Rīga +1°C 
Novērtē rakstu
-
6
-
0
-
0
-
4
-
0
-
0
-
0
-
Sapnis bija tā vērts
«Varbūt arī es pie laulības izjukšanas biju vainīga. Droši vien, ka biju, jo, sākot strādāt Radio, darbs paņēma lielāko dzīves daļu. Man tik ļoti patika viss, ko es darīju, kolektīvs mani pieņēma, biju tur laimīga. Man bija agri rīti, vēli vakari, arī nakts maiņas. Bērniem bija ļoti laba auklīte, pēc tautības krieviete, ļoti sirsnīga un mīļa, kura palika pie viņiem nakšņot, kad strādāju nakts maiņā. Kaut kā pa to dzīvi cīnījos. Visas latviešu sievietes taču ir cīnītājas! Un padomju laiks sievietes norūdīja gan dzīves grūtībās, gan pieticībā. Mēs protam no nekā zupu izvārīt, pa vienu nakti kleitu uzšūt. Ar visu tiku galā arī tāpēc, ka biju jauna un bija ļoti daudz spēka, gribas un enerģijas.
Radio sāku strādāt 1979. gadā. Četrdesmit gadi paskrējuši kā viena diena. Tagad jau tas izklausās slikti, ka vienā darbā nostrādāti tik ilgi gadi. Mūsdienu jaunieši ilgu palikšanu vienā vietā augstu nevērtē.
Tagad visi meklē, kur vairāk var nopelnīt, izdevīgāku darba laiku. Man alga Radio nebija svarīga. Es biju piepildījusi sapni.
Tā bija ļoti interesanta dzīve, un es lepojos, ka esmu Radio nostrādājusi četrdesmit gadus. Vienmēr esmu izjutusi, ka, apsēžoties pie mikrofona, rodas tāda kā misijas apziņa. Tu saņemies un koncentrējies, jo apzinies, ka tas, ko teiksi, izskanēs pa visu valsti.
Grūti runāt ļoti emocionālos brīžos. Atmodas un barikāžu laikā reizēm bija stipri jāsavaldās, lai balss neaizlūst un nedreb, bet profesionālam diktoram jāspēj izturēt lietišķu toni. Emocijas bijis jāpārvar literāros raidījumos un dzejas lasījumos. Astoņdesmitajos gados, kad Radio par mūzikas redaktori strādāja Inese Paklone, viņa bija sameklējusi materiālus par tango karali Oskaru Stroku, kuru tolaik vispār nepieminēja. Inese sagatavoja kādus desmit lasījumus, un viņas teksti kopā ar mūziku bija tik emocionāli, ka vēl tagad tos atceros.
Reiz man bija lasījums vairākos turpinājumos par Annas Brigaderes Anneli, kas ļoti patika. Esmu aicināta arī nelielās lomiņās raidlugu iestudējumos. Man bija liels gods, kad kopā ar Dzintri Kolātu man uzticēja populārā raidījuma Mikrofons vadīšanu. Ilgus gadus tautā ļoti iemīļoto raidījumu vadīja Ausma Indriksone un Gunārs Jākobsons. Kad pēc Ausmiņas nāves Gunārs atteicās turpināt, uzņēmāmies mēs ar Dzintri, bet Gunārs vienmēr bijis mans stiprais plecs un atbalsts. Populārāko dziesmu aptaujas un gada noslēguma lielais koncerts nesa uz augsta emociju viļņa. Pēdējos četrpadsmit gadus, strādājot tikai ziņās, viss bijis lietišķi un konkrēti, bet arī ziņas man patīk lasīt. Cilvēki mani atpazīst pēc balss, nevis izskata.
Draudzene saka, lai es tik skaļi nerunāju, jo mana balss pievērš uzmanību. Interesanti, ka Radio balss tomēr skan mazliet citādāk nekā dzīvē.
Sapnis bija tā vērts. Saņemt naudu par darbu, kas tik ļoti patīk, ir milzīga laime, kas visiem nav dota. Mums bija brīnišķīgs diktoru kolektīvs, vēl tagad turamies kopā, rīkojam tikšanās, ballītes, svinam kopā dzimšanas dienas. Ziemā braucam pie mūsu bijušā krievu kolēģa Jura Kušpelo uz Vējavu Madonas pusē svinēt Masļeņicu. Vasarā es aicinu uz savām lauku mājām aiz Rūjienas, kuras tur esmu nopirkusi. Man ļoti gribējās savus laukus. Ne Madlienas, ne Dundagas pusē tādas mājas neatradu un tagad esmu nonākusi pie igauņu robežas, kur kopā ar dēliem vadu vasaras.
Gadiem ejot, spēka paliek arvien mazāk. Lēmumu aiziet no Radio biju pieņēmusi jau sen. Mans moto vienmēr bijis, ka jādod vieta jaunajiem. Es arī jauna atnācu citas diktores vietā. Tāda nomaiņa ir loģiska un notiek bez jebkāda aizvainojuma un sirdssāpēm. Radio darbā visu laiku ienāk jaunās tehnoloģijas, kas attīstās un kuras jaunie pārzina daudz labāk. Man ir prieks par nostrādātajiem gadiem kopā ar visiem brīnišķīgajiem Radio cilvēkiem. Tā man bijusi lielā dzīves veiksme – darīt darbu, kas patīk, un justies piepildītai un laimīgai.
Kopš 18. janvāra štatā vairs neesmu, bet eju uz Radio aizvietot kolēģes, kad kāda ir atvaļinājumā, saslimusi vai pazaudējusi balsi. Tā gadās visām.
Arī es šajos gados reizēm esmu palikusi bez balss. Bijis tā, ka atbrauc četros no rīta uz savu maiņu pilnīgi bez balss, bet ir jāstrādā. Mums ir dažādas metodes, ar kurām uz laiku, kamēr jārunā, to balsi dabūt. Citiem četros no rīta balss nav pamodusies, bet es varu runāt uzreiz, tiklīdz acis vaļā. Man balss nav ne jāiedzied, ne jāierunā. Vēl arvien tā man ir ļoti labi saglabājusies, skan skaidri. Gadi iet, bet manai balsij nav novecošanas pazīmju.»
