Rīga +4°C 
Novērtē rakstu
-
9
-
0
-
0
-
5
-
0
-
0
-
0
-
- Ar mīlestības jēdzienu ir līdzīgi kā ar Dieva jēdzienu – tiklīdz kāds to definē, šis jēdziens tiek sašaurināts. Tāpēc arī Dieva vārds Svētajos Rakstos ir – «Es esmu, kas es esmu». Kristīgie domātāji ir teikuši: tiklīdz tu definē Dievu, tu jau esi radījis elku. Man šķiet, ar mīlestību ir līdzīgi.
- Mīlestība ne tikai dod dzīvei jēgu, tā pati ir dzīves jēga. Bībelē ir rakstu vieta, ko mēdz dēvēt par himnu mīlestībai, un to parasti citē kāzās. Tur aprakstītas lietas, ko tu vari darīt, – no totālas askēzes un upuru nešanas līdz skaistai pašizpausmei, bet Svētie Raksti saka: tas nav nekas, ja nav darīts mīlestībā. Dzīvē var izvirzīt dažādus mērķus, gūt dažādus sasniegumus, bet, ja tas netiek darīts mīlestībā, netiek darīts, lai parādītu mīlestību, agri vai vēlu tukšas izrādās veiktās aktivitātes un arī pats cilvēks jūtas iztukšots. Pat ticība Dievam kļūst tukša vai pat iegūst stipri negatīvu izpausmi, ja tiek pazaudēta mīlestība.
- Mīlestība primāri nav jūtas, tā ir izvēle. Un šī izvēle, iespējams, rada jūtas. Mīlestību pret kādu cilvēku nevar vienkārši ieslēgt vai izslēgt. Bet… centieniem no mūsu puses tomēr ir jābūt. Ja mīlestība ir jūtas, tad es esmu centrā. Ja es jutīšos mīlošs, tad vēl kādam būs labi, jo es esmu centrā. Būtībā es kļūtu par sava universa dievu. Un tā nav mīlestība, bet patmīlestība. Mīlestībai, kas vērsta pret citiem – tuvākiem un tālākiem –, ir jābūt izvēlei, citādi tu darīsi tikai to, kas ir tev ērts, izdevīgs un patīkams.
- Svētie Raksti saka: nav lielākas mīlestības kā šī, ja kāds atdod savu dzīvību par saviem draugiem. Varbūt izklausās dramatiski, bet… Kāda tad ir patiesa mātes un tēva mīlestība? Upuris. Šie cilvēki ilgstoši, daudzu gadu garumā, ir upurējuši laiku, spēku, paši sevi. Ne vienmēr jutušies ļoti mīloši. Tai pašā laikā tā nav smagas nastas nešana, jo cilvēks tai ir radīts. Ja kristīgā vēsts saka – mēs esam radīti pēc Dieva tēla un līdzības un Dievs ir mīlestība –, tad vispatiesākie mēs esam, kad izpaužam Dieva līdzību, kas ir mīlestība. Mīlestība reizēm ir viegla, nereti var prasīt arī piepūli, bet vienmēr dod gandarījumu un piepildījumu.
- Cilvēks, kas apgalvo, ka mīl visus un vienmēr, melo. Ir viegli mīlēt tos, kas mīl mūs un pret mums izturas labi. Kad šķiet, ka nu jau esmu sasniedzis zināmu mīlestības līmeni, nereti rodas iespēja to pārbaudīt. Uzrodas cilvēki, kurus mīlēt nav vienkārši – kuri mūs kaitina, sadusmo, emocionāli ievaino. Varbūt, lai atgādinātu fundamentālu patiesību, ka jāaug visas dzīves garumā… To jau būsim ievērojuši – patiesi pazemīgi cilvēki nekad nesaka: «Esmu pazemīgs,», un patiesi mīloši cilvēki nekad nesaka: «Es esmu mīlošs.» Ja paši sev atļaujamies to apgalvot – varbūt pat ne vārdos –, tad veselīgākais, kas ar mums var notikt, – saprast, ka patiesībā tādi nemaz neesam. Iespējams, cilvēki, kas kaitina, nepatīk, dusmo, ir jāsastop, lai saņemtu realitātes devu. Jo visiem mēdz sakāpt galvā. Pētījumi ne velti liecina, ka vairākums cilvēku ir augstākās domās par sevi, nekā tas ir patiesībā.
- Ja saprotam, ka mīlestība ir kaut kas absolūts, kļūst skaidrs – dzīves laikā nekad šo stāvokli nesasniegsim. Mēs, cilvēki, esam nepilnīgi. Bet tas nav nekas slikts. Jo būt pilnīgam būtu ļoti depresīvs stāvoklis. Tas nozīmētu, ka nekāda izaugsme un atklājumi vairs nav iespējami. Līdz ar to apziņa, ka esmu nepilnīgs, ir gan pazemību izraisoša, gan ļoti iedvesmojoša. Man ir, ko atklāt, saprast un mācīties, man ir, kur augt. Cilvēki nereti ir augstākās domās par sevi, jo tāds ir viņu izdzīvošanas mehānisms. Vide, kur trūkst mīlestības, cilvēkam spiež domāt, ka viņš ir sliktāks nekā patiesībā. Bet apdraudēts cilvēks nespēj sevi adekvāti vērtēt, viņam nav drosmes to darīt. Līdz ar to pārlieku augstās domas par sevi kompensē apkārtējo uzspiesto pazemošanu. Jo veselīgākā vidē cilvēks ir, jo vieglāk viņam uz sevi paskatīties godīgi. Tā ir viena no lielākajām mīlestības un draudzības vērtībām.
- Ir vērts mīlēt ne tikai rezultātu, bet arī procesu. Svētajos Rakstos ir situācija, kad pie Jēzus pienāk farizeji un vaicā, kad nāks debesu valstība. Farizejiem bija sava definīcija debesu valstībai – vienkāršoti sakot, lai romieši vairs nevalda viņu zemē un viņi ir brīvi. Jēzus teica: debesu valstība nenāk ārēji redzamā veidā. Nevarēs teikt – šeit tā ir vai tur tā ir. Viņš teica pārsteidzošus vārdus: debesu valstība ir jūsu vidū. Man šķiet, tas pasaka – debesu valstība ir mūsu augšanā, piedošanā, kļūdās, kļūdu atzīšanā, mācoties saņemt, dot, atzīstot, ka reizēm nemākam ne vienu, ne otru. Un debesu valstība ir arī tajā, ka mācāmies mīlēt, reizēm klupdami un krizdami. Process ir jāiemīl. Ja cilvēks grib mīlēt tikai absolūto stāvokli, tikai ideālu, tas iznieko viņa dzīvi. Tad tev šķiet – būšu laimīgs, tikai sasniedzot savu ideālu. Līdz ar to atliekam dzīvi, nenovērtējam, ka viss jau ir.
- Ir vērts mīlēt, iemīlēt savu dzīvi, kāda tā ir šodien. Ja cilvēks iztēlojas, ka viņa dzīve būs laimīga tikai tad, ja viņš iegūs māju, mašīnu vai ko citu, tā ir ilūzija. Ja cilvēka laime ir piesaistīta ārējam mērķim, ideālam stāvoklim, ko viņš iztēlojies, ir tikai divi varianti. Pirmais: viņš būs depresijā, ja savu mērķi nesasniegs. Viņam būs sajūta, ka izgāzies. Jo vairāk viņš noticējis savai laimes definīcijai, jo depresīvāks viņš būs. Otrs variants: pastāv maza iespēja, ka cilvēks savu laimi sasniegs. Ja tas tomēr notiks, iestāsies melanholija. Tu esi dabūjis, ko šķietami gribējis, bet izrādās – tas nav tas. Ne velti mūsu apavu un drēbju skapji ir pilni ar melanholijas produktiem… Domājām, ka lieta iedos to, kā mums trūkst.
- Mums reizēm šķiet, ka dzīvi vērts mīlēt tikai tad, ja izdodas īstenot savus sapņus – triviālākus vai nopietnākus. Patiesībā tas, ko gribam, ir nevis iespēja iegūt sapni, bet iespēja pārvarēt šķēršļus ceļā uz sapni. Un labas laulības noslēpums, iespējams, ir iespēja būt kopā ar cilvēku, ar kuru varam pārvarēt šķēršļus ceļā uz sapni. Un atkal – debesu valstība ir pats process… Ja debesu valstība tavā dzīvē nav tagad, tās nebūs nekad. Tai pašā laikā nav nekādu šķēršļu saņemt debesu valstību – laimi – šodien, tikai tu pats.
- Reizēm ieraudzīt savu laimi, mīlēt dzīvi traucē pārāk lieli ārēji stimuli: mediju, filmu, reklāmu tēli. Tie, līdzīgi kā narkotikas, noārda mērogu. Nekas, kas ir dabisks, vairs nešķiet baudāms. Esmu dzirdējis, ka heroīns tik bīstams ir tāpēc, ka tā sniegtais baudījums ir neskaitāmas reizes spēcīgāks par orgasmu. Tas nozīmē – ja cilvēks to izmēģina, ikviens dabisks baudījums viņam šķiet atšķaidīts. Nāku no Kurzemes puses, kur vidiene ar dažiem izņēmumiem ir plakana. Tikai vecie cilvēki, kas visu mūžu tur dzīvojuši, runā – kalnā, lejā… Ja neiedziļinies, tad nesaproti – kādā kalnā? Izrādās, kalns var būt arī septiņi metri virs jūras līmeņa. Un, ja rūpīgi ieskaties, tad redzi – tur ir cēlums, lietus laikā tiešām ir vietas, kuras neapplūst, no kurām lietus ūdens tek lejā. Ja cilvēks nav nojaucis orientieru sistēmu, viņš redz, kur ir augšup, kur lejup, viņam viss nešķiet plakans.
- Ja uz mērķi iesi, upurējot draudzību, mīlestību, ģimeni, reiz tu šo mērķi noteikti sasniegsi. Līdzeklis vienmēr kļūst par mērķi. Es pilnībā piekrītu šim teicienam. Vēl pavisam nesen bija populāri kādā redzamā vietā piespraust savu sapņu māju, kleitu, pludmali… Upurējot visu šī mērķa sasniegšanai, reiz tu noteikti šai pludmalē sēdēsi. Tikai viens. Vai kopā ar cilvēkiem, kurus nemīli un kuri nemīl tevi. Kuri, iespējams, pacieta tevi tikai tāpēc, ka zināja – tu viņiem kļūsi par biļeti uz pludmali.
- Svarīgi sevi pieņemt, mīlēt. Ikvienam cilvēkam ir kompleksi un ievainojumi. Tikai uz ārpusi viņi mēģina izturēt savu ideālo tēlu. Tas redzams attēlos sociālajos tīklos. Uzņemtas neskaitāmas bildes, bet izvēlēta tikai viena – kurā noķerts pareizais leņķis. Taču cilvēki, kas mums apkārt, redz arī tos leņķus, kas mums pašiem šķiet neveiksmīgi. Mūsu dzīve notiek telpā starp realitāti, kuru apzināmies – tajā var būt arī dažādi ievainojumi un zīmogi, ko kāds grib uzspiest –, un starp to, kādi gribam būt. Telpā pa vidu atrodas process, kuru ir svarīgi mīlēt.
- Mīlestības aizsegā ikviens var legalizēt savu egoismu. Bieži dzirdam aicinājumu – mīli sevi! –, kas nu jau mūsu ausīs sāk skanēt kā banalitāte. Jo ar sevis mīlestību tiek attaisnota patmīlība, pašcentrētība, egoisms. Vīrietis var pamest savu sievu un bērnus, jo viņš mīl sevi. Māte var pamest bērnus novārtā, jo viņa mīl sevi un grib veidot satriecošu karjeru. Taču tā nav mīlestība, bet ceļš uz sevis nicināšanu un izniekošanu. Sevis mīlestība nav sava aicinājuma neapzināšanās un pazaudēšana. Tēvam mīlēt sevi nozīmē realizēt savu aicinājumu būt tēvam, tāpat mātei. Sevis mīlestība nenozīmē iet vieglāko ceļu uz baudu un bezrūpību. Olimpiskais sportists mīl sevi, smagi strādājot treniņos. Sevis mīlestība nav ērtākā, bezrūpīgākā sevis atrašana. Ērta vide ātrāk vai vēlāk cilvēku noārda, nevis attīsta.
- Sevis mīlēšana nozīmē baiļu pārvarēšanu iepazīt sevi. Cilvēki bieži baidās iepazīt sevi, jo nemīl. Un nemīl, jo nav iepazinuši sevi. Bet cilvēkam, kam bail iepazīt sevi, grūti kaut ko dot citiem – viņš dzīvo sevis noliegumā, nedrošībā par saviem spēkiem, sevis nicināšanā. Cilvēks, kas sevi nemīl, nepieņem, nicina, kļūst par vampīru, kas vēlas, lai viņu mīl citi. Tādam cilvēkam gribas teikt – sāc taču beidzot mīlēt pats sevi, neuzliec šo smago pienākumu citiem! Būt šāda cilvēka tuvumā ir ļoti grūti. Kāpēc? Jo viņi visu laiku gaida, lai citi viņus apbrīno, slavē, lai viņi ir uzmanības centrā. Tas nenozīmē, ka mums nav jāizrāda otram cieņa, mīlestība un atbalsts, bet sevi nemīlošs cilvēks to pieprasa pārspīlētās proporcijās. Kā zināms, pārspīlēta pazemība ir vēl viena lepnības izpausme. Ja cilvēks par sevi nedomātu pārāk daudz un bieži, tad nedomātu, ka viņš ir niecība. Par to, ka viņš ir niecība, cilvēks aizdomājas tikai tāpēc, ka visu laiku par sevi domā.
- Domājot par dzīves iemīlēšanu, vienmēr jādomā par to, vai esam laimīgi. Bībele saka: svētīgi – citiem vārdiem, laimīgi – garā nabagi, tie, kam bēdas, lēnprātīgie, žēlsirdīgie, izsalkušie un izslāpušie pēc taisnības, laimīgi miera nesēji. Pēdējā laikā esmu aizdomājies par to, ka neviens no šiem stāvokļiem nešķiet kā ideāls laimes brīdis. Kurš gan vēlas taisnības dēļ būt vajāts? Bet Jēzus saka – tu esi laimīgs, jo esi iesaistīts lielā procesā, tu cīnies par taisnību. Tu necīnies tikai par savu ego, bet par taisnības principiem. Tas ir kaut kas tik vērtīgs, kā dēļ ir vērts paciest neērtības vai vajāšanu. Tik vērtīgs, ka dod laimi.
- Visas šīs situācijas pašas par sevi nešķiet ideālas, drīzāk tādas, no kurām mēs labprāt izvairītos. Bet tieši šādu situāciju apzināšanās, kaut kā darīšana lietas labā un savu iekšējo resursu atrašana cilvēku padara laimīgu. Bieži mūsu mīlestība tiek pārbaudīta attiecībā pret vecākiem. Viens no baušļiem ir – tev būs savus vecākus cienīt, lai tu ilgi dzīvo savā zemē. Dievs dod baušļus tur, kur nav divu pareizu variantu, lai tev nav jātērē daudz vērtīga laika, nonākot pie šī paša secinājuma. Apzināties šos baušļus nozīmē dzīvē iegūt daudz labāku starta pozīciju.
- Vecāku cienīšanai nav jābūt nekritiskai viņu dievināšanai. Ir vecāki, kas kļūdās un to apzinās, un ir tādi, kas to neapzinās. Un ir vecāki, kas nodarījuši pāri saviem bērniem. Es būtu piesardzīgs šiem bērniem teikt – tev jāmīl savi vecāki. Jo tādējādi mēs uzliktu atbildību upurim par to, ka viņš ir cietis. Bet… pieauguša cilvēka spēja ir paskatīties ar žēlastību uz saviem vecākiem un saprast, ka viņa vecāki ir tādi paši cilvēki kā viņš. Līdz ar to saviem vecākiem ir jāatvēl tiesības kļūdīties. Un, iespējams, viņi šīs tiesības jau ir izmantojuši…
- Man šķiet, ja neesmu gatavs piedot saviem vecākiem viņu nepilnības un kļūdas, pats sevi nolieku neapskaužamā starta pozīcijā un, visticamāk, kļūšu par cilvēku, kurš nespēs atzīt savas kļūdas. Turklāt tu jau vari visu kritizēt un noniecināt. Bet kas notiks, kad tavi bērni un apkārtējie pret tavu dzimtu atļausies izturēties tāpat? Vecāku cienīšana gan nenozīmē arī viņu uzskatīšanu par bezmugurkaulniekiem, kam viss vienmēr jāpiedod. Otra cienīšana nozīmē arī problēmu izrunāšanu. Svarīgi izvēlēties un skatīties uz cilvēku ar mīlestību. Jo cilvēki kļūst par to, ko mēs viņos saskatām. Ja otrā redzu tikai neveiksminieku un nicināmu cilvēku, viņš savā ievainojamībā vēl vairāk zaudē spēkus darīt ko cildenu. Bet, ja saskatu, ka viņš ir mīlams un cienāms, šai cilvēkā nereti pamostas Dieva līdzība. Tur jau slēpjas mīlestības un cieņas brīnums pret cilvēkiem. To parādot citam, to pašu atmodinām otrā cilvēkā.
- Cilvēki bieži ir neizpratnē, kāpēc laulībā zūd mīlestība. Iespējams, tāpēc, ka otrs spoguļo tevi pašu, bet tu neesi gatavs atklāt īpašības, kuras baidies atklāt pat sev pašam. Tas padara laulību par ideālu vietu, kur augt. Vai rada nepieciešamību šķirties, jo rozā priekšstati, kas bija par laulību un pašam par sevi, sāk gaist. Tu otrā ieraugi pats sevi un meties bēgt, jo neesi gatavs risināt savas problēmas. Spoguļošanas princips darbojas arī vecākiem attiecībā pret bērniem. Tāpēc ir vecāki, kas savus bērnus nevis mīl, bet nicina, jo ierauga viņos sevi. Kaut gribēja radīt savā bērnā savu ideālo versiju. Tāpēc ir vecāki, kas no saviem bērniem vecumdienās saņem vienaldzību, jo tādi reiz paši bijuši pret saviem bērniem.
- Atceros, kādai daudzbērnu mātei jautāja, kā viņa sadala savu mīlestību uz vairākiem bērniem. Viņa atbildēja: es nevis dalu, bet reizinu. Tieši tā darbojas mīlestības princips. Vienīgi mums, vecākiem, ir jāsaskata, cik dažādi ir mūsu bērni, cik dažādas metodes nepieciešamas katra audzināšanā. Katrs bērns ir unikāls, katrs citādi uztver sodu, katrs citādi uztver pamācības. Man joprojām jāmācās, ka bērni ir atšķirīgi savā emocionalitātē un spējās. Varbūt tur arī tas mīlestības skaistums – neparedzamībā. Ir tik daudz grāmatu par laulību, par mīlestību pret bērniem, pareizu audzināšanu. Taču ar zināšanām nav iespējams aizstāt mīlestību. Būt izanalizētam nenozīmē būt mīlētam.
Publicēts žurnālā Ieva 2017. gadā, Nr. 36.
