Rīga +5°C 
Novērtē rakstu
-
1
-
0
-
0
-
1
-
0
-
0
-
0
-
Narcisisma ēra
Kopš arvien biežāk tiek lietots termins self care jeb rūpes par sevi, dzīvot ir kļuvis daudz grūtāk. Protams, protams, rūpes par sevi ir lieliska lieta. Ir labi, ka dzīvojam laikā, kad parūpēties par sevi ir nevis greznība, bet vispārēji atzīta nepieciešamība. Kad mēs respektējam ne vien citu cilvēku, bet arī savas vajadzības pēc sev veltīta laika, telpas, naudas.
Atceries, vēl ne tik sen vērtības bija pavisam citas – mūsu vecmāmiņām un arī mammām neviens nedeva zaļo gaismu uzņemties mazāk rūpju un deleģēt pienākumus tā, lai viņas varētu būt harmoniskākas māmiņas. Vērtība bija darbs, ziedošanās, rūpes par ģimeni un vēlme aiz sevis atstāt ko paliekošu (māju, dārzu, saimniecību, bērnos ieaudzinātus tikumus).
Tagad galvenā vērtība sev esam mēs pašas – kā projekts mūža garumā, ko uzlabot un uzlabot.
Mūsu vecmāmiņas sapņoja par ģimenes māju, kuru piepildītu bērneļu smiekli un mazo kājiņu dipoņa, bet mēs sapņojam par nenovecošanu, par to, kā ģērbsimies un izskatīsimies, kā būsim veselīgas un vadīsim savas dienas operas izrādēs, ceļojumos, bezrūpībā, meditācijās vai tamlīdzīgi. Mēs varam sevi apčubināt, kaut zaļas palikdamas, un neviens mums to nevar liegt. Skaisti, protams, tomēr zināmā mērā šis narcisisms šķiet arī biedējošs, vai ne?
Dzīvot grūtāk
Turklāt šis sevis aprūpēšanas vilnis sev līdzi nenes tik daudz harmonijas un laimes, kā mums tiek solīts. Tieši pretēji – mūsu nemiers un nepareizības sajūta tikai pieaug. Un man ir aizdomas, ka te vainojams it kā tik nevainīgais vārdiņš vajadzētu, kas uzstājīgi iekortelējies līdzās pašpalīdzības idejai.
Tā māca, ka mums vajadzētu vairāk gulēt un meditēt – tikai tā varēsim būt patiesi līdzsvarotas un skaistas. Vajadzētu vairāk dzert ūdeni un kustēties – citādi ceļš uz veselīgām vecumdienām ir slēgts. Mazāk skatīties televizoru un telefonu ekrānos – kā citādi mēs mācēsim būt šeit un tagad? Vajadzētu ieviest kārtību savā galvā un arī skapju atvilktnēs – jo sakārtota dzīve ir laimīga dzīve. Vajadzētu notievēt un strādāt daudz mazāk – jo mēs katra esam dieviete, bet dievietei nepienākas skriet kā trakai govij pa pasauli.
Kaut kas traks, cik pēkšņi mums uzradies daudz vajadzību!
Nu sakiet, kurā mirklī tik skaisti iecerētā doma par sevis aprūpēšanu ir pārvērtusies tādā ledaini smaidošā, seleriju sulu dzerošā un pareizi elpojošā diktatorā?
Bet tu – par sevi pienācīgi parūpēties nespējošā vārgule – pēkšņi attopies, ka esi gatavā lūzere!
Galva vagīnā
Lieta tāda, ka visus šos it kā taču tik vērtīgos vajadzētu neviens normāls cilvēks nevar īstenot – varbūt vienīgi Gvineta Paltrova, kam nekā labāka nav ko darīt un kas uz self-care vajadzībām ir uzbūvējusi veselu vagīnas vēdināšanas un čakru tīrīšanas impēriju – pēdējais Gvinetas zīmola Goop hits bija pēc viņas vagīnas smaržojošu sveču sērija (katras cena – 75 dolāri), kas tika izķerta pāris minūtēs.
Bet, kamēr tu, parasta mirstīgā, nevari dienas vadīt, galvu paštīksmīgi iebāzusi sev vagīnā, vajadzību saraksti tikai aug un īstenots tiek tik maz!
Un te, ne gribēta, ne aicināta, pašrūpju rožu dārzā iezogas vecā nejaucene – vainas izjūta.
Kauns. Nu kas es esmu par zosi, ja nevaru pat par sevi parūpēties, kā pienākas! Ja nevaru atrast tās sasodītās desmit meditācijas minūtes no rīta un nespēju izslēgt seriālu vakarā, ja nesportoju un turpinu apēst zemeslodi, ievīstītu burgermaizītē.
Nepiemirsīsim, ka mūsu vidū ir gana daudz cilvēku, kas ar sevi tikai mācās iedraudzēties, kas sev nemaz tik ļoti nepatīk, jūtas neiederīgi vai nepareizi (tie parasti ir cilvēki, kas bērnībā auguši augstu prasību un kritikas gaisotnē), – viņiem visapkārt valdošā pašmīlestība un pašrūpēšanās vispār ir kaut kāds neaizsniedzams kosmoss. Bet apkārtējās pasaules acīs cilvēks, kas nerūpējas par savu mentālo un fizisko veselību, ir reāls atkritējs – self-care ir must!
Vēl vairāk ir tādu, kas sevi mūžīgi par visu tirda: kāpēc es pateicu tā, nevis šitā, kāpēc es neizdarīju šito un neatbildēju bezkaunīgajai kolēģei tā? Paldies, tagad viņiem ir vēl piectūkstoš iemeslu, par ko sevi šaustīt!
Laimes atslēga
Negribu ainu krāsot melnbaltu – protams, ir neskaitāmi pašpalīdzības un pašrūpju instrumenti, kas var būt noderīgi palīgi un pat izglābt, kad gadījies iestigt neveselīgu ieradumu vai pat atkarību akacī. Nevar arī noliegt, ka nereti vienai mazai veselīgai pārmaiņai, piemēram, jaunam veselīgam ieradumam vai vecā neveselīgā izskaušanai, līdzi seko vēl citi (stundu agrāka celšanās no rīta nevilšus līdzi parauj arī meditēšanas vai rīta vingrošanas ieradumu, bet tas noved pie veselīgām, pilnvērtīgām brokastīm). Un mēs tik tiešām sākam justies laimīgākas!
Taču problēma slēpjas faktā, ka sevis aprūpēšana no skaista, dāsna individuāla žesta sev pašai ir pārvērtusies tādā kā masu psihozē – tā ir miljonus pelnoša industrija, kura mūs no visām pusēm bombardē ar jaunumiem par to, ko mums vajadzētu.
Bet mūsu galvā tas pārvēršas par – kā man vēl nav. Un varbūt nekad nebūs. Un faktā, ka man tik daudz nav un es tik daudz nevaru, patiešām nav nekā mierinoša vai dziedinoša. Viens vienīgs stress!
Un vēl viens zemūdens akmens slēpjas mūsu gaidās, proti, nez kāpēc tiek sagaidīts, ka pašmīlestība un pašaprūpe ir laimes atslēga.
Ka, meditējot un dzīvojot apzinātībā, mēs nedusmosimies, nejutīsimies skumjas vai apjukušas. Ka seleriju sula un citronūdens mūs pasargās no vēža un ka, mīlot sevi, mēs nekad nejutīsimies vientuļas vai tizlas. Tīrā ilūzija!
Ja pasaulē tik tiešām ir sieviete, kas ik rītu mostas pārliecībā, ka ir dzīva dieviete, un apņēmības pilna atkal un atkal nodzīvot labāko dienu savā mūžā, šo būtni, protams, var tikai apsveikt (piesardzīgi). Taču, ja tu aizgulies, ja dienas pirmajās trīsdesmit minūtēs jau esi sabrēkusi uz atvasi un kopā ar kafiju fiksi pazudinājusi kārtīgu maizes ņuku ar doktordesu, arī tev ir visas tiesības saukties par dievieti – kāpēc gan ne! Arī haosa dieviete ir dieviete. Un dusmu dieviete vispār var zibeņus spert gaisā!
Strādājusi būtu!
Un te man nevilšus nāk prātā mana opapa vecmodīgā burkšķēšana, kad pusaudzes gados mēdzu cepties par lietām, ko nespēju ietekmēt, – paniski baidījos no nāves, negribēju pieaugt, ļoti gribēju pieaugt un tā tālāk. «Strādāt vajag, un tad nebūs laika domāt,» viņš īgni novilka par maniem sirdēstiem.
Ak, es nespēju izstāstīt, cik ļoti mani toreiz kaitināja opapa teiktais! Bet, ziniet, nu man tas šķiet tīri prātīgs padoms. Ne jau burtiskā nozīmē – neba tagad lāpstu ņemšu un zemi rakšu vai slīcināšos darbaholismā.
Man šķiet, šis padoms ir uztverams plašāk – ka atbilde uz visām sevis tirdīšanām un nespējai par sevi pienācīgi parūpēties patiesībā ir gaužām elementāra, proti – ir jādzīvo.
Tā pa īstam, ar visu sirdi un dvēseli. Izklausās pārāk vienkārši? Atļaujiet oponēt! Pa īstam dzīvot nozīmē pa īstam interesēties, nevis pārskriet virsrakstiem vai – nedod, Dievs! – komentāriem internetā.
Tas nozīmē – darīt pašai un darīt ar atrotītām piedurknēm. Rūpēties un dot. Tas nozīmē – neslēpties no negatīvām emocijām un pieredzēm (nevis: es savā dzīvē ielaižu tikai pozitīvo – kā ir tik stilīgi paziņot), bet ļaut tām sevi locīt, skolot un pilnveidot. Tas nozīmē – ļauties jaunām pieredzēm un ar interesi tās izpētīt, nevis droši tupēt savu ieradumu komfortā. Piecelties no rīta un vienkārši apņemties dzīvot, nevis izlikties par Gvinetu Paltrovu.
Bet pats galvenais – turēties pretī visādiem trendiem, kas mūs cenšas nogāzt no kājām. Lūk, tā es tulkoju sava opapa padomu un esmu pārliecināta – ar šādu taktiku, šaubīties, mocīties un justies vainīgai vienkārši nebūs laika.
