Maģiskais Zvārtas iezis
«Kad piedalījos Radio konkursā, žūrija bija domājusi, ka esmu Riharda Glāzupa meita. Viņam bija divi dēli, un ar vecāko – Egilu – es apprecējos. Iepazināmies pavisam nejauši pie Zvārtas ieža. Universitātes studentiem tur notika Veselības dienas. To noslēgumā ar draudzenēm iekāpu satiksmes autobusā, kas gāja uz Cēsīm. Kāda no meitenēm, skatoties pa autobusa logu, iesaucās: «Tas ir Riharda Glāzupa dēls!» Ne es, meitene no Slokas, tad zināju, kas ir Rihards Glāzups, ne viņa dēlu, bet puisis, kas ar sarkanu javu uz autobusu bija atvedis savu onkuli, man ļoti patika.
Iespējams, ka arī viņš bija mani pamanījis, jo otrajā reizē, kad atkal nejauši satikāmies, un tas atkal notika turpat pie Zvārtas ieža Jāņos, mēs iepazināmies.
Tad es jau zināju, kas ir Rihards Glāzups. Toreiz, redzot Egilu pa autobusa logu, viņš man iekrita acīs ar savu izskatu, stāju un labām manierēm. Kad Jāņos satikāmies, iepazinu viņu kā inteliģentu, sirsnīgu un vienkāršu puisi. Egils bija mūziķis, Armijas štāba orķestrī spēlēja oboju.
Visa Glāzupu ģimene savā sadzīvē bija vienkārši un patīkami cilvēki. Man bija ļoti jauki vīra vecāki. Glāzups bija ārkārtīgi sirsnīgs, bet vēl sirsnīgāka bija Gustīte, bezgala mīļa pret mani. Viņu ģimenē uzreiz tiku ļoti sirsnīgi uzņemta. Maniem dēliem Kasparam un Rolandam viņa bija mīļais Mimmis.
Glāzups bija azartisks makšķernieks. Garām viņu mājām tecēja Amata, kur vasarā viņš makšķerēja. Upe bija pilna ar labām zivīm, tolaik tas vēl nebija Gaujas nacionālais parks ar liegumiem. Ziemā Glāzups vairāk brauca uz Mērsragu, kur viņam bija zemledus makšķerēšana. Vasarās mēs dzīvojām pasakaini skaistā vietā pie Zvārtas ieža. Glāzups to īpašumu 1958. gadā bija iegādājies kā bezsaimnieka māju. Saremontējis, skaisti uztaisījis un iekārtojis, iekopis apkārtni, bet, sākoties īpašumu atgūšanai, nesmukā veidā mājas tika atņemtas.
Šis nav vienīgais sāpīgais pārdzīvojums. Mēs ar Egilu pēc desmit laulības gadiem izšķīrāmies. Mūsu dēli vēl bija mazi. Kasparam septiņi gadi, Rolandam – tikai divi mēneši, kad vīram radās cita dzīve. Tas bija nežēlīgi, bet Egila lēmumu nespēja ietekmēt ne viņa tēva runas, ne mātes lūgšanas un žēlabas.
Savus dēlus, palīdzot maniem vecākiem, par krietniem cilvēkiem izaudzināju viena. Nezinu, kā bez vecāku atbalsta būtu tikusi ar visu galā. Viņi mani ļoti atbalstīja, ļoti.
Trīs gadus pēc šķiršanās Egilu piemeklēja smags insults, viņš kļuva par pirmās grupas invalīdu un aizvadītajā rudenī mira. Tā ir patiesība, ka dzīvē par visu ir jāsamaksā… Pilnīgi par visu, tāpēc nekad nevajag darīt otram pāri.»