Rīga +1°C 
Novērtē rakstu
-
6
-
0
-
0
-
4
-
0
-
0
-
0
-
Lielais, klusais sapnis
«Ļoti spilgti atceros, par ko es bērnībā sapņoju. Man bija divi sapņi. Tas lielākais – mācīties par ārsti. Dundagas omamma vienmēr teica: «Sandriš i dikti žēligs, dikti labs. Tu, meitiņ, mācies par dakter!»
Es gribēju stāties Medicīnas institūtā, bet baidījos, ka ķīmiju nenolikšu tik labi, lai izturētu lielo konkursu, kāds tur bija. Mans dzīves paraugs bija mamma, filoloģe. Mājā bija ļoti daudz grāmatu. Paps un mamma bija lieli lasītāji, man arī tas patika, un filoloģijas studijas likās pašsaprotamas. Tomēr tas lielais, klusais sapnis man bija nokļūt Radio. Tās bija pilnīgas fantāzijas, jo neviens no mūsu ģimenes Radio nekad nebija bijis, nevienu Radio cilvēku nebija saticis, un nebija domājams, ka tas varētu notikt.
Radio man likās tādi debesu augstumi, kas nav sasniedzami. Es biju kā pielipusi pie radioaparāta. Klausījos visus bērnu raidījumus, lugu lasījumus. Visu aktieru balsis iepazinu caur radioaparātu. Bezgala mīļa man bija Antas Klints Vecmāmiņa un svētdienas rītu programma ar viņas piedalīšanos. Man ļoti patika klausīties diktoru balsis, kā viņi pieteica programmu, lasīja ziņas. Lauma Amatniece, Ausma Indriksone, Dzidra Liepiņa, Rihards Kalvāns, Kārlis Cīrulis, Gunārs Jākobsons – kā man viņu balsis patika! Nezināju, kā tas cilvēks izskatās, bet pēc balss uzreiz pazinu, un mana fantāzija darbojās.
Atceros, kā es stāvēju virtuvē pie loga, paņēmusi rokās spogulīti, un, tajā uz sevi skatoties, teicu: «Lasīja Lauma Amatniece…» Diktoru balsis man likās kaut kas ārkārtīgi noslēpumains.
Otra tik liela sapņa man nav bijis. Tikai tas viens – Radio. Un vēl man ļoti patika dejot. Kā dejodama, es arī gāju, uz augšu palēkdamās. Man likās, ka visu laiku varētu dejot, bet es negribēju skaitīt dzejoļus. Skolā notika daiļlasīšanas konkursi, uzvarētājus sūtīja uz pilsētas konkursu, tad uz rajona un labākos tālāk uz lielo Latvijas konkursu. Mamma saklausīja manu izteiksmīgo balsi un loģisko runu, gribēja, lai piedalos, teica, ka sagatavos mani, bet es nepiekritu.
Balss man ir mantota no mammas. Viņai tā bija dziļa un skaista, skolā viņa iestudēja dzejas montāžas, kas tolaik bija populāras. Tajās es labprāt piedalījos, jo tur bija visa klase, bet vienai skaitīt dzeju vai dziedāt solo mani nevarēja pierunāt. Es negribēju būt aktrise. Nekad mūžā! Tādu domu un sapņu man nebija.
Nekad neesmu gribējusi būt uz skatuves viena. Es neuzskatīju sevi par ko īpašu, lai izceltos viena.
Man bija kauns, ja visi skatījās tikai uz mani. Es biju diezgan kautrīga. Daudziem septiņdesmito gadu jauniešiem pašapziņa mazliet kliboja un bija raksturīgi neizcelties. Es arī tiku audzināta ar domu – neesi lepna un iedomīga.
Tagad domāju, ka manai pašapziņai nevajadzētu īpaši saskumt, jo man dzīvē diezgan veiksmīgi gājis, bet neizcelšanās un palikšana malā manī tomēr ir, un reizēm tie mazvērtības kompleksi bijuši diezgan spēcīgi.»
