Rīga +2°C 
Novērtē rakstu
-
15
-
0
-
0
-
0
-
0
-
1
-
0
-
«Esmu dzimusi Svalbārā jeb Špicbergenā – Norvēģijai piederošā salā tālu ziemeļos,» stāstu par sevi sāk Iveta. «Manu tēti diplomātu Rolandu Sokolovski pēc Maskavas Starptautisko attiecību institūta beigšanas kā jauno speciālistu nosūtīja divus gadus strādāt Špicbergenā. Kad mamma un tētis pārcēlās uz turieni, brālim bija pāris mēnešu, bet es piedzimu tur, vēlāk pārcēlāmies uz Oslo.
Biju maza, dzīvošanu Svalbārā neatceros, bet ļoti gribētu vēl kādreiz nokļūt šajā salā. Miljoniem reižu esmu šķirstījusi Svalbāras fotogrāmatu un zinu: es tur noteikti sajustos kā mājās. Vēlāk dzīvojām Maskavā, kur tētim bija jāstrādā, tur arī pabeidzu pirmo klasi, bet tad beidzot pārcēlāmies uz Rīgu. Kā es to gaidīju! Mans tētis un mamma ir Latvijā dzimuši latvieši, es esmu latviete, Maskavā mājās runājām latviski, biju Latvijā ciemojusies pie omēm, bet nekad nebiju Latvijā dzīvojusi.
Biju iedomājusies, ka Rīgā skolēni uz skolu iet, ģērbušies tautastērpos.
Citi lasa
Maskavā man bija tumšbrūna skolas kleita ar baltu vai melnu priekšautiņu – sapņoju, kā Rīgā iešu uz skolu krāšņos svārciņos un ar vainadziņu. Biju ļoti vīlusies, kad izrādījās, ka arī te uz skolu iet formā.
Vēlme rakstīt manī ir kopš bērnības – astoņu gadu vecumā sāku rakstīt dzejoļus. Parādīju tos tētim, un viņš teica: ir labi! Vienīgais, kas tolaik traucēja rakstīt, – nezināju, kur likt komatus. Redzēju, ka pieaugušie tos kaut kur tekstā liek, bet nevarēju saprast, kur. Tētis teica: «Zini, Iveta, tu esi dzejniece, un dzejnieki liek komatus, kur vien grib.» Kā man tas patika! Nu visa pasaule bija vaļā – es varu rakstīt dzejoļus, varu komatus likt un varu nelikt, varu darīt, kā es gribu!
Pusaudzes vecumā dzejoļi bira kā no pārpilnības raga, atbilstoši vecumam – drūmie, melnie, vairāk par eksistenciāliem jautājumiem, par dzīves jēgu. Mamma lasīja, skatījās manī vērīgi un jautāja: tu tiešām tā jūties vai arī tā ir tikai dzeja? Protams, tā bija dzeja! Mēģināju rakstīt arī prozu – rosījās idejas un virpinājās domas. Nostiprinājās un par sevi atgādināja sajūta: es gribu rakstīt grāmatu! Atliku un atliku – tad skola, tad augstskola, turklāt nezināju, vai labi rakstu. Mājinieki, protams, mani novērtēja, bet nebiju pārliecināta, vai tas ir objektīvi. Šaubījos, vai kādam ārpus ģimenes interesēs tas, ko rakstu.»
Disciplinēt pašai sevi, iespējams, ir pat grūtāk nekā strādāt no zvana līdz zvanam.
Nevarēju gan būt mamma, gan rakstīt
«Savu pirmo grāmatu Soļi sāku rakstīt, kad manai vecākajai meitiņai Laumai bija pusotra gada. Tolaik manī bija sakrājies tik daudz sakāmā – jau gatavs romāns. Bet… mēģinājums rakstīt neizdevās, jo pēc savas būtības esmu mammu mamma – gribu dot bērnam tik uzmanības, cik vien viņš prasa. Un cik nu pa mazuļa diendusiņu stundas garumā var uzrakstīt… Sapratu, ka jāizvēlas: vai nu rakstu, vai ne, jo mēģinājums paspēt izdarīt visu nozīmē spīdzināt sevi un kļūt nervozai, bet tad pati slikti jūtos, un arī bērnam nervozu mammu nevajag. Neesmu mamma, kas var bērniņu uzticēt auklei un pati darīt ko citu – mēs ar Krišjāni savus bērnus audzinām paši.
Mani ļoti ietekmēja kāds notikums. Kad Laumiņa piedzima, dzīvojām Amerikā. Viņa bija tikai nedēļu veca, tāds mazs kamoliņš autokrēsliņā, un kopā ar mums liftā iekāpa veca, veca tantīte. Viņa stāvēja, skatījās, smaidīja un teica: «Baudiet! Laiks tik ātri paiet!» Tobrīd man likās: bēbītis ilgi ir bēbītis, bet tagad šos svešās sievietes vārdus atceros gandrīz katru dienu. Iespēju redzēt, kā aug mani bērni, es nemainītu ne pret ko citu pasaulē. Mēdz teikt: vislabāk var redzēt, kā izaug un mainās sveši bērni.
Es ar prieku redzu, kā aug mani bērni, dienu no dienas pamanot, kā mainās viņu mīmika, izturēšanās, runas veids – pirmais smaids, pirmais rāpojiens, pirmie soļi. Kā viņi aug!
Tolaik, gribēdama, bet nevarēdama rakstīt, domāju: nekas, gan jau šis brīdis pienāks. Un pienāca – tad, kad dēliņam Mārcim bija trīs gadi. Pavisam nejauši žurnālā pamanīju interviju ar rakstnieci Kristīni Ulbergu – viņa stāstīja, ka pabeigusi Literāro akadēmiju un uzrakstījusi grāmatu Zaļā vārna. Literāro akadēmiju? Izrādījās: Rakstnieku savienība regulāri organizē gan dzejas, gan prozas meistardarbnīcas – tieši tas, ko meklēju! Piezvanīju, pieteicos un mācījos. Noslēgumā katram bija jāraksta darbs, ko lasīja un vērtēja visi kursabiedri.
Tolaik, saņēmusi atzinīgus vērtējumus, sapratu: jā, es varu rakstīt! Pabeidzu Literāro akadēmiju, un 2013. gada nogalē, kad gaidīju savu jaunāko meitiņu Tinci, iznāca mana pirmā grāmata Soļi. Atkal pilnībā pievērsos bērniņam, un tad, kad Tince bija paaugusies, uzrakstīju otru grāmatu – spriedzes romānu Vēl viena dziļa ieelpa.
Kad vēl nerakstīju pati, visaizrautīgāk lasīju detektīvromānus un psiholoģiskās spriedzes romānus, kur tiek risināts noslēpums. Man patīk sekot līdzi notikumiem un kā detektīvei domāt, analizēt un šķetināt situācijas, un man ir neprātīgs azarts un ārkārtīgs gandarījums, ja beigās izrādās, ka esmu pareizi izdomājusi, kurš ir vainīgais.
Man patīk risināt un atrisināt situācijas, problēmas, mistērijas – ļoti patīk piedalīties prāta spēlēs, apmeklēt izlaušanās istabas, risināt krustvārdu mīklas. Tas arī noteica žanra izvēli.
Rakstīt psiholoģiskās spriedzes romānus ir ļoti interesanti un aizraujoši, jo pati veidoju likteņu līkločus, pati esmu noteicēja pār to, kurš un kā izturēsies, ko darīs un kā tas viss savīsies kopā. Pirms sākt rakstīt grāmatu, zinu, ar ko tā sāksies un ar ko beigsies, zinu galvenās iezīmes, galvenos varoņus, bet pārējais top procesā – atnāk tēli, katrs ar savu raksturu un lomu. Es viņus satieku un pati pārsteigumā brīnos: o, interesanti! Dažkārt sižets rakstīšanas procesā mainās.»
Liktenīgā tikšanās pie vēstniecības durvīm
«Jau skolas laikā biju sev noteikusi mērķi iemācīties angļu valodu tik labi, lai varu tajā domāt. Lai to izdarītu, ar kursiem nepietiek – ir jāpadzīvo konkrētajā vidē, tāpēc iesaistījos starptautiskajā kultūras apmaiņas programmā Au-pair, lai dotos uz Ameriku strādāt par auklīti. Savukārt Krišjānis tajā pašā laikā brauca uz Ameriku savā pirmajā ārzemju hokeja pieredzē – pirms tam viņš spēlēja Liepājas Metalurgā, bet 2002. gada NHL draftā viņu izraudzījās Ņūdžersijas Devils.
Mēs iepazināmies pie ASV vēstniecības durvīm Rīgā. Abi gājām iesniegt pieteikumu vīzai, bet vēstniecības durvis bija ciet – Krišjānim pie tām bija lūgts mirkli uzgaidīt, un tad atnācu arī es.
Sākām sarakstīties, tad sazvanījāmies katru dienu un runājām pa četrām, piecām stundām – vēl tagad nesaprotam, kā nerunīgajam Krišjānim tas izdevās.
Pāris minūšu sarunā noskaidrojām, ka abi dosimies uz Ameriku, un apmainījāmies kontaktiem. Pēc mēneša mums bija pirmais randiņš. Amerikā dzīvojām salīdzinoši tuvu – 40 minūšu lidojuma attālumā.
Kad iepazināmies, man bija 25 gadi. Krišjānis ir par mani mazliet jaunāks, un tolaik es par šo vecumu atšķirību ļoti iespringu. Atceros, kā Krišjānis stāstīja, ka viņa mamma ir desmit gadu vecāka par viņa tēti, tad sapratu, ka viņš nāk no ģimenes, kurā gadiem nav nozīmes. Krišjānis man ļoti atklāti jautāja, vai tiešām ikdienā un sarunās tik ļoti izjūtu nieka trīs gadu vecumu atšķirību, ko rāda dokumenti? Padomāju un atzinu, ka nejūtu gan – tās ir tikai manas muļķīgās iedomas.
Pirmos divus gadus tikāmies ļoti reti. Pirmajā gadā biju aukle ASV un lidoju pie Krišjāņa ciemos reizi mēnesī, bet otrajā gadā, kad jau biju Latvijā, mums bija tikai un vienīgi attāluma attiecības, jo man divreiz atteica ASV vīzu, lai gan izsaukumu sūtīja pat Ņūdžersijas Devils. Kad Krišjānis atgriezās no ASV, sākām dzīvot kopā, apprecējāmies, arī es pārcēlos uz ASV, mums piedzima meitiņa Lauma.»
Svarīgi sekot savam vīram
«Zinu, ko nozīmē būt kopā ar profesionālu sportistu. Ome reiz smiedamās mani salīdzināja pat ar dekabrista sievu. No Amerikas pārcēlāmies uz Šveici, no Šveices uz Habarovsku, tad uz Zviedriju, pēc tam uz Vāciju.
Zinu, kā sportā mēdz notikt: no rīta Krišjānis vēl bija Zviedrijas komandā, vakarā vairs nebija, bet uzreiz tika atrasts klubs Vācijā. Naktī kravājām mantas, mums bija suns un bērns, un no rīta jau devāmies ceļā.
Man bija un ir sajūta, ka es sekoju savam vīram. Bet, par laimi, man patīk ceļot, patīk pārbraucieni, un es ar lielu entuziasmu iejutos katrā jaunā vietā – atkal vajadzēja visu iekārtot, iedzīvoties. Manuprāt, kamēr bērni vēl neiet skolā, ģimenei ir jābūt kopā – ja jāpārceļas vienam, visiem ir jābrauc līdzi. Zinu, cik Krišjānim ir svarīga ģimene – vakarā būt kopā ar bērniem, nevis būt kaut kur prom vienam.
Esmu dzirdējusi mītu, ka sieva īstam sportistam traucējot. Ziniet, tā ir tāda padomju laiku skola – tolaik ģimenei vienkārši nebija vērtības, tika uzskatīts, ka sportistam jādzīvo tikai sportam. Tomēr tie laiki ir pagājuši. Ir pilnīgi skaidrs, ka ģimene sportistam spēku dod, nevis atņem.
Kad biju gaidībās ar Mārci, nāca Dinamo piedāvājums, un varējām palikt mājās – Latvijā. Tas bija kaut kas neticams – es beidzot pieteicu Laumu bērnudārzā, jo līdz tam tas nebija iespējams. Ja vajadzētu, es atkal celtos, liktu mantas koferos un kopā ar bērniem dotos Krišjānim līdzi. Tikai tagad tas būtu daudz sarežģītāks lēmums, jo bērniem ir skola, un mēs būtu gatavi pārcelties tikai tad, ja viņam būtu stingrs līgums un tuvumā – starptautiskā skola. Ja tas viss būtu – jā, mēs brauktu!»
Ja intuīcijai netic, tā var arī sākt klusēt – kāpēc runāt, ja tevī neviens neklausās.
Ir jātic mammas intuīcijai!
«Man ir Latvijas Universitātē iegūts bakalaurs grāds psiholoģijā, savukārt Anglijā Stonbridžas koledžā ieguvu divas citas izglītības – esmu stresa pārvarēšanas konsultante, koučs un arī psihoneiroimunoloģe. Šī nozare meklē saikni starp slimību un tās psihoemocionālajiem cēloņiem. Pastāstīšu piemēru. Kad Laumiņai bija pieci gadiņi, viņa mācījās dziedāt. Sākumā Laumai tas ļoti patika – bērns staroja. Bet tad dziedāšana kļuva arvien intensīvāka – mēģinājumi, katru sestdienu koncerti. Un pēc pusgada Laumai tas viss sāka nepatikt – negrib uz mēģinājumiem, negrib uz koncertiem.
Domāju: nevar tā pie pirmajiem negribu atmest visam ar roku – gan pāries! Bet tad Laumai pamatīgi iekaisa kakls – temperatūra, specifiska infekcija, un palīdzēja tikai antibiotikas. Tiklīdz izārstējas, pēc pāris nedēļām – atkal, un tā piecas reizes dažu mēnešu laikā: antibiotikas, antibiotikas un antibiotikas. Jau zināju – ja meitiņa naktī runā, viņai ir temperatūra. Tonakt dzirdu – runā, modinu, dodu zāles, un viņa saka: «Mammu, esmu slima, ja? Piezvani uz dziedāšanu, pasaki, ka rīt nebūšu.» Viss kļuva skaidrs: Lauma taču vienmēr saslimst pirms lielajiem koncertiem! Tas bija kā zibens spēriens, un sapratu, kas jādara, – piezvanīju skolotājai un pateicu, ka Lauma uz dziedāšanu vairs neies. Kopš tā laika kakls meitai vairs nav sāpējis. Viņa bija nogurusi no dziedāšanas.
Visām mammām, kam bērni neizskaidrojami slimo, ļoti, ļoti iesaku: padomājiet, varbūt tomēr var atrast kādu emocionālu iemeslu – atrodot cēloni un risinājumu, ar slimību var tikt galā daudz ātrāk.
Varbūt bērnam, piemēram, skolā ir slikts mikroklimats. Man šķiet – ja grūti saprasties ar vienaudžiem vai skolotāju, ja bērns cieš, tur nav ko gaidīt un teikt, lai pierod, neņem galvā vai turas pretī. Vienkārši jāmaina skola, un tā būs tikai pozitīva pieredze.
Zinu, ka ir sievietes, kas aiziet pie ārsta, jo jūtas slikti, un tur viņām saka: nē, jūs esat vesela – visas analīzes ir perfektas. Un tad iesaka: mazāk stresojiet, nenervozējiet, atpūtieties un ilgāk guliet – tad viss būs labi! Ja man ko tādu pasaka, es pārvelku svītru uzticībai šim speciālistam.
Iesakot mazāk stresot, netiek pateikts nekas, jo emocionāls cilvēks vienkārši ir piedzimis ar temperamentu, kurā visas emocijas ir spilgtas. Cilvēki ar zemu stresa līmeni to var arī nesaprast: ko tu vari stresot; nu, ko tu pārdzīvo, redzi, es vispār esmu mierīga; nestreso, un viss. Patiesībā būtu jāsaņem pavisam cits padoms – nevis nestresot, bet atrast veidu, kā iespējami vieglāk un ātrāk tikt galā ar savu stresu un atbrīvoties no tā.
Es arī piederu emocionālajiem cilvēkiem un mācos ar savu stresu strādāt. Zinu, ka mani nomierina tikai risinājums – ļauju emocijām būt un neko mākslīgi neapslāpēju, jo tieši uzkrātais stress mēdz izpausties slimībās. Stresam var ļauties, iztēlojoties to kā dzijas pavedienu, kura mudžeklis jāatšķetina un rūpīgi jāsatin, izdomājot, kā un ko darīt un kā to vai ko citu risināt. Man patīk stresu skaļi izrunāt – tā es tieku līdz patiesībai.
Manī Iveta Mierīgā mēdz runāties ar Ivetu Panikotāju, tomēr mans brīnišķīgākais klausītājs ir Krišjānis – manu stresa ugunskuru viņš spēj mierīgi apslāpēt ar vienu teikumu, bet īsto.
Nekādā gadījumā nesaku, ka visu slimību iemesls ir psihoemocionāls un ka to var vienmēr atrast un atrisināt. Diemžēl man ir ļoti rūgta pieredze, par kuru ir pārāk grūti runāt. Zinu, ko nozīmē smaga slimība bērnam. Tik smaga, ka pēc pusgada bezcerības sāc gatavoties ļaunākajam. Nevienam to nenovēlu, un pēc tā, ko izturējis mans bērns, uzskatu viņu par vienu no apbrīnojamākajiem un stiprākajiem cilvēkiem pasaulē.
Neiedziļinoties sīkumos, gribu uzsvērt, cik svarīgi atrast ārstu, kas ieklausās mammā un uzticas viņas intuīcijai. Kad bērniņš piedzimst, jauno māmiņu parasti mierina: jūs esat mamma, jums ir mammas intuīcija, tāpēc pati zināsiet, ko un kā darīt. Savukārt tad, kad bērns paaugas, dakteri tā vairs nez kāpēc nesaka. Vai tad mammas intuīcija var pazust? Vai sievietes intuīcija var pazust? Tas nevar būt! Tā nekur nepazūd, tikai ir ļoti uzmanīgi jāklausās un jātic. Ja intuīcijai netic, tā var arī sākt klusēt – kāpēc runāt, ja tevī neviens neklausās. Man ir pārliecība, ka es zinu, kas bija manam bērnam, lai gan diagnoze tā arī netika noteikta.»
Apzinos, ka arī es strādāju
«Ak, cik daudz stereotipu esmu dzirdējusi par sportistu sievām – ka mēs visas blondas un dumjas, tikai sēžam salonos un ejam uz solārijiem. Jā, daudzām ziemeļvalstu sievietēm ir blondi mati, bet priecājieties – latviešu sportisti apprec latviešu meitenes!
Jā, man arī ir lakoti nagi, bet tādēļ, lai rokas ir sakoptas, jo es, tāpat kā daudzas citas sievietes, daru visus ikdienas darbus mājās. Šie stereotipi par hokejistu sievām man kādreiz ļoti sāpēja. Ziniet, tā ir necieņa arī pret sportistiem! Ja kāds domā, ka sportists ir apprecējis dumju sievu, tā ir necieņa arī pret šo vīrieti.
Kad iznāca mana pirmā grāmata, dzirdēju komentārus: paskat, vīrs samaksājis kādam, lai izdod it kā sievas uzrakstītu grāmatu… Muļķības! Ja vīrs ir zināms savu panākumu dēļ, sievietei viņam līdzās jābūt ar ļoti, ļoti augstu pašapziņu, citādi viņa var justies nenovērtēta. Man zināmās hokejistu sievas ir gudras, izglītotas, radošas personības un pasakaini cilvēki. Un es zinu, cik ļoti daudz viņas izdara, vīri tik bieži ir prom – treniņi, treniņnometnes, gatavošanās spēlēm –, un viss mājas solis, visa sadzīve paliek uz sievas pleciem.
Kad man prasa, par ko strādāju, es apjūku: nē, man pašlaik nav algota pilnas slodzes darba šī vārda klasiskajā izpratnē. Smejos – ja sieviete strādā par aukli un pieskata svešus bērnus, viņu novērtē: malacīte, tu strādā, tev ir darbiņš! Ja audzina savus bērnus, izrādās – nedara neko.
Ja sieviete iet kādam gatavot pusdienas, viņa strādā – ir pavāre. Bet, ja brokastis, pusdienas un vakariņas gatavo savai ģimenei, – nē, neko viņa nedara.
Ja kāds strādā par privāto šoferi – tas ir darbs, bet vadāt savus bērnus – nē, tas nekas nav. Tas nav taisnīgi! Labi apzinos, ka caurām dienām daru darbus, par kuriem varētu saņemt algu, darot to citu labā. Taču esmu ļoti priecīga par iespēju pašai būt ar saviem bērniem un ģimeni, un šo iespēju pilnībā izmantoju.
Kas zina, cik daudz es strādāšu tad, kad bērni būs paaugušies. Pašlaik zinu, cik stingri jāplāno laiks un sevi jākontrolē, lai vienlaikus maksimāli daudz laika veltītu ģimenei un, audzinot trīs bērnus, attīstītos profesionāli. Rakstīšana ir mans darbs: rakstu katru dienu, arī sniedzu konsultācijas gan kā stresa konsultante, gan psihonreiominuloģe. Tiesa, tas nav darbs no deviņiem rītā līdz sešiem vakarā. Esmu radošs cilvēks – gribu pati plānot savu laiku un savus strādāšanas rāmjus noteikt pati. Ziniet, disciplinēt pašai sevi, iespējams, ir pat grūtāk, nekā strādāt no zvana līdz zvanam.»
