Rīga +3°C 
Novērtē rakstu
-
2
-
0
-
0
-
2
-
0
-
0
-
0
-
Latvijas lauki mūsdienās tūristus tiešām lutina. Briežu dārzu saimnieki piedāvā vērot savus dzīvniekus voljēros un tos pabarot, stāsta par briežu audzēšanu, ļauj nogaršot un iegādāties medījumu gaļas izstrādājumus. Zirgu staļļi piedāvā izjādes, brīvā dabā iespējams apskatīt gan savvaļas zirgus, gan govis. Tāpat saimniecības apskatei tur eksotiskus putnus un dzīvniekus. Var doties ekskursijā pa bišu dravām un iepazīt bišu dzīvi un iegādāties pie bitenieka medu. Sēņu audzētāji piedāvā redzēt, kā aug šitaki un austersēnes. Ir saimniecības, kas ciemiņus ved sēņot savās īpašajās sēņu vietās. Savukārt amata meistari gan stāsta, gan rāda savas prasmes un ļauj arī viesiem iemēģināt roku un mājās pārvest pašu gatavotu lietu. Tāpat Latvijā var doties lūkoties dārzus ar interesantiem, neparastiem augiem un Latvijā selekcionētām puķu šķirnēm. Saimnieki piedāvā padomus dārza ierīkošanai, kopšanai, pārdod stādus un puķu sīpolus. Sezonas laikā var doties iegādāties no saimniekiem zemenes, lielogu dzērvenes, avenes, krūmmellenes, arbūzus, vīnogas, dažādus dārzeņus un graudaugu sēklas. Uz zivju dīķiem var braukt makšķerēt karpas un foreles un noķertās zivis turpat pagatavot. Var braukt līdzi zvejniekiem jūrā vai iegādāties no viņiem kūpinātas zivis. Ir saimniecības, kas piedāvā dažādus lauku gardumus – pašceptu maizi, mājas sieru, gaļas un desu izstrādājumus, mājas vīnu, alu, sulas utt. Tad var iet ekskursijā pa ražotni un uz vietas visu arī nopirkt. Pie sevis tūristus uzņem pirtnieki, piedāvājot rituālus veselības uzlabošanai un skaistumkopšanai, tāpat var izvēlēties doties ekskursijā pa ārstniecības augu laukiem, iegādāties zāļu tējas, saņemt padomus veselīgam dzīvesveidam un ārstniecības augu pielietojumam. Savas durvis viesiem atver arī nelielās piemājas saimniecības.
Kas ir modē?
«Šobrīd visbiežāk savas durvis apmeklētājiem atver ražojošās saimniecības – jogurtu ražotāji, siera ražotāji, maizes cepēji utt. Tās parasti nav lielas saimniecības, un tūristu piesaistīšana šajā gadījumā nozīmē ne vien iespēju savu produkciju pārdot, bet arī iegūt reklāmu par salīdzinoši mazām izmaksām. Latvija ir maza: ja cilvēks vienreiz produktu pagaršo, tad to zina un pēc tam atpazīst tirdziņos. Tāpat cilvēkiem ļoti patīk redzēt, kā kaut kas top, piemēram, kā tiek brūvēts alus vai darīts vīns. Apmeklētāji tad maksā naudu gan par ekskursiju, gan par piedalīšanos. Paša produkta iegāde kļūst pakārtota,» stāsta asociācijas Lauku ceļotājs vadītāja Asnate Ziemele. «Cilvēku interese par pārtikas produktiem nav slikta lieta, jo veicina vietējās pārtikas pazīstamību un lietošanu uzturā un ļauj mazām saimniecībām izdzīvot. Latvijā nav grandiozu dabas objektu un neskaitāmu piļu. Ar to, kas mums ir, lauku tūrismu būtu grūti nodrošināt. Tāpēc ražojošās saimniecības tūrismam ir ļoti svarīgas.»
Tāpat šobrīd pieprasīta ir ciemošanās un darbošanās amatnieku darbnīcās, naktsmāju saimniecības un saimniecības, kas sniedz aktīvā tūrisma pakalpojumus. «Visur pasaulē cilvēki kļūst daudz aktīvāki, vēlas iesaistīties un kaut ko nebijušu piedzīvot,» norāda Asnate Ziemele. «Ar lauku tūrismu stāvus bagāts neviens nav palicis, tas drīzāk ir dzīvesveids, iespēja cilvēkiem dzīvot laukos. Ja cilvēkam, piemēram, ir ķēriens cept kūkas, tad tā ir viņa pamatnodarbošanās, un tūrisms ir tikai kā blakus nozare. Nav iespējams sākt no otra gala – izveidošu tūrisma kompāniju un tad domāšu – ko tādu tūristiem piedāvāt?» Bet vai šobrīd ir vēl kāda brīva niša? Izrādās, ka ir!
Citi lasa
Šobrīd tūristi visā pasaulē pieprasa konceptu – dzīvo kā vietējais. Cilvēki vēlas atbraukt uz svešu valsti un dzīvot pie kāda viņa mājā, viņa ģimenē.
Aizbraukt uz Itāliju un gatavot pastu kopā ar īstu itāli, aizbraukt uz Spāniju un kopā ar spāni lasīt vīnogas viņa dārzā. «Mums ir burtiski piecas vietas, kur ārzemnieks var paēst vakariņas kopā ar lauku ģimeni, piedalīties kartupeļu vai siena talkā un sajusties kā vietējais. Tas nav teātris, un nav arī nolaists stūrītis, kurā var tikai izdzīvot. Tā ir pietiekami vienkārša, jauka un sakopta vieta, laba naktsmītne, jauka ģimene, kas ļauj uz dažām dienām kļūt par savu ģimenes locekli.»
Veiksmīgam sākumam
Ja cilvēkam ir laiku saimniecība, amatnieku darbnīca vai ražojošs uzņēmums, viņš var atvērt savas durvis apmeklētājiem un gūt papildu ienākumus. Pirms aicināt sētā ciemiņus, vērts pārdomāt, kāds būs piedāvājums – ko jau tagad iespējams viesiem nodrošināt un kā varbūt vēl pietrūkst. Vislabāk ir meklēt piemērus, kas iedvesmo un ko gribas atdarināt. Šim nolūkam var apmeklēt kādu atvērto saimniecību tepat Latvijā vai ārzemēs un tad secināt, ko gribētos pārņemt savā pieredzē un ko varbūt darīt citādi. Jāizvērtē, vai piedāvājumam būs arī pieprasījums, tāpēc vispirms vajadzētu painteresēties, kā klājas līdzīgām saimniecībām Latvijā. Tāpat jāspēj saprātīgi aprēķināt maksu, kas tiks prasīta par apmeklējumu, lai izdevumi par ciemiņu uzņemšanu nepārsniegtu ienākumus. Ja apmeklētāju uzņemšana vairāk iecerēta, lai reklamētu savu produkciju, arī tad bilancei jābūt vismaz pa nullēm. Lai potenciālie viesi ieinteresētos par saimniecību un gribētu atbraukt, ir svarīgi sniegt par sevi praktisku informāciju, kas palīdz saprast, kas tieši tiek piedāvāts, cik tas maksā, kur saimniecība atrodas, kad tā ir atvērta ciemiņiem utt. Jācenšas konkrēti formulēt, kas apmeklētājiem tiks piedāvāts. Noteikti jāpatur prātā, ka saimniecības atvēršana tūristiem prasa papildu laiku un darbu arī no pašiem saimniekiem. Līdz ar to ir jāpadomā, kurš ģimenē atbildēs uz telefona zvaniem, pieņems rezervācijas un veltīs laiku viesiem.
Lai popularizētu savu saimniecību, par sevi aktīvi jāstāsta sociālajos tīklos, jāsadarbojas ar sava pagasta vai novada tūrisma informācijas centru.
Ja piedāvājums ir labs un atšķirīgs no citiem, saimniecība var kļūt populāra samērā ātri, jo cilvēki dalās ar informāciju un labprāt meklē jaunas, interesantas vietas.
Nepieciešamie saskaņojumi un atļaujas
Saimniecības atvēršanai apmeklētājiem nav nepieciešamas īpašas atļaujas vai saskaņojumi darbībai tūrismā. Lai uzsāktu uzņēmējdarbību tūrismā, vispirms ir vērts iepazīties ar citu lauku tūrisma uzņēmēju pieredzi un noskaidrot visus praktiskos jautājumus. Ja tiek veidots jauns uzņēmums, saimniecisko darbību reģistrē atbilstoši izvēlētajai uzņēmējdarbības formai. Kārtība, kādā reģistrē saimniecisko darbību, publicēta Valsts ieņēmumu dienesta tīmekļa vietnē. Lai uzstādītu ceļa norādi uz saimniecību, tas jāsaskaņo ar sava rajona Autoceļu direkciju.
Ja ir vēlme savā saimniecībā piedāvāt arī ēdināšanu, jāievēro Pārtikas veterinārā dienesta (PVD) apstiprinātās vadlīnijas ēdiena gatavošanai lauku tūrisma mītnēs.
Ja plānots piedāvāt mājās ražota alkohola degustāciju, vispirms ir jāvēršas ar iesniegumu savā pašvaldībā, lai saņemtu pašvaldības izziņu. Nepieciešama arī PVD atļauja, ko saņem, vēršoties ar iesniegumu teritorijas PVD nodaļā. Ja ražojumu pudelēs grib arī pārdot, jāmaksā akcīzes nodoklis. Savukārt, ja ir iecerēts visiem tikai rādīt procesu un dot degustēt, bet ne pārdot pudelēs, tad to visu nevajag, – tad tā ir ekskursija ar degustāciju. Aktuālā praktiskā informācija lauku tūrisma uzņēmējiem (likumdošana, nodokļi u.c.) regulāri atrodama asociācijas Lauku ceļotājs tīmekļa vietnē.
Kas noteikti ir nepieciešams
· Skaidras ceļa norādes uz saimniecību, jau sākot no iebraucamā ceļa, lai ciemiņi viegli un ērti varētu atrast ceļu.
· Vieta, kur ciemiņi varēs novietot savu auto.
· Saimnieks var sagaidīt apmeklētājus arī ārā, turpat iepazīties un sākt ekskursiju pa savu saimniecību. Taču, ja līst vai laiks ir vēss, tomēr vēlams, lai virs galvas ir jumts. Tā var būt nojume vai terase. Tā var kalpot arī par vietu, kur piedāvāt savu produkciju nogaršot.
· Ciemiņiem ir jāpiedāvā labierīcības un jānodrošina iespēja nomazgāt rokas.
· Būs drošāk, ja savu saimniecību apdrošināsiet.
5 biežākās kļūdas
Dažkārt saimniekošana lauku tūrisma nozarē neizdodas tik veiksmīga, kā cerēts, jo viss tomēr nav tik labi pārdomāts, kā vajadzētu.
1. Nav pietiekami labi izplānots, kā sadalīt laiku starp saimniecības darbiem un apmeklētāju uzņemšanu. Rezultātā laika trūkst un viesu klātbūtne vairāk izjūtama kā traucēklis.
2. Nav skaidrs viesu uzņemšanas mērķis, proti, vai tā ir papildu peļņa saimniecībai vai tomēr saimniecības popularizēšana, līdz ar to nav precīzi izveidots piedāvājums apmeklētājiem.
3. Trūkst izpratnes par ciemiņu vajadzībām, saimniecība nav pietiekami orientēta uz tūristiem, piemēram, saimniekus grūti sazvanīt, uz e-pastiem tiek atbildēts ar lielu novēlošanos.
4. Nav noteikts laiks saimniecības apskatei, saimnieka stāstījums ir par garu un pārlieku detalizēts. Tas cilvēkus nogurdina, nevis izklaidē.
5. Nav sakopta apkārtne.
Pieredze: Tūrisms palīdz kafijai
Kafejas Alīda saimniece Jolanta Kovnacka savu fabriku Elkšņu pagastā ceļotāju zinātkārajām acīm atvēra pirms septiņiem gadiem. «Sākumā vienkārši gribēju ražot tikai kafiju pēc savas vecmāmiņas Alīdas īpašās receptes. Bet tad cilvēki paši sāka pieteikties, ka vēlas paskatīties, kā tad īsti mūsu kafeja top. Un, ja ir pieprasījums, skaidrs, ka bija jābūt arī piedāvājumam,» stāsta Jolanta. «Ārzemēs, kur vien brauc, visur mazie ražotāji ver vaļā savas durvis, labprāt rāda un stāsta, kas pie viņiem notiek. Mani pašu šī pieredze vienmēr ir iedvesmojusi, tāpēc ciemiņu uzņemšana nešķiet nekas ārkārtējs. Labprāt izrādu savu fabriku, visas iekārtas, izstāstu, kā ražojam kafiju. Pēc tam padzeram kafiju un risinām sarunas par labāko kafejas recepti, dzīvi un darbu laukos. Sākumā klāju ciemiņiem galdu zem klajas debess pie pirtiņas, tad uzbūvējām nojumīti, tad izbrīvējām pusi no šķūnīša. Viss notika lēnā garā.»
Jolanta atzīst, ka šobrīd tūristiem vairs nepietiek ar skatīšanos un degustāciju vien, viņi arvien vairāk vēlas paši darboties, jo īpaši, ja ciemiņu vidū ir bērni.
Tāpēc šogad Jolanta saviem viesiem piedāvā iespēju katram sagatavot savu kafejas marku – izvēlēties sastāvdaļas, samalt tās, sagrauzdēt, iepakot, iedot savai kafejas markai vārdu un ar savu kafejas paciņu laimīgi doties mājup. Jolanta diezgan ātri saprata, ka labāk ir tad, ja ciemiņi iepriekš piesakās. «Uzņēmēji jau nesēž visu dienu uz bluķīša, – ir jāizvadā arī prece, var gadīties, ka neesmu nemaz uz vietas. Galu galā man jāpagūst arī muti nomazgāt un kafiju uzvārīt. Kad uzņemu ciemiņus, fabrika nestrādā, lai varu visu uzmanību veltīt tikai viņiem. Cilvēkiem ļoti patīk klausīties stāstus, tāpēc par savu produktu tāds noteikti ir jāizdomā un jāstāsta. Un man kā saimniecei jāspēj priecāties par katru ciemiņu, radot sajūtu, ka viņš ir īpašs,» stāsta Jolanta. Savukārt, lai piesaistītu tūristus, Jolanta iesaka arī pašiem popularizēt savu lietu – izveidot bukletu, iesaistīties sava novada tūrisma aktivitātēs, atvērt savas saimniecības durvis apmeklētājiem, kad Lauku ceļotājs rīko Atvērtās dienas laukos. «Mārketings un reklāma mūsdienās ir ļoti svarīga. Kurš gan grib rakties internetā un meklēt informāciju?!»
No ciemiņiem par klientiem
Zemnieku saimniecība Vilciņi audzē dējējputnus un piedāvā iegādāties inkubācijas olas, cālēnus, pīlēnus, zoslēnus un jaunputnus. «Tie, kas atbrauc pie mums ciemos, redz, kā no olas izaug cālis. Mēs piedāvājam apskatīties, kāda ir mūsu putnu dzīve, kas notiek inkubatorā, kā mēs viņus aprūpējam, kā novācam olas. Cālīšus var paņemt rokās un samīļot. Piedāvājam arī kafijas pauzi, kuras laikā mūsu olas var pagaršot. Tie, kuri vēlas ieviest savā saimniecībā putnus, var izvēlēties un nopirkt kādu no mūsu šķirnēm. Jēkabpils pusē tāda esam vienīgā saimniecība,» lepojas saimniece Sabīne Zupa. Viņa tūristus savā sētā uzņem otro gadu un saka: uzņēmējiem jārēķinās, ka ciemiņiem tiek veltīts brīvais laiks, tāpēc jābūt vēlmei un patikai ko tādu darīt. Ir jāpatīk runāties, stāstīt.
Pozitīvi, ka daudzi no ciemiņiem pēc tam kļūst arī par klientiem, labiem paziņām un pat draugiem.
Sabīne atzīst, ka ļoti vērtīgi ir arī semināri, ko lauku uzņēmējiem rīko Lauku ceļotājs: «Piemēram, nebiju aizdomājusies, ka ciemiņiem ir jāpiedāvā arī labierīcības. Tām jābūt kaut lauku variantā, bet sakoptām. Tāpat ir jāpadomā par stāvvietu, kur varēs apstāties autobuss. Ciemiņi var atbraukt kopā ar suni, un man ir jāpiedāvā viņam padzerties.» Uz jautājumu, kāpēc vērts atvērt savu saimniecību apskatei, Sabīne atbild: «Protams, tas ļauj iegūt papildu ienākumus. Vienlaikus tā arī man ir iespēja satikties ar interesantiem cilvēkiem un pašai sevi pilnveidot, piemēram, runājot publikas priekšā. Ja saimniecība ir atvērta citu acīm, tas ļoti mobilizē – visam vienmēr ir jābūt tīram un kārtīgam, lai ir lepnums aicināt sētā.»
Tā bija kā izeja no bezizejas
Velta Dūzele savā mājā Rankā bija iekārtojusi sveču muzeju un atzīst – tas bijis, kā iziet kursu dzīves augstskolā. «Kad kļuvu par invalīdi, vairs fiziski nevarēju strādāt. Tā kā dzīves laikā biju savākusi no visām pasaules malām vairāk nekā 1200 sveču, nolēmu, ka taču varu ļaut tās apskatīt arī citiem. Izkārtoju blakus dzīvojamajai mājai saimniecības ēku un saliku tur visas sveces. Es vienmēr saku: nekad nav bezizeja, katrai bezizejai ir sava izeja.
Tā tiešām bija interesanta pieredze, jo cilvēki ir visādi. Vieni atbrauc atvērti un par redzēto priecājas, citi stāv un skatās, un tu pat nesaproti, ko viņi domā. Bet kopīga valoda jāatrod ar visiem. Rēķinu, ka manu muzeju piecu gadu laikā apmeklējuši kādi 4000 cilvēku. Pirmajā reizē atbraucot, viss ir jauns. Bet, atbraucot otrreiz, jau prasa: kas man jauns? Kas svecei var būt jauns? Par laimi, ja ar kaut ko nodarbojies, Dievs dod arī gudrību. Izdomāju – piedāvāšu ciemiņiem no vaska izliet laimīti un došu iespēju no vaska plāksnītēm katram pašam uztaisīt svecīti.
Kleita vienmēr stāvēja tā nolikta, lai varu to ātri uzvilkt un iet ciemiņiem pretim.
To jau nekad nevarēja zināt, kad pēkšņi kāds bez iepriekšējas pieteikšanās pieklauvēs pie durvīm. Citreiz atbrauc cilvēki, bet man krāsns dūmo un istaba vienos dūmos. Vai arī pusplika ravēju puķes, jo ir karsts, un sētā iebrauc mašīna. Stāvēt aiz stūra un gaidīt, kamēr aizbrauks, jo kleita palikusi mājas priekšā? Nu nē!»
Vissvarīgākā ir vīzija
Aparēnos Madonas pusē tūristus priecēja krāšņs īrisu un liliju kolekcijas dārzs, 32 šķirņu putni, starp kuriem bija arī baloži, fazāni, retas zosis un ūbeles, te varēja apskatīties stepes murkšķi jeb baibaku un eksotiskus āžus. Tas viss bija, jo Ligita Vītoliņa savā sētā saimniekoja viena un, kad vairs nejaudāja, savu īpašumu pārdeva. Toties viņai ir bagātīga 13 gadus ilga pieredze.
„Viss sākās pavisam nejauši. Zvana draudzene un saka: Bērzaunē būs tūrisma kursi. Par brīvu! Braucam! Kas mums ziemā brīvām meitenēm? Ziema jau garām, pienāk pavasaris, un man zvana no Bērzaunes: Ligitiņ, te dažas meitenes grib tavus īrisus apskatīties! Sētā iebrauc lielais autobuss. Zeme, atveries! Tolaik biju sākusi aizrauties ar putniem, un bērni no Vestienes skolas nāca tos skatīties. Tā tas pamazām sākās. Sākumā bija bailīgi, bet tad pats no sevis aizgāja, man arī patika. Samācījos visādas interesantas teikas par putniem un stāstīju – cilvēkiem tas ļoti gāja pie sirds. Tā kā turēju gotiņu un sēju sieru, sāku to piedāvāt arī ciemiņiem. Smuki uzgriezu uz šķīvja, un, kam garšoja, tas varēja nopirkt. Kad bija lielais pērļošanas bums, taisīju rotas un arī piedāvāju. Bērniem biju ierīkojusi skaistu rotaļlaukumu, pieaugušajiem bija atpūtas namiņš Kāla ezera krastā un enerģētiskais trijstūris no trejdeviņiem kadiķiem.
Ko es varu teikt no savas pieredzes? Manuprāt, pati svarīgākā ir vīzija – ko tu vēlies cilvēkiem piedāvāt. Tagad pārsvarā tiek atvērti viesu nami vai brīvdienu mājas, bet cilvēki grib kaut ko arī redzēt un uzzināt. No lauku tūrisma stāvus bagāts nekļūsi, bet vasaras sezonā tas tomēr dod papildu ienākumus. Pats svarīgākais, lai pašiem gandarījums no tā, ka cilvēkiem pie jums patīk.»
