Madliena un Dundaga
«Neaptverami, cik ātri gājuši gadi! Kad to kamolu patinu atpakaļ, bijis tik daudz spilgtu notikumu, kas notikuši pirms desmit, divdesmit, trīsdesmit gadiem, bet atsevišķus fragmentus tajos redzu tik spilgti, it kā tas būtu piedzīvots tikai vakar. Nekad nebiju domājusi, ka dzīve paiet tik ātri. Te tā vēl tikai sākas, te mācies skolā un rodas sapņi par to, ko darīsi, ko studēsi, domā, vai tevi kāds par sievu paņems, kur dzīvosi un kāda vispār mana dzīve būs… Un pēkšņi attopies, ka tā jau stipri pāri pusei…» Sandra aizdomājas