Rīga -2°C 
Novērtē rakstu
-
4
-
0
-
0
-
1
-
0
-
0
-
0
-
Tikai neiedomājieties, ka Vlada rokās pēkšņi – pēc diviem gadsimtiem – iekrita smaržu flakoniņš no Krievijas imperatora Nikolaja II Romanova naktsskapīša! Vai arī kādas vēstures grāmatas lappusēs viņš nejauši uzdūrās carienes Aleksandras Fjodorovnas mīļākā aromāta receptūrai un izdomāja – jāpamēģina atkārtot! Nekā tamlīdzīga.
Citi lasa
«Tas notika pirms dažiem gadiem, kad gatavojos parfimērijas izstādei Minskā. Parādīt izstādē aromātus, ko esi radījis, ir pašsaprotami. Bet gribējās vēl kaut ko… Ko tādu, kas cilvēkus ieinteresētu. Tā arī radās ideja restaurēt kādu jau zudušu aromātu,» stāsta šarmantais baltkrievs.
Viņam ir 35 gadi, sieva, ko viņš dievina, un četri bērni. Vlads Minskā izveidojis pats savu parfimērijas darbnīcu, un šobrīd cilvēki pie viņa pasūta smaržas konkrēti sev. Vlads šādus personalizētus aromātus ir veidojis arī daudzām slavenībām, tostarp, piemēram, franču dziedātājām Mireijai Matjē un Patrīcijai Kāsai, Krievijas šovbiznesa gigantiem Filipam Kirkorovam un Valērijam Meladzem.
Vienu no saviem aromātiem viņš tikko ir veltījis savai dzimtajai zemei – Baltkrievijai, tā piepulcējot valsts simboliem arī smaržu.
Bet tos piecus Vlada restaurētos aromātus, ko bija iecienījušas cara ģimenes dāmas, diez vai kāds varētu mūsdienās iekārot. Pārāk nemūsdienīgi, pārāk neizsmalcināti mūsu deguniem – saka Vlads. Tie vairāk uzmanības vērti ar pašu savu piedzimšanas faktu.
Ienirt senatnes putekļos…
Cara galmam smaržas – tāpat kā audumus, ēdienus, dzērienus, juvelierizstrādājumus, visu, visu, ko gribējās un kas bija nepieciešams, – piegādāja īpaši izraudzīti un atzīti rūpnieki (arī slavenais krievu juvelieris Karls Faberžē bija viņu vidū). 19. gadsimta beigās Krievijā bija tikai divi patiešām slaveni parfimērijas un kosmētikas ražotāji – rūpnīcas Brokar un K (Брокар и К) un Ralle, un tām abām bija tiesības piedāvāt savus pakalpojumus Krievijas imperatoram. Turklāt tas bija arī laiks, kad Krievijas parfimērus zināja visā pasaulē.
Vlads, kurš līdz kaulam izurbies cauri parfimērijas vēsturei, skumji nopūšas – līdz 1917. gada revolūcijai parfimērija Krievijā bija brīnišķīgā līmenī.
Ņemot vērā, cik augsti tituli iegūti, Krievijai bijušas visas izredzes nostāties šīs industrijas priekšgalā. Piemēram, vispasaules izstādē Francijā, kas notika tajā pašā gadā, kad atklāja Eifeļa torni, pirmo vietu ieguva franču parfīms Jean Patou Joy, ko var nopirkt joprojām, bet Grand prix ieguva neviens cits kā Krievijā radītais aromāts Persijas ceriņi, kas laika gaitā tā arī tika veiksmīgi aizmirsts.
«Un zināt, kad sāc lasīt šī laika vēsturi, sāc lasīt par cilvēkiem, kas darbojušies parfimērijas nozarē, gribas uzzināt vēl vairāk un atkārtot viņu veikumu kaut vai tikai tāpēc, lai gūtu iespaidu,» stāsta Vlads.
Mīļā blondīne
Tolaik nevienam pat neienāca prātā, ka smaržām varētu dot nosaukumu N°5, kā to savulaik atļāvās, piemēram, Chanel. Smaržu nosaukumi cariskajā Krievijā bija tiešām romantiski – Korsikas jasmīns, Rīta zvaigzne, Mīļā blondīne, Lidojošā komēta… Tikai tām visām pamatā bija vai nu citrusi, vīraks vai arī – ziedi, un arī tad tikai daži. Pavisam pieejami bija kādi desmit aromāti. Līdz ar to smaržu izejvielas toreiz un tagad ļoti atšķīrās.
Pirms 200 gadiem par tādiem aromātiem, kādus pazīstam šodien, pat sapņot nevarēja, – ir vesela rinda smaržu, kas pastāv dabā, bet ko dabiskā ceļā nav iespējams iegūt.
Tāpat ir augi, kas neatdod savu smaržu, taču mūsdienās tā nav nekāda bēda – ķīmiķi visu prot sintezēt. Un arī tajos laikos parfimēri nāca no ķīmiķu aprindām. 19. gadsimta vidū izveidojās grupas, kas sāka nodarboties ar smaržvielām. Un šajā ziņā tiešām nekas nav mainījies – parfimērijas ražotnes vēl arvien atgādina ķīmijas laboratoriju ar neskaitāmiem stikla trauciņiem. Nekādas romantikas!
«Visvairāk mani aizkustināja Brokar un K aizsācēji, jo viņi bija fenomenāli entuziasti – pārdeva frančiem savas tehnoloģijas smaržu ieguvei, lai tikai Maskavā varētu atvērt parfimērijas rūpnīcu. Viņi sāka savu biznesu ar ziepju vārīšanu. Taisīja mazmazītiņus ziepju gabalus un katram virsū uzspieda vienu burtu. Nabadzīgie ļaudis tos ne tikai varēja atļauties, viņi tos arī pirka un vienlaikus mācīja bērniem alfabētu. Tā bija īstā panākumu atslēga, kas faktiski tukšā vietā pavēra ceļu uz augsto parfimēriju līdz pat cara galmam.»
Kā smaržoja Romanovi?
Par smaržām, ar ko sevi aplaimoja cars, Vladam uzzināt neizdevās – pat ne tik daudz, vai viņš vispār ir tās lietojis? Tāpēc – saprotams, tās netika rekonstruētas. Toties par smaržām, kas patika carienei un viņas meitām, gan bija saglabājušies apraksti. Viņām pie sirds gājuši tolaik modernie ziedu aromāti – tējas roze, Korsikas jasmīns un īriss.
Smaržas, kas uzvirmoja cara galmā, tika radītas konkrēti katram cariskās ģimenes pārstāvim. Citiem tādas pat nebija pieejamas.
Mūsdienās cilvēki pieraduši, ka smaržu kompozīcijā ir vairākas šķautnes, teiksim, smarža sākas ar augļu noti, pa vidu atveras ziedi un beigās pavīd koksnes smarža… Tolaik aromāti bija nesalīdzināmi vienkāršāki. Tā teikt – soleflor. Ja bija tējas roze, tad aromātā nekas cits bez tējas rozes nebija jaušams. Tādas ļoti monohromas smaržas. «Taču atzīšos – es tās rekonstruēju tā, kā man pašam šķita, kādas tās varēja būt, jo precīzas receptes jau nav atrodamas. Līdz ar to nav iespējams uzminēt konkrētās vielas daudzumu, tikai aromāta virzienu.
Es diezgan daudz laika pavadīju bibliotēkā, meklējot kādas norādes literatūrā, bet jāatzīst, ka vairāk informācijas guvu nepastarpināti, tēlaini sakot – lasi par zirgiem un uzzini kaut ko par smaržām. Tā kā informācijas bija maz un arī izejvielas tagad ir pavisam citas, nebija nemaz tik vienkārši. Piemēram, Korsikas jasmīns! Jasmīnam ir neskaitāmi veidi. Ja jūs tos visus pasmaržosiet, tad kādu pat neatpazīsiet, brīnīsieties – un tas ir jasmīns?
Es tikai no aprakstiem varēju iztēloties, kura jasmīna smarža varētu būt īstā. Un man šo aromātu vajadzēja iegūt pavisam nedaudz. Es taču negrasījos pagatavot desmitiem flakoniņu, līdz ar to tas arī bija jautājums – kur dabūt desmit gramus? Turklāt zinot, ka no tiem desmit man vēl deviņi paliks pāri.
Diemžēl īsto aromātu mēs vairs nespējam atjaunot, tāpat kā nevaram atjaunot Aleksandrijas bibliotēku… Un tā laikam ir cilvēces lielākā sāpe. Tāpēc arī man, par smaržām runājot, neatlika nekas cits, kā iedarbināt savu iztēli.
Katrs aromāts man prasīja vismaz mēnesi darba. Bija varianti, ko es uzreiz atmetu, – tie negāja kopā ar tā laika sabiedrību. Bet tas ir ļoti svarīgi – smaržas rodas kontekstā. Tāpēc pētīju sadzīves priekšmetus, ko tajā laikā izmantoja, meklēju, kas kolekcionē cara laika kosmētikas un parfimērijas izstrādājumu iepakojumus, – gāju pie kolekcionāriem tos apskatīt, paturēt rokās… Man to visu vajadzēja, lai izprastu tā laika kultūru.
Man daudzi prasa, vai tolaik smaržas arī bija izsmidzināmas? Smejos – nu nebija gan! Tas ir pagājušā gadsimta vidus izgudrojums. Tolaik smaržu uznesa uz pirksta un pieskārās ar to plaukstas pamatam un kaklam. Smaržas lietoja ļoti uzmanīgi, jo valdīja uzskats, ka pārāk spēcīga smarža liecina par vulgaritāti. Napoleona laikā vispār aromāta pēdas drīkstēja būt vai nu uz kurpes, vai – maksimums – uz kabatlakatiņa. 19. gadsimta beigās vairs tādu noteikumu nebija, bet aromātus vienalga izvēlējās ne tik spilgtus.
Cara ģimenē katrai sievietei bija viens aromāts, jo smaržas bija ļoti dārga substance. Parfimērs parasti jau zināja, kas konkrētajai dāmai patīk.
No visiem pieciem cara laika aromātiem man pašam laikam drusku labāk patīk Tējas roze, – tā kā viena no princesēm dievināja rozes, tad viņa tika arī pie to smaržas.
Manuprāt, roze ir ziedu karaliene, un, kaut līdz banālumam pierasta, tai tomēr ir ļoti bagātīga smarža. Tā no visiem ziediem ir pati seksuālākā, un pats zieds – vistīrākā erotika. Īriss savukārt ir tāds biezs un tumīgs, kaut arī ļoti romantisks… Jasmīns – pavisam citādāks nekā tas, kurš zied pie mums pavasaros… Nespēju iedomāties, ka kāda dāma ar to varētu mūsdienās smaržoties…»
Ak, 5000 gadu ilgā vēsture
Jau šumeru civilizācijā uz māla tāfelītēm bija rodami priekšraksti par aromātu izmantošanu reliģijā. Kopš tā laika smaržu pasaule piedzīvojusi dažādus posmus. Tostarp arī tādus, ka tās sievietes, kuras smaržoja, tika uzskatītas par raganām un ielasmeitām.
Tomēr par parfimērijas dzimšanas laiku uzskata par Saules karali dēvētā Luija XIV valdīšanas periodu Francijā. Viņš, kā zināms, mazgājās divas reizes mūžā – kad piedzima un kad no šīs pasaules aizgāja.
Maigi sakot, nepietiekamās higiēnas dēļ cilvēki slikti smaržoja, un parfīms kalpoja, lai to maskētu.
Patiesībā jau daudzas modes lietas radās, apstākļu spiestas. Piemēram, cepures ar milzu malām un gandrīz vai veselu dārzu uz galvas dāmas sāka nēsāt laikā, kad visu netīro ūdeni lēja ārā pa māju logiem. Lai galminieki nenosmērētos, izdomāja šādas cepures. Tā kā uz ielām bija briesmīga smaka, galminieki pārvietojās pa ielām, ar cimdu aizspiežot degunu. Tā radās cimdnieku ģilde, kas ieguva tiesības cimdu ādu aromatizēt. Ja atceramies, arī filmā Parfīms. Stāsts par kādu slepkavu galvenais varonis Žans Batists Grenuijs pie sava pirmā parfimēra nonāca, sākot mācīties ādas apstrādes darbnīcā.
Tikai saņemt drosmi…
«Kaut ne tik dramatisks, mans ceļš bija līdzīgs. Biju izlasījis, ka pasaulē dzīvo tāda slavena baltkrieviete Sofija Groismana, un uzrakstīju viņai e-pasta vēstuli. Un man par lielu pārsteigumu viņa atbildēja – iedomājieties! Tagad es saprotu, ka man vienkārši paveicās, – pirms divdesmit gadiem cilvēki daudz mierīgāk uztvēra interesi par sevi, vēlmi iepazīties, satikties… Un arī ticība sev man toreiz bija lielāka (smejas).
Kad norunājām tikties, viņa atvēlēja man veselu dienu! Viņa izrādījās apbrīnojami atvērts cilvēks un ļoti nesavtīga. Tāpēc ik pa mirklim sev joprojām atgādinu – dažreiz pietiek tikai ar to, ka saņem drosmi un sper pirmo soli. Jo, kad rakstīju, nevēlējos neko vairāk, kā tikai ar viņu iepazīties.
Jūs pat nespējat iedomāties, kāda līmeņa cilvēks viņa ir, – mēs ejam pa Elizejas laukiem, un katrā parfimērijas veikalā viņu aicina ienākt! Tik atpazīstama viņa ir!
Un es pie viņas sāku mācīties – biju viņas asistents.
Sofija pēc tautības ir ebrejiete, viņas tēvs no hitleriešu geto paglāba desmitiem ebreju. Kad viņu pašu pēc tam sāka vajāt padomju vara, tad no nāves izglābtie palīdzēja viņam kopā ar ģimeni emigrēt vispirms uz Poliju, pēc tam uz Ameriku. Sofijas ceļš parfimērijas pasaulē sākās IFF – atbraucot uz Ameriku, viņa tur iekārtojās par laboranti asistenti. Un no paša zemākā punkta izauga līdz pasaulē lielākās parfimērijas korporācijas viceprezidentei. Viņai pieder tādi populāri aromāti kā Yves Saint Laurent Paris, Lancome Tresor, Calvin Klein Eternity.
Ņujorkā ir parfimērijas slavas aleja, kur atrodami visu laiku labākie 25 aromāti pasaulē, un četrus no tiem radījusi viņa.
Parfimēra ceļš nav viegls. Ja es ietu oficiālo ceļu, man nāktos zvērīgi mācīties ķīmiju, pēc tam vajadzētu stāties institūtā Berlīnē, un, kad beidzot nonāktu rūpnīcā, es sāktu kā asistents… Nez vai es šobrīd tad pats varētu radīt savus aromātus un būt, piemēram, Ginesa rekordu grāmatā, jo izveidojām pasaulē lielāko smaržu pudelīti – 150 litri.
Veidojot smaržas, es vienmēr paturu prātā, ka vispirms tās ir saskarsmes veids. Vīrietis to sajūt un attiecīgi uzvedas. Man pašam tā ir bijis, ka sieviete paiet garām un es to sajūtu kā likteņa dāvanu – man pār miesu pārskrien tūkstotis skudriņu…
Ar smaržām var paust gan to, ka «šodien man ir tāds gaisīgāks noskaņojums, man nav nekas pretim iepazīties». Vai arī – «šodien, jūs, vīrieši, atpūtieties, emu iejūgusies darbā».
Kad veidoju smaržas pēc pasūtījuma, es par šo cilvēku ļoti daudz lasu. Piemēram, kad veidoju aromātu Patrīcijai Kāsai, interesējos, kādus vīriešus viņa mīlējusi, kādi ziedi viņai patīk, par kādām dāvanām priecājas. Izlasīju visas intervijas ar viņu, kādas vien bija pieejamas. Lai ar smaržām trāpītu desmitniekā, man jāsajūt, kā tas cilvēks dzīvo, kas notiek viņa dvēselē. Pārsvarā aromātus veidoju, pat nesatiekot cilvēkus klātienē.
Pats es smaržas ikdienā nelietoju. Drīzāk no tām bēgu, lai netraucē. Iesmaržoties atļaujos vienīgi svinīgos vai ļoti patīkamos brīžos. Protams, ka pats sev izvēlos smaržas, un arī sievai esmu pieteicis – pat nemēģini pirkt! Ļoti bieži draugi dīc – nu uztaisi man kādu smaržu, uztaisi! Gribu sievai uzdāvināt, mammai! Tāpēc man ir tādas kā sagataves, no kurām ātri varu radīt kādu jaunu smaržu.
Jā, es esmu dārgs parfimērs, jo esmu personisks. Ja personiski strādāju pie aromāta konkrētam cilvēkam, viņam tas izmaksā 1500 eiro. Dažas smaržas esmu spējis pielāgot tirgum tā, lai cilvēki tās var atļauties iegādāties. Tas man prasījis milzu laiku un līdzekļus – par to naudu būtu varējis Minskas centrā nopirkt labu dzīvokli. Bet man svarīgāk, lai cilvēki spētu novērtēt labas smaržas, lai spētu atšķirt labas no sliktām, lai viņiem gribētos smaržoties un mums visiem kopā būtu skaistāka dzīve.»
