Rīga -1°C 
Novērtē rakstu
-
49
-
1
-
0
-
10
-
0
-
1
-
0
-
Pirms desmit gadiem pilsētniece Ilze no Ādažiem pārcēlās uz lielu, vecu māju Smiltenes novadā, izveidoja tur viesu māju, sāka cept maizi un vadīt meistarklases, un Donas kļuva par apmeklētāju iemīļotu vietu.
Bet tagad Brantu muižā vēl priekšā jūra darba. Taču Ilze ar svecēm, augiem un smalkām senlietiņām jau iedvesusi muižai dzīvību. Pie ieejas plīvo sarkanbaltsarkanais karogs. Un – pats galvenais – plītī sprēgā uguns un senā muižas virtuve smaržo pēc kanēļa, rudzu miltu pankūkām un ābolu ievārījuma.
AIVA: Uzzinot, ka tu pārdod savu skaisto viesu māju Donas, tas šķita kaut kas neiespējams. Kas īsti mainījies tavā dzīvē?
ILZE: Lai cik mīļas man ir Donas – šis pilnībā manis izauklētais bērns –, tomēr ir jāiet tālāk. Un lēmums bija jāpieņem jau 2017. gadā, kad mēs noslēdzām līgumu ar pašvaldību par Brantu muižu. Tā tik ilgi bija stāvējusi tukša un bija tik sliktā stāvoklī, ka sākumā domāju: ārprāts, mums to nevajag! Tomēr mēs muižu paņēmām, un mums ir savas vīzijas par to.
Donas es ilgi nevarēju atlaist, bet, jo tu ilgāk nepieņem lēmumu, kas ir neizbēgams, jo vairāk pārbaudījumu tev uzliek. Uz diviem zirgiem reizē nevar jāt. Viss sagriezās tādā virpulī, ka bija jāizlemj.
Bija daudz signālu: smagi sasitām mašīnu, mazmeitiņa ļoti saslima, pati jutu, ka ar veselību nav labi – man kļuva bail. Bet, kopš esmu pieņēmusi lēmumu, jūtos ļoti labi.
Kad sociālajos tīklos uzrakstīju, ka meklēju mājām pircēju, neprasīju nekādu palīdzību, tikai atklāti uzrakstīju, ka pārdodu. Un biju pārsteigta, kādu emociju vētru tas sacēla. Saņēmu tik daudz atbalsta un labu vārdu! Izrādās, cilvēkiem šķiet svarīgi tas, ko Donās esmu darījusi. Tā bija ļoti laba sajūta. Divas dienas staigāju saraudātām acīm. Bija cilvēki, kas man rakstīja pat pustrijos naktī – ja tev ir problēmas, varu iedot naudu, bet, lūdzu, turpini to, ko tu Donās darīji! Teicu: paldies, bet mani sapņi ir aizgājuši tālāk. Un, ja gribat pievienoties, tad darām – kopā veidojam saimnieču skolu un ejam tālāk!
Braucot pie tevis, skatījos fotogrāfijas, kā šī muiža izskatījās vēl pirms dažiem gadiem, un domāju, ka pie šāda projekta ķertos tikai miljonārs vai trakais. Kā tu nonāci pie domas par Brantu muižu?
Es neesmu miljonāre. Mums Smiltenes novadā ir labs priekšsēdētājs Gints Kukainis, un viņš man bieži teica: ņem to muižu un kaut ko dari, mums sāp, ka tā stāv tukša! Muiža bija ilgi stāvējusi pamesta, taču tur kopš 1926. gada bija darbojusies skola. Tā sen slēgta, bet vietējiem daudz nozīmēja. Pašvaldībai bija svarīgi, lai šai vietai būtu saimnieks, taču tā paliktu publiski pieejama. Gints man trīs gadus par to runāja, bet es Donās saimniekoju viena ar bērniem un pat domāt negribēju par kaut ko jaunu. Bet tad 2017. gadā mani ceļi krustojās ar Nauri, un viņš ir tikpat traks kā es uz tādām latviskām lietām. Nauris citā Latvijas stūrī jau desmit gadu bija darbojies ar pirti. Mēs sanācām kopā, un arī mūsu sapņi aizgāja vienā virzienā.
Naurim ir pirts skola, un es izstāstīju, ka man jau sen ir sapnis izveidot saimnieču skolu. Nauris teica: bet tad darām! Kad es vēl izstāstīju par muižu, viņš bija tas, kurš teica: jā, mēs to ņemsim – ja vajadzēs, grauzīsim akmeņus, bet to darīsim! Tas nav viegli, jābūt lielai dedzībai, sapnim un ticībai tam, ko dari, – jo tādam projektam jau tu ziedo sevi visās jomās. Skaidrs, ka vieglāk būtu par to naudu aizbraukt ceļojumā vai nopirkt kaut ko savam priekam, tagad katra kapeika aiziet remontiem.
Ņēmāt arī kredītu?
Vismaz pagaidām ne. Mums Donām bija kredīts, un es nekad vairs negribētu nonākt kredīta jūgā. Dzīvē gadās visādas situācijas. Sasitam mašīnu, tad kaut kas nobrūk, un vienā brīdī saproti, ka netiec ar to situāciju galā. Kuram tad sūdzēsies!
Tagad svēti ceram, ka te galus savilksim kopā paši. Un ticu, ka mūsu sapnim par saimnieču skolu būs atbalstītāji – naudā vai graudā, vai kaut uz talku atbraucot.
Kāds ir tavs sapnis – ko tu gribētu te redzēt pēc pieciem gadiem?
Te būs nacionāli romantiska vieta, kur mēs gribam celt gaismā latviskās tradīcijas. 700 gadu mūsu tauta ir bijusi dažādu citu tautu gūstā, un latvietis visu šo laiku savā zemē bija nekas – kā muižas inventārs. Bet mēs esam saglabājuši valodu un savas tradīcijas. Taču man bail, ka mēs to nepazaudējam tagad un neizšķīstam tajā pasaules komfortā. Man patika, kā teica Jānis Lūsēns: tad, kad mūs aizsūtīja uz Sibīriju, bijām gatavi basām kājām nākt mājās, bet tagad braucam projām, jo liekas, ka kaut kur ir mazliet komfortablāka dzīve.
Tāpēc es gribētu, lai te top sanākšanu vieta, kur ir darbnīcas, kur var notikt gan meistarklases, gan koncerti. Sākumā tie varētu būt semināri. Tagad es ceru, ka man būs vairāk laika padomāt par programmu izstrādi, saprast, kā tas tika organizēts Kaucmindē, tikties ar cilvēkiem, kuriem ir atmiņas par savu mammu vai vecmammu, kas tur mācījusies, vai pat satikt vēl kādu kaucmindieti. Un es ticu, ka īstajā laikā viss sāks notikt – arī tad, kad veidoju maizes darbnīcu, viss sāka kārtoties pats, un informācija nāca pati.
Šo vietu, kur mēs tagad sēžam un runājamies, es gribu nosaukt par Balto ķēķi, te mēs ar sievām sanāksim uz meistarklasēm – mācīsimies taisīt putraimdesas, kūkas cept, vārīsim ievārījumu. Tagad maizi mēs vēl cepam Donās, bet ceptuve pārcelsies uz šejieni, mums te taps lielā maizes krāsns, būs gan ceptuve, gan meistarklase, gan varēs maizīti nopirkt. Man ir arī sapnis izveidot savu muižas kārumu līniju ar kādiem īpašiem cepumiem. Ar kaut ko jau jāpelna, lai to muižu varētu uzstutēt!
Donās tu biji izpētījusi gan māju vēsturi, gan daudz ko citu. Droši vien esi arī noskaidrojusi, kas īpašs ir Brantu muižā.
Kad no arhīva dabūjām veco 1669. gada karti, uzzinājām, ka ezers blakus muižai kādreiz saukts par Svēto ezeru, bet upīte par Veļupīti. Bet ābeļdārza stūrī koki iestādīti tā, ka te varētu būt kulta vai enerģētiskās sakārtošanās vieta. Ne velti ezers tā nosaukts! Varbūt mūsu misija bija te nonākt un šīs lietas celt gaismā?
Pašā muižā bija saglabājies unikālais siltumskapis – liecība par muižas sadzīvi. Iztēlojos, kā ķēkša te šiverējusi un likusi siltumskapī žāvēties ābolus vai turējusi siltumā ēdienu, kamēr muižkungs atgriezīsies mājās. Sākumā siltumskapis vispār bija vienīgais pavediens, lai nojaustu, kur muižā bijis ķēķis. Man bija ļoti svarīgi to zināt. Tīrot skursteņus, atradām arī nolauztu izkapti. Nejauši tā tur nevarēja nonākt! Bet tad pie mums notika Janīnas Kursītes grāmatas prezentācija, un es viņas grāmatā izlasīju, ka nolauztas izkaptis turētas skursteņos, lai iekšā netiktu raganas un ļaunie gari! Mēs nevaram noliegt, ka enerģētiskā pasaule mums apkārt pastāv.
Kad sākās Donu stāsts, jūsu ģimene no Ādažiem pārcēlās uz šīm lielajām lauku mājām, kas ilgus gadus bija stāvējušas pamestas. Kur jums toreiz radās dūša un spēks?
Tas bija mans dullums un nepiepildītie sapņi. Kara laikā gandrīz visi mani vecvecāki bija gājuši bojā – izņemot vienu vecotēvu, kas aizbrauca uz Ameriku. Un mums nebija nevienu lauku māju. Bet laikam jau ģenētiski es pēc tā ilgojos. Mēs varbūt varējām nopirkt mazāku māju, bet, kā man teica viena vieda kundze: ja tu domā, ka tu nopirki Donas, tad tu maldies – Donas izvēlējās tevi.
Mājām ir savs raksturs, un bija vajadzīgs baigais krampis, lai tās atjaunotu. Tolaik teicu, ka nekad dzīvē vairs otru tādu kūleni nemestu – nekad otru tādu māju neņemtu. Un te nu es esmu!
Pagājušajos Ziemassvētkos mēs te muižā sarīkojām pasākumu, un cilvēki sabrauca no visām Latvijas malām. 150 cilvēku! Te bija tāds burziņš – sveču un kroņu darbnīcas, trīs zīlnieces… Un atbrauca arī tāda meitene Leida Tillika, kas sākusi redzēt cilvēku iepriekšējās dzīves. Es esmu racionāls cilvēks, bet Leida man teica: «Es zinu, ka tu negribi to prasīt, bet nevaru tev nepateikt – tava dvēsele ir diezgan veca, un reiz tu esi dzīvojusi uz zemes kā ļoti augstu stāvoša persona. Tevi ģērba un visu pienesa gultā, bet tev bija tik garlaicīgi, ka tu nospriedi, ka visās nākamajās dzīvēs pati visu organizēsi un daudz strādāsi.» Tā laikam ir. Citi man jautā par receptēm – kā es tās zinu? Nezinu, kā, bet es zinu. Tā ir zemapziņas pieredze. Un Donas un muiža man vienkārši iedotas, jo es to varu izdarīt.
Viegli jau tas nebija. Lai nonāktu līdz maizes cepšanai, tev vajadzēja veselu gadu, un vēl palaimējās, ka uzradās īpašs cilvēks – Zeķu Elziņa – ar savu padomu.
Ja man kāda lieta patīk, es to baudu – ar visām nebūšanām. Zeķu Elziņa bija tik gaišs cilvēks, un viņa man iemācīja savu maizes recepti. Pirms tam es daudziem biju jautājusi: vai tu atceries, kā tava mamma vai vecmamma cepa maizi? Atbilde visbiežāk bija: jā, viņa cepa, bet es nezinu, kā. Tā man bija tāda kā pienākuma lieta, ka tā maizes recepte jāatrod un jāsaglabā. Kā var būt, ka agrāk cepa un vairs necep! Tas bija pirms desmit gadiem, tagad jau daudzi cep maizi, un mani tas priecē.
Kādās rokās nonākušas Donas?
Mēs turpināsim Donas pieskatīt līdz pavasarim. Jaunā īpašniece vēl negrib, lai par viņu stāsta. Viņai ir sapnis izveidot kvalitatīvu un skaistu vietu, kur novecot, bet tas varētu realizēties pēc gadiem desmit.
Arī tavi dēli uzauga te laukos. Kā tālāk iegrozīsies viņu dzīve?
Mikus un Rūdolfs nāks līdzi uz muižu, dzīvosim visi vienā spārnā. Mazmeita Ancīte pašlaik vairāk uzturas pilsētā. Bet varbūt viņa būs mantiniece šeit muižā? Viņa man ļoti līdzīga raksturā, un mums ir tāda īpaša saikne – kā smejas vedekliņa, ome Ancītei ir vissvarīgākais cilvēks pasaulē.
Kad pārcēlāties uz laukiem, tev blakus bija Vilnis. Pēc tam viņa tev blakus vairs nebija. Kas notika?
Mēs sākām saimniekot 2006. gadā. Bet, tiklīdz bija jāsāk nopietni strādāt, atnāca krīze. Un tā bija ļoti smaga. Daudzi viesu nami tika slēgti, daudzi zaudēja darbu vai brauca prom. Kam bija vajadzīga tāda viesu māja laukos? Kad ienāca kāda naudiņa, bija jāizlemj – maksāt par elektrību vai uzlikt ziemas riepas. Abi ir vajadzīgi. Kredīti stāv.
Jā, tādi brīži pārbauda attiecības. Un tad Vilnis man pateica, lai es pati izdomāju, kā tikt no tā visa ārā. Pacēla rokas un tikai noskatījās, kā mēs ar bērniem un vedekliņu cīnāmies. Caurām naktīm cepām maizi, darījām visu, ko varējām, un – izķepurojāmies. Bet man pēc tam pagāja ilgs laiks, kamēr noticēju, ka pasaulē ir arī normāli vīrieši, uz kuriem var paļauties. Tas bija traks laiks, trīs gadus no vietas neatļāvos sev pat zeķbikses nopirkt. Bet es izlasīju vienu tādu teikumu: lai cik tev slikti ietu, svarīgi, kā tu pats uz to reaģēsi, – tas ir tavs pārbaudījums kāpt uz nākamā pakāpiena.
Svarīgi ir nevis burkšķēt un lamāt valdību, bet domāt, kā tiksi galā. Mēs domājām un darījām.
Vilnis joprojām nav īsti atradis sev vietu. Viņš no Donām un kredīta atteicās, atteicās arī maksāt uzturlīdzekļus, bet palūdza vienu istabiņu, kur nolikt mantas, kamēr sakārtos dzīvi. Ilgu laiku viņš dzīvoja tajā istabā un skatījās, kā mēs cīnāmies. Un laikam joprojām nav savu dzīvi sakārtojis. Skumīgi, ka cilvēks ir tāds.
Kad kādreiz maizes darbnīcās runāju par to, ka saimniece ir mājas sirds un dvēsele un saimnieku ar mājas sīkumiem nevar traucēt, jo viņam jādomā par lielākām lietām, reizēm redzu, ka kādai sievai tāda sāpe parādās sejā! Tad saku, ka saimniecei jāprot novērtēt arī to brīdi, kad cūkām mandarīnus nav vērts priekšā kaisīt. Un viņas atplaukst. Mums ir daudz vāju vīriešu. Manuprāt, būtu vajadzīga vīru skola. Saviem puišiem esmu pateikusi: nedod Dievs, ja kaut reizi redzēšu, ka ar necieņu izturies pret savu sievu! Tas ir jāiemāca.
Zinu, ka reiz tev jau bija laiks, kad nācās sākt visu no nulles, jo notika nelaime ar tava vecākā dēla tēvu, tavu pirmo vīru.
Tie bija deviņdesmitie gadi, Aldi nošāva. Viņš nodarbojās ar mežistrādes tehnikas remontu un izplatīšanu, gāja labi. Varbūt nesamaksāja kādam reketam? Mūsu dēliņam Mikum nākamajā dienā bija divu gadu dzimšanas diena, bet man zvana no policijas un saka, ka jāiet uz atpazīšanu. Biju pavisam jauna, 22 gadi, un nesapratu, kas notiek. Vienā dienā mana dzīve bija mainījusies. Tā mainījusies, ka kādu pusgadu no rītiem pat nevarēju sev normāli kafiju uztaisīt, jo man pinās rokas. Likās arī, ka kaut kas notiks arī ar mani pašu vai dēlu – jo nebija jau atbildes, kāpēc nošāva Aldi. Sāku strādāt, jo sapratu, ka man jābūt cilvēkos, citādi sajukšu prātā, bet tik ļoti baidījos par dēlu, ka darba dienas vidū braucu uz bērnudārzu skatīties, vai viss ir labi. Ar laiku tā trauksme pārgāja.
Tad sapratu, ka ir vajadzīga izglītība un zināšanas, un aizgāju mācīties uz juristiem, jo ļoti daudz pazaudējām tieši aiz nezināšanas. Alda draugi mums palīdzēja, kā varēja. Bet mana pieredze ir tāda – jo tu pats esi gudrāks un vairāk saproti, jo labāk. Tādas situācijas ļoti audzina personību.
Pirms tam es dzīvoju kā princese, Aldis man nesa puķes un teica, ka man nebūs jāstrādā, tikai jāsagaida ar siltām vakariņām. Vienā brīdī tas viss pazūd, un tu domā – ko tagad lai dara?
Deviņdesmitie gadi bija smagi. Pēc tam ilgu laiku biju viena, jo nespēju pieņemt, ka kāds cits var būt labāks par Aldi. Tad vienā brīdī noticēju Vilnim. Bet ar vēlēšanos jābūt uzmanīgām. Es vēlējos, lai man blakus ir vīrietis, kurš visu mācēs izdarīt un saskrūvēt, – jā, Vilnim rokas bija no zelta, viņš to visu prata. Bet par pārējo es nebiju izdomājusi, un tad man arī iedeva, vienalga, kādu, kuram patika dzert un kurš nebija atbildīgs.
2017. gadā jums sakrustojās ceļi ar Nauri – pirtnieku Nauri Zuti. Kā tu atradi tādu cilvēku, kurš spēj stāvēt tev blakus šajā trakajā projektā?
Pirtsskolas Vidzemes grupa pie mums Donās rīkoja izlaidumu. Man jau tās latviskās lietas patīk, bet es pat nezināju, ka ir tādas skolas! Viņi pie manis cepa maizi, un Nauris teica: «Mani fascinē tava filozofija! Es neko par tevi nebiju dzirdējis!» Viņš mani uzaicināja uz Pirts un medus svētkiem Brīvdabas muzejā, lai nolasu lekciju par saimnieču lietām. Es nolasīju, atvedu maizes kukulīšus, nevarēju no viņiem paņemt naudu, jo man likās, ka tie ir tik skaisti svētki! Tad Nauris teica, ka man par to pienākas viens pirts rituāls. Mūsu ceļi atkal šķīrās, bet pēc pusgada viņš man to atgādināja, un es aizbraucu pie Naura uz pirts rituālu. Nekā vēl nebija. Pēc tam Nauris izdomāja, ka savu 50 gadu jubileju svinēs Donās. Viņš palīdzēja klāt galdu – Naurim patīk gatavot, pēc izglītības viņš ir pārtikas tehnologs. Viņa draugi pēc tam visu laiku aicināja mani pie galda, bet es negribēju, man bija agri jāceļas. Draugi bija sapratuši, ka mēs ar Nauri jau esam kopā, lai arī vēl nebijām. Bet pēc savas būtības mēs esam tik līdzīgi! Un tā viss kaut kā pats no sevis loģiski saslēdzās.
Naurim pirms tam bija būvfirma, bet viņš izdomāja izveidot pirtsskolu. Viņam tas ir tik svarīgi – ņemties ar tām slotiņām un skrubīšiem.
Šeit, muižā, būs arī pirtsskola?
Būs arī tā. Pirtsskolas nodarbības jau notiek pa visu Latviju, te vairāk ir administrācija. Bet tajās drupās ābeļdārzā būs pirtiņa. Plāni mums ir ambiciozi. Mēs pat gribētu te tādu mazu rehabilitācijas vietu. Pirts nav nekāda pesteļošana, latvieši pirtī vienmēr saveda kārtībā miesu un garu. Somu zinātnieki ir pētījuši pirtis un konstatējuši, ka tā ir vide, kur intensīvi un efektīvi notiek veseļošanās procesi. Un stresa hormons aiziet gulēt. Ar pirti man pavērusies vesela jauna pasaule. Un tas dod dzīvei citādu ritmu. Pavasarī sāku pamanīt, kad zied ābeles, jo to ziedi ir jāsalasa un jāizkaltē, lai liktu skrubīšos. Un tad jāskatās laiks, kad jāsien slotiņas. Kad vērmeles sāk ziedēt, jābrauc pēc vērmelēm.
Tu teici, ka tavas vēlēšanās piepildās. Šodien no rīta tu vēlējies sniegu, lai muiža labāk izskatās bildēs, un – sāka snigt. Ko tu tagad vēl vēlētos?
Pasakās par Vēja māti ir daudz taisnības, lai arī mēs ar savu racionālo prātu nespējam tam noticēt. Es esmu runājusi ar vēju. Reiz Donās bija milzīga vētra, nebiju mājās, un puikas zvana: mamma, pāri dīķim ceļas divus metrus augsti viļņi – kas notiks? Kas man cits atlika – lūdzu ne tikai Dievu, bet arī vēju un negaisu, lai pasargā Donas. Un tā arī bija – riņķī apkārt negaiss bija iztrakojies, bet mums tikai viens sauss zars nolauzts.
Tagad man tiešām gribētos aicināt atbalstīt manu ideju – dāmas un arī kungus, visus, kas var kaut ko palīdzēt kopējam svētīgam darbam. Varbūt kādam mājās ir saglabājušies omes pieraksti? Pirms divām nedēļām man viena kundze uzdāvināja divas savas krustmātes pierakstu klades ar receptēm no 1913. gada! Filigrānā rokrakstā, ar vecajiem ēdienu nosaukumiem! Man tas nozīmē vairāk nekā briljanta gredzeni!
