1. Katrs indivīds ir vērtība, arī mazs bērns.
Kā bērns biju kautrīga, jo man tika mācīts, ka rātniem un labiem bērniem nevajag izcelties, vajag turēties ēnā. Tas nebija manu vecāku izgudrojums. Otrā pasaules kara gados arī angļiem un amerikāņiem bija izteiciens: bērnus drīkst redzēt, bet nedrīkst dzirdēt. Bērns netika uzskatīts par pilnvērtīgu cilvēku, viņa pienākums bija paklausīt, pēc iespējas netraucēt pieaugušos un nekādā ziņā neuzstāt uz savām tiesībām. Taču man ķērās pie sirds, ja man pārmeta bez pamata: es tīšām esot kaut ko izdarījusi. Bija incidenti, kad protestēju, jo ne jau tīšām es, piemēram, kādu lietu saplēsu. Taču pieaugušie vispirms apvainojās, ka tiek apšaubīts viņu spriedums, un tad dusmojās. Tai laikā nolēmu: tagad esmu bezspēcīga un neko nevaru ietekmēt, bet, kad pieaugšu, runāšu par to, cik pieaugušie mēdz būt nejauki pret bērniem. Manī bija dziļa pārliecība par katra indivīda vērtību un dzīves gaitā tā nav mainījusies. Joprojām manā darbībā cilvēktiesības ir pašā centrā.
2. Sievietei nav viegli kāpt pa karjeras kāpnēm, jo māsas, mātes, draudzenes, vīri un pašas sievietes iekšējā sajūta saka: tas nav sievišķīgi. Vesels koris bremzētāju!
Manā jaunībā, pagājušā gadsimta piecdesmito gadu otrajā pusē, kad ierados Kanādā, dzīvs bija amerikāņu vidusšķiras sapnis: sievietei apprecēt krietnu un turīgu vīru, ar kuru radīt skaistus un mīļus bērnus, dzīvot nelielā mājā, kurai blakus iekopts dārziņš. Tāda izskatījās ideāla dzīve, kas sievieti darīs laimīgu! Bet pēc gadiem konstatēja, ka šīm sievietēm rodas dažādas neirotiskas problēmas, viņām vajadzīgas nervu zāles. Amerikā sākās vesela epidēmija – nomierinošo zāļu atkarība, kas radās pēc tam, kad neskaitāmas sievietes sabruka zem minētā sapņa realizācijas.
Man gribējās būt sievišķīgai un radīt ģimeni, bet es vēlējos arī mācīties. Turklāt vēlme pēc zināšanām bija tik stipra, ka biju gatava iet cauri mūriem.
Redzēju, ka jauniem vīriešiem šķēršļus neviens ceļā nelika, gluži otrādi – mamma, paps domāja: kaut mīļais dēliņš tiktu universitātē. Bet man bija jāpārvar šķēršļi visu laiku!
Labo atzīmju dēļ mani doktorantūrā nevarēja neuzņemt, taču varēja pēc tam demonstrēt vairāk vai mazāk atklātu nievājošu attieksmi: jūs, meitenes, šeit aizņemat vietu, ko varētu ieņemt īstenie topošie zinātnieki. Jūs apprecēsieties, apbērnosieties, un no jums nekas neiznāks. Tolaik studējām trīs jaunas, jau precētas sievietes, studiju laikā pat gaidījām bērnus, taču, kad pēc gadiem satikāmies, secinājām, ka mūsu sekmes bija labākas nekā dažam labam no puišiem – luteklīšiem, kuri, pēc pasniedzēju domām, nez kādus sasniegumus parādīs. Ja sastopies ar aizspriedumiem, tava labākā atriebība ir sekmes un panākumi!
3. Nevajag ļaut šķēršļiem sevi apstādināt, lai tie kalpo par dzinējspēku! Mani nekas tā neuzkurina uz rīcību, kā grūtības.
Īpaši prezidentūras laikā saskāros ar to, ka cilvēki mēdza izgudrot dažādus šķēršļus, lai manu darbošanos pataisītu grūtāku un sarežģītāku, mani iebiedētu. Tas notika dažādos līmeņos. Uz mani grūtības darbojas pretēji – tās iedod enerģiju un arī interesi noskaidrot, kāpēc man kāds liek ceļā šķēršļus? Kādas ir šī cilvēka vajadzības? Un tad es saprotu ko vairāk, ko citādi nebūtu ievērojusi.
Vēl citas eksprfezidentes atziņas lasi žurnāla Santa augusta numurā.