Rīga +5°C 
Novērtē rakstu
-
6
-
1
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
Neaptveramā zeme
«Indija ir tik plaša un tik dažāda! Valodas, reliģijas, kultūras, tradīcijas – viss pastāv juku jukām. Tamilnādā, vienā no štatiem, pašlaik ļoti populārs ir Mariammas jeb Lielās mātes kults, kuru iemieso vīrietis. Viņš apgalvo, ka ir Lielā māte vīrieša veidolā. Pie viņa nāk miljoniem cilvēku. Stāv rindās, lai izteiktu savu vēlēšanos, pielūgsmi. Dāvina, ko var: trūcīgākie – rīsus, bagātie – zelta izstrādājumus. Viņš necilu vietu ir pārvērtis zaļojošā oāzē – uzcelts ciemats ar labiekārtotām mājām, kur dzīvo pats un tempļa darbinieki, pievilkta dzelzceļa līnija un stacija. Katru dienu tiek paēdināti tūkstošiem svētceļnieku, ir bezmaksas slimnīca un skola. Un ļaudis plūst un plūst.»
Un tomēr – kas mūs tik ļoti valdzina šajā milzīgajā, mums neierastajā zemē?
Sigma Ankrava to skaidro šādi: «Indijā filozofija un reliģija joprojām nav atdalītas, kā tas noticis Eiropā. Ļoti daudzi Rietumu cilvēki ir nemierā ar savu dzīvi un, ticiet vai ne, aizbraucot uz šo saules apspīdēto, silto, skaisto vietu, kur tu vari nopirkt sev ēdamo, dzeramo un naktsmītni, tu sēdi un jūti, ka tev patiesībā tagad ir viss, kas vajadzīgs… Un šķiet, ka problēmas pazūd. Kā Elizabetes Gilbertas grāmatā Ēd, lūdzies, mīli..
Daudzi mēģina braukt uz āšramiem un iegūt apskaidrību. Dažreiz jau palīdz, ja cilvēks ar kādu parunā. Kad senāk Eiropā vairums bija katoļi un gāja pie grēksūdzes, es domāju, tam bija milzīga terapeitiskā nozīme. Tagad, aizbraucot un aprunājoties ar kādu svētnieku, saņemot labvēlīgu interesi, jūties labi. Redzot, kā tur cilvēki dzīvo, sāc pārdomāt dzīves galvenās vērtības. Turklāt tas notiek tādā relaksētā veidā. Būtībā jau ieklausies pats sevī. Ja cilvēkam ir noteikta intelektuālā bagāža, viņš agri vai vēlu sāk uzdot jautājumus. Bet diemžēl ir tādi gadījumi, kad cilvēki bēg uz Indiju no savām ģimenēm, kas viņiem nodarījušas gauži, no situācijas, kad savā zemē nav novērtēti vai neredz iespēju izpausties. Indijas sindroms nav izdomāta parādība, tas pastāv.
Ja tu gribi mīlēt Indiju, tad tā ir jāpieņem tāda, kāda tā ir, bet, ja gribi pētīt Indiju, tad ir jādistancējas.
Es zinu diezgan daudzus, kas aizbraukuši, mīlēdami un sākumā pieņemdami bez ierunām, viņi mēģina ģērbties un ēst kā vietējie, tomēr ar laiku rodas jautājumi… Kaut vai apprecoties – man ir labi, bet vai manam bērnam te būs labi, vai gribu, lai viņš te uzaug, lai turpina dzīvi sarunātās laulībās, bet ne pēc savas izvēles, vai es to gribu?
Kultūras tradīcija ir tik dziļi asinīs ielikta. No zīdaiņa vecuma pieņemts, ka tā tam jābūt. Var jau pieņemt un dzīvot pēc tiem principiem, bet, vai mēs sev iekšēji neuzdotu jautājumus, es stipri šaubos.
Latvieši ir pārdzīvojuši tos laikus – ja vispār tādi laiki ir bijuši –, kad uzskatīja, ka bērns zēns ir vērtīgāks nekā bērns meitene. Indijā sieviete, kad zināmu laiku ir gaidībās, dodas uz templi, un tur tiek veikts īpašs rituāls, lai piedzimst puika.
Tāpat obligāta ir arī sievas pāriešana vīra ģimenē, apprecoties viņa faktiski zaudē visus kontaktus ar savu ģimeni. Tur pat mēģināja pieņemt likumu, ka vīrs ir tiesīgs šķirties no sievas, ja viņa negrib dzīvot kopā ar viņa vecākiem.
Kopā ar mazmeitām ejot uz citu bērnu dzimšanas dienām, man bija iespēja aprunāties ar mammām. Kad stāstīju par dzīvi Latvijā, ka mums jaunās ģimenes cenšas dzīvot atsevišķi, viņas uz to man atbildēja: «Lucky you!» – laimīgie, jo viņiem tādas iespējas nav. Jo tā dzīvot nav pieņemts!»
Tā kā man kaimiņos dzīvo indiešu jaunieši, izmantoju iespēju uzzināt, kāpēc viņi brauc projām no savas valsts? Sigma atbild: «Indija ir stipri pārapdzīvota. Ja ņem vērā, ka, pēc statistikas, 25 procenti jaundzimušo vispār netiek uzskaitīti, tad tur jau tagad varētu būt vairāk cilvēku nekā Ķīnā. Tiek lēsts, ka jau 2020. gadā katrs sestais pasaules iedzīvotājs būs indietis. Es gan nezinu, ko darīs tie miljoni cilvēku, kam nav ūdens. Mēs to pat nespējam iedomāties, kā tas ir, kad tev nav ūdens, ko padzerties… Tur dzīve ir ļoti grūta, tāpēc indiešu ģimenes, kas to var atļauties, cenšas izglītot bērnus ārzemēs. Vidusmēra indietim Latvija ir ļoti dārga valsts, bet ne tik dārga kā Anglija vai Francija, vai ASV. Šurp sūtīt mācīties savus bērnus var atļauties tikai augšējo slāņu ģimenes.
Kad indieši pārceļas uz dzīvi citā valstī, nav viņu stilā dzīvot no pabalstiem. Viņi ir ļoti darbīgi, strādīgi cilvēki, jebkurā situācijā mēģinās attīstīt savu biznesu. Artha – labklājības iegūšana – ir viens no katra indieša dzīves uzdevumiem, un to viņi mēģinās izpildīt. Viņi ir izcili tirgotāji, un mums no viņiem tas būtu jāpamācās.»
