Ja palūkojamies vēsturē, klosteri vienmēr ir palīdzējuši slimajiem atveseļoties un bāreņiem skoloties, te patvērumu meklējuši no sabiedrības izstumtie, nabagie un likteņa varā pamestie. Un arī mūsdienās klosteri neatraida cilvēkus, kas vēlas palūgties, atjēgties pēc smagiem dzīves sitieniem vai no pārāk straujā dzīves tempa un sakārtot sevi. Kuriem pietrūkst padoma, kā dzīvot tālāk. Kuri meklē atbildes uz dzīves lielajiem jautājumiem un vēlas iet garīgās izaugsmes ceļu.
Turklāt mūsdienās atsevišķi klosteri – ja drīkst tā izteikties – ir pat specializējušies konkrētas palīdzības sniegšanā. Piemēram, Betānijas dominikāņu māsu kongregācijas Sv. Jāzepa klostera klostermāsas savā paspārnē ņēmušas sievietes, kas iznākušas no ieslodzījuma vietas. Viņas apmeklē arī sievietes cietumā un jau iepriekš zina, kuru brīvībā neviens negaida, kurai nebūs, kur palikt, un parūpējas par viņām. Taču tas nenozīmē, ka citām sievietēm klostera durvis ir slēgtas. Nebūt ne! Tāpat ir priesteri, kas palīdz grūtībās nonākušajām māmiņām un viņu bērniem, izveidojot viņiem pat Sv. Mārtiņa de Porres vārdā nosauktu māju Liepājā. Bet ir arī tādi klosteri, kas ārpasaulei ir slēgti, piemēram, Baskāju karmelītu klosteri. Un tādi kā, piemēram, Sv. Pāvila rekolekciju māja Kuldīgā, kur iespējams sarunāt naktsmājas, ja dodaties atpūtas braucienā. Ciemiņiem draudzīgs ir Valgundes pareizticīgo sieviešu klosteris, Kapucīnu klosteris Rīgā, Tēvu Paulīniešu klosteris Skaistkalnē, Euharistiskā Jēzus māsu klosteris Ludzā, Tēvu Mariāņu klosteris Viļānos un daudzi citi.
Kāpēc uz klosteri?
Varētu šķist – aicinājums doties uz klosteri nāk no Dieva. Un daudziem tā noteikti arī ir. Tāpat varētu domāt – ja ir vēlme sakārtot savu dzīvi, var taču doties svētceļojumā uz Aglonu vai Spānijā noiet Jēkaba ceļu. Tas pat ir daudz iedarbīgāk – cilvēks ir kustībā, ārpus komforta zonas un spiests ieraudzīt sevi tādu, kāds viņš patiesībā ir. Bet nē – vilina doma par klosteri. Šķiet, ja tur nokļūs, dzīve mainīsies. Izrādās – tas nav bez pamata, jo tā domāt liek mūsu mītiskā pasaules uztvere. Tas pamudinājums ir garīgā kvalitāte, kam cilvēks tomēr ilgojas pieskarties. Ne velti, kad Latvijā viesojās Pāvests Jānis Pāvels II, daudzi ticīgie teica – viņi no attāluma sajutuši Pāvesta personības pieskārienu. Ja mums kaut vai ikdienā pretim ir līdzsvarots, mierīgs cilvēks, arī mūsos pašos kaut kas mainās, arī mums gribas kļūt tikpat harmoniskiem. Līdz ar to kaut kas mūsos ieplūst arī no klostera neikdienišķās vides un no tā garīgā piepildījuma, kas tur valda. Un tas vien jau ļauj mums atklāt kaut ko jaunu. Esot klosterī, vērts piedalīties arī dievkalpojumos un lūgšanās, jo arī tas ļauj izzināt sevi, iegūt kādu garīgu mācību. Piemēram, iemācīties lūgties, kas nozīmē komunicēt ar Dievu, nevis lūgt. Taču nevienā klosterī, kas atver savas durvis ciemiņiem, klostera garīgā dzīve netiek uzspiesta.
Kāda kārtība klosterī?
- Ja ir vēlme padzīvot klosterī, vispirms vajadzētu uz klosteri piezvanīt un par šo savu vēlmi pastāstīt. Pirmkārt, tas ir svarīgi, lai klostermāsas vai tēvi saprastu, kā vislabāk jums palīdzēt. Otrkārt, dažos klosteros ciemiņiem pieejamas tikai pāris istabiņas un var gadīties, ka tās jau aizņemtas, tad jāvienojas par citu laiku. Ciemiņiem tiek atvēlētas klostera rekolekcijas telpas, kad tās neizmanto klostera kopiena.
- Zvanot uz klosteri, jābūt atklātiem un jāstāsta, kā ir. Šobrīd cilvēki visbiežāk vēlas padzīvot klosterī, jo jūtas tik ļoti pārstrādājušies un tik noguruši no sevis, no citiem, ka vajadzīga atelpa un iespēja sakārtot galvu. Daudzi ir izmisuši un nezina, ko tālāk iesākt? Itin bieži cilvēki meklē vienkārši klusumu un mieru, lai pabeigtu, piemēram, kādu svarīgu rakstu darbu.
- Lai kas arī cilvēku aizvestu uz klosteri, ir svarīgi saprast, ka garīdznieks tomēr nav psihoterapeits vai psihiatrs, kas atrisinās visas problēmu. Garīdznieks, lai arī viņam ir psihologa iemaņas, var sniegt garīgu padomu un ieteikt garīgās prakses, un protams, arī nelielu psiholoģisko atbalstu. Nereti cilvēks jau atbraucot atrodas uz nervu sabrukuma robežas, un gadās, ka klosterim tūlīt pat jāsauc neatliekamā medicīniskā palīdzība. Tāpēc būtu vēlams katram pašam izvērtēt savu veselības stāvokli un pirms došanās uz klosteri tomēr apmeklēt ārstu. Ja tiek izrakstīti medikamenti, tad vispirms tos kādu nedēļu palietot un tikai tad braukt. Taču dažreiz cilvēkam tiešām vajag tikai pamainīt vidi, atpūsties, nomierināties, izgulēties. Ja cilvēks pasaka, ka vēlas aprunāties par garīgiem jautājumiem, viņam tiek nozīmēta klostermāsa vai klosterbrālis. Neviens par varītēm netiek mudināts atklāt nedz savu bēdu, nedz pārdzīvojumu. Sarunas notiek draudzīgā gaisotnē. Ja cilvēks tiešām izlēmis stāties klosterī, viņam tiek sagatavota īpaša programma, lai saprastu – ir tas viņa aicinājums vai nav.
- Klosteri nešķiro cilvēkus pēc piederības reliģiskām konfesijām un neatraida tos, kuri nepraktizē ticību vispārpieņemtā kārtībā. Toties, ja klosteris zina, ka cilvēks ir praktizējošs katolis, var atbilstoši sagatavoties – piedāvāt cilvēkam grēksūdzi, sagatavot viņu dievgaldam utt. Ja cilvēks ir luterānis, viņam tiek sagatavots, piemēram, vakarēdiens.
- Un vēl jāatceras, ka dzīve klosterī nozīmē iemācīties arī klusēt un palikt klusumā. Tāpēc mobilā tālruņa zvans jāizslēdz. Sievietēm vislabāk doties uz kādu no sieviešu klosteriem, vīriešiem – uz vīriešu klosteriem, līdzi ņemot personu apliecinošu dokumentu un visbiežāk – arī savu pārtiku.
Latvijas klosteri, kas atvērti svētceļniekiem un ciemiņiem
Svētceļnieki vienmēr gaidīti
Savukārt Valgundes Pareizticīgo sieviešu klosteris ciemiņus un svētceļniekus pie sevis uzņem jau daudzus gadus. Te var padzīvot katrs, kurš vēlas palūgties, nožēlot savas kļūdas, atjēgties no straujā dzīves ritma un ar Kristus Dieva palīdzību sakopt savu dvēseli. Klosterī var ierasties pat bez brīdinājuma, piesakoties pie klostera atbildīgās māsas un iegūstot savu celli: savu guļvietu, ar pārējiem iemītniekiem kopēju ēdienreizi un iespēju no rīta un vakarā apmeklēt dievkalpojumu klostera baznīcā. Pēc dievkalpojuma vienmēr ir pieejams kalpojošais priesteris, klostera garīgais tēvs, ar ko vienmēr var aprunāties, gūstot atbalstu gan garīgajā, gan ikdienas dzīvē. Katrs pēc savām vēlmēm var piedalīties arī klostera ikdienas darbos: palīdzēt virtuvē, dārzā, dievnama uzkopšanā, saimniecības darbos. Klostera teritorijā ir atsevišķas mājiņas vīriešiem, atsevišķas – sievietēm.
Patvērums krīzes brīdī
Sievietes, kuras kādu laiku vēlas pavadīt klusumā un lūgšanās, var braukt uz Betānijas dominikāņu māsu misijas punktu Aglonā. Pieteikties var, zvanot māsai Nellijai (tālr. 26324123), informācija mājaslapā: www.betanija-op.lv. Uzturēšanās Aglonas misiju punktā ir par ziedojumu 5 eiro par diennakti (naktsmājas un ēdināšana).
Liepājā – pie dominikāņiem
Ceļš pie sevis Kuldīgā
Klosteris neprecētām sievietēm
Nabadzīgā Bērna Jēzus māsu klosterim ir vairākas filiāles, taču ciemiņus var uzņemt tikai viena no tām – Liepājā, kur tam ir atvēlētas trīs caurstaigājamas istabiņas klostera pirmajā stāvā. Jāsazvanās ar māsu Mariju Rafaelu (tālr. 63481101), kura te saimnieko, un jāpastāsta par savu vajadzību. Priekšroka tiek dota draudzes sievietēm, taču atbraukt un saņemt padomu vai vienkārši parunāties par dzīves garīgo dimensiju var ikviena sieviete neatkarīgi no reliģiskās piederības. Vienīgais noteikums – viņa nedrīkst būt precējusies un jābrauc ir ar savu pārtiku.
Laiks klusumā un lūgšanās
Dzīvības mātes sekulārā institūta rekolekciju māja atrodas lauku apvidū netālu no Sarkaņu Vissvētākās Jaunavas Marijas Bezvainīgās ieņemšanas katoļu baznīcas, kas jau vairākus gadsimtus kalpo kā svētceļojumu vieta. Šobrīd ir pieejamas divas labiekārtotas mājas, kapela ar Vissvētāko Sakramentu, pašiem jādarbojas virtuvē. Iespēja pavadīt laiku klusumā un lūgšanās. Informācija un pieteikšanās pa tālr. 26171746 (priesteris Rolands Abrickis).
Pirms svarīgiem dzīves notikumiem