēklis.
«Pārtraucu ar viņiem sazināties pirms četriem gadiem, kad otro reizi aizbraucu uz Singapūru. Sapratu, ja ar visu doktora grādu un entajām valodu zināšanām manas izvēles nav gana labas un joprojām man izsaka dažādus komentārus, tad problēma ir vecākos, nevis manī. Pārtraucu kontaktu, un man tas ir absolūti vienalga. Tagad šeit dzīvoju viena ar bērnu un domāju, ko darīt tālāk.»
Jo dzīve ir izvērtusies citādi, nekā varēja iedomāties brīdī, kad tika plānota kafejnīcas atvēršana. Tagad, kad Ulla ir prom no aktīvās zinātnes, viņa vēl labāk apzinās, ka tieši tas ir viņas sirdsdarbs. Darīt to pašu, ko Singapūrā, Latvijā nebūtu iespējams, taču zinātnē kā tādā varētu darboties arī šeit. Viens piedāvājums jau nācis no Latvijas Organiskās sintēzes institūta, taču Ulla vēl ir pārdomās, vai to pieņemt.
«Jā, būtu forši atkal atrasties starp mēģenēm un pipetēm. To es pazīstu, tā ir mana komforta zona, un visi grib komfortu, bet vai tas būs labums, ko varu sniegt pasaulei? Vai man ir tiesības būt egoistiskai un darīt tikai to, kas patīk, ja zinu, kas notiek pasaulē, un par to netiek pietiekami runāts?» Domājot par vides jautājumiem, Ulla izjūt atbildību arī četrgadīgās meitas priekšā.
Ja viņa neiesaistīsies šo problēmu aktualizēšanā, kādu pasauli meitai atstās aiz sevis?
«Man ir bijis sniegs, saule, komforts un tīrs ēdiens. Ko es nodošu viņai? Nezinu, vai spēšu skatīties savam bērnam acīs un teikt – es zināju, kādi ir risinājumi, bet nedarīju neko, lai cīnītos un apstādinātu.»
Līdzīga atbildības sajūta jaušama, kad Ulla runā par kafejnīcu. Viņa atzīst, ka turpināt šeit darboties kopā ar bijušo vīru, kad abi vairs nav pāris, ir grūti. «Arī šai ziņā no personiskās puses man gribētos, lai nav viņš vairāk jāredz. Tad atkal domāju, no kā būtu lielāks labums – varbūt tas, ka kafejnīca turpina darboties un mēs ar to rādām bezatkritumu dzīvesveidu, ir svarīgāk par manām personiskajām vēlmēm.»
Kad vaicāju, vai kādreiz Ulla ļaujas pašas vēlmēm, viņa pasmaida un brīdi klusē. «Jā, es bieži uzsprāgstu, tāpēc arī man patīk parkūrs vai ātra braukšana ar skrituļslidām. Atceros, ka arī Singapūrā, ejot vakarā pa kampusu, bieži mēdzu sākt ātri skriet, jo manī viss bija tik ļoti sakrājies. Kad skrien tik ātri, ka esi pilnībā aizelsies, vairs nav spēka būt dusmīgam. Laikam visu spriedzi izvadu laukā caur kustību.»
Bez atkritumiem var izdzīvot
Izdzirdot par zero waste kustību, cilvēki mēdz nobīties, ka tas ir neērti, sarežģīti un garlaicīgi. Ulla šo pieņēmumu vēlas lauzt. Veidojot Cafe M interjeru, īpaši piedomāts, lai telpas būtu krāsainas un neatšķirtos no parastām kafejnīcām. Vienlaikus galdi ir taisīti no vecām durvīm, kas bija nolemtas izmešanai.
«Daudzi to uzskata par dizaina elementu. Tādā veidā rādām, ka bezatkritumu dzīvesveids var būt arī estētisks un interesants. Ja saku, ka krūze, no kuras jūs dzerat tēju, ir gatavota no kafijas atkritumiem un tējas biezumi pēc tam nonāks komposta mašīnā, nevis miskastē, un šādā veidā jūs jau esat palīdzējuši samazināt atkritumu daudzumu, tad kļūst skaidrs, ka patiesībā tas ir daudz vienkāršāk.
Samazināt atkritumu daudzumu jau ir iespējams, vienkārši izdarot izvēli – iet uz kafejnīcu A vai B.»
Ja Rīgā atvērtos vēl kāda bezatkritumu kafejnīca, es tikai priecātos. Mans mērķis nav būt vienīgajai un unikālai, bet gan parādīt, ka tas ir iespējams.
Lai gan pēdējā gada laikā Rīgā atvērti vairāki veikali, kuros iespējams iegādāties pārtiku bez iepakojuma, tādējādi neražojot atkritumus, Cafe M pagaidām ir vienīgā šāda veida kafejnīca Latvijā. Tāpat tā ir vienīgā, kur darbojas industriālā komposta mašīna. Tajā liek kafijas un tējas biezumus, ēdiena atliekas vai novītušas puķes, un diennakts laikā viss tiek pārvērsts kompostā, ko kafejnīcā laipni ļauj ņemt ikvienam, kam vajag. Līdzīgi ir ar ūdeni: «Pie mums ikviens ir aicināts ienākt un bez maksas padzert ūdeni, lai nebūtu jāpērk plastmasas pudeles. Tāpēc glāzes stāv brīvi pieejamas visiem.»
Kafiju līdzņemšanai Cafe M pārdod nevis vienreizlietojamās, bet aizlienējamās termokrūzēs.
Vairākkārt izmantojamas krūzes kafejnīcai saziedojuši domubiedri, un klientiem tās tiek dotas kopā ar uzticības kredītu, ka trauku atnesīs atpakaļ.
«Kamēr cilvēks nepierāda, ka viņš ir mērglis, es bez nosacījumiem uzskatu viņu par labu. Daudzas krūzes nav atgriezušās, bet ir arī tā, ka atnes atpakaļ pēc diviem mēnešiem.» Kopš kafejnīcas atvēršanas martā šādi izdevies ietaupīt 800 vienreizlietojamos traukus, kas varēja tikt mirklīgi izmantoti un pēc tam izmesti atkritumos. Ulla atzīst, ka tas nav daudz, salīdzinājumā ar to, cik kafijas līdzi ņemšanai pārdod lielajās tirdzniecības ķēdēs. «Taču, ja uz to paskatās no viedokļa, ka 800 vienreizlietojamās krūzītes nenonāks atkritumos, kur tās stāvētu nesadalījušās vairākus gadsimtus, tas kļūst nozīmīgi. Ir jādomā ārpus šī brīža īsā prieka.»
Latvijas unikālā cilvēcība
Ulla sarunas laikā vairākkārt uzsver, ka šī kafejnīca nav peļņas avots, bet gan platforma, kur rādīt, ka bezatkritumu dzīvesveids var eksistēt arī uzņēmumu līmenī, tas ir vienkārši un Rīga kam tādam ir gatava.
Jo ilgāk kafejnīca pastāvēs, jo lielāka cerība, ka citi šīs idejas aizņemsies.
«Esam atklāti. Tāpēc arī bāra lete ir ļoti zema, lai apmeklētajiem viss būtu redzams. Arī bērni tai var tikt klāt, un nākotnē, kad pie ieejas mums būs rampa, cilvēki ratiņkrēslos paši varēs brīvi paņemt savu kafiju. Speciāli meklējām kafijas grauzdēšanas aparātu, ko var droši likt zālē starp klientiem. Kad grauzdējam kafiju, bieži sākas saruna, notiek informācijas apmaiņa. Manuprāt, atklātība, nevis slēpšana, ir vērtīgākais, kas dzīvē pastāv.»
Kafejnīcā īstenotās atvērtības idejas, kas Latvijā joprojām var šķist pārdrošas, Ulla ir aizguvusi no Singapūras, kur līdzās veiksmīgi pastāv visdažādākās kultūras un tautības. Viņasprāt, tieši atvērtība un pieņemšana ir ceļš uz harmoniju. «Ja Singapūrā sabiedriskajā transportā man blakus sēž musulmaņu meitene ar lakatu galvā, redzu, ka viņa ir tāda pati kā es, tikai ar lakatu galvā. Savukārt Eiropā, īpaši Francijā, ir fobija no musulmaņiem, jo zinām, ka, lūk, ir tādi teroristi.
Redzot, kā Singapūrā visi mierīgi pastāv līdzās, sapratu, ka tas, kas notiek Eiropā, ir tiešām riebīgi.
Kuram ir tiesības lemt, kurš ir labāks un kurš sliktāks? Ja neuzbāzies ar pārliecību, ka šī vai cita reliģija ir labāka, dzīvo, kā gribi! Tur es iemācījos cilvēku pieņemšanu, atvērtību un harmoniju. To vēlējos rādīt savā kafejnīcā – ikviens tiek pieņemts tāds, kāds viņš ir.»
Ja Singapūrā Ullai patika atvērtība, tad Latvijā valdzina nekur citur pasaulē nepieredzēta izpalīdzība un cilvēcība, arī valsts iestāžu līmenī. «Francijā jutos kā nevajadzīgs, daļēji parazīts, jo dabūju stipendiju mācībām un cilvēki uzskatīja, ka esmu to kādam atņēmusi. Iemācījos, ka 60 miljonu valstī tu neesi nekas. Vai nu to pieņem, vai arī pierādi, ka esi kaut kas un iemācies izdzīvot.
Singapūrā visiem viss ir vienalga, tur man draugu nav. Latvijā valsts līmenī ir sarežģītas lietas, reizēm ierēdņi nav pretimnākoši, nodokļi ir briesmīgi, bet aiz katras valsts iestādes stāv cilvēki, un bieži esmu piedzīvojusi, ka viņi izkāpj no savām valsts sektora kurpēm, runā ar mani kā ar cilvēku un vēlas palīdzēt.»
To nekur citur neesmu piedzīvojusi – šeit ir tik daudz cilvēku, kas atbalsta idejas un grib palīdzēt.
Kādreiz Ulla bija dzirdējusi nostāstus, ka Pārtikas un veterinārais dienests (PVD) esot radīts, lai uzņēmējiem gandētu dzīvi, taču viņa neko tādu nav piedzīvojusi. Darbinieki bijuši izpalīdzīgi un ieinteresēti, arī Valsts ieņēmumu dienestā (VID) viņa saskārusies ar laipnību. «Neviens dienests šeit man nečakarē dzīvi. Singapūrā daudz ko var ātri nokārtot, bet, lai cilvēki tur sāktu kustēties, jābūt ļoti agresīvam. Ja nedaudz piedraudi, un, man ļoti nepatīk tā teikt, bet sāc izturēties kā pret sūdu, tad viss notiek. Savukārt Francija vispār ir bezceris. Arhaiska valsts, kas vispār negrib kustēties. Toties Latvijā ir vairāk cilvēcības nekā slikto aspektu.»
