Rīga +4°C 
Novērtē rakstu
-
6
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
Sāpīgi uztver zaudējumus
«Cilvēki mokās ar dažādām vājībām – cits ar smēķēšanu, cits ar dzeršanu, cits ar azartspēlēm. Es neesmu uzdzīvotājs. Tas nav manā raksturā. Mani nevelk smēķēšana. Es varu uzpīpēt un varu nepīpēt. Mani nevelk dzeršana, bet ar draugiem es iedzeru. Esmu liels azartists, bet mani nevelk spēļu zāles. Zināmā kompānijā es piedalos kāršu mačos un parasti uzvaru.
Ja kādreiz zaudēju, tas man ir liels pārdzīvojums. Es visus zaudējumus uztveru ļoti sāpīgi. Gan kāršu spēlē, gan dzīvē.
Es tos analizēju, meklēju savas kļūdas. Reizēm, meklējot zaudējuma cēloni, sevi ķidāju un šaustu ļoti nežēlīgi. Savos gados sāku ticēt, ka daudzas lietas, kas ar mani notikušas, jau bija paredzētas. Tām bija jānotiek, lai kādu lēmumu es būtu pieņēmis un kādu ceļu izvēlējies. Tas nav fatālisms. Tāpat kā netikumi nav neizbēgami. Tie man patīk, bet bez tiem varu iztikt.
Es daudzreiz esmu lēcis uz galvas ūdenī – gan tiešā, gan pārnestā nozīmē, un ļoti bieži nezināmos ūdeņos. Ar šausmām lasu stāstus, kas noticis ar cilvēkiem, lecot nezināmos ūdeņos. Puikas gados bieži to esmu darījis. Es dzīvoju Jaundubultos, kur bija Slokas kompānija, ko sauca par Čikāgas bandu, jo Sloku dēvēja par Čikāgu. Bija majornieki, dubultnieki, Priedaines brandža, un vakaros kompānijas gāja kauties ar žogu latiņām. Kad laukos strādā un kāds nevar pacelt akmeni, saku: «Puikas gados es ar tādiem akmeņiem gāju kauties, bet tu pacelt nevari!…»
Man dzīvē bijis daudz nelaimju, bet tās visas ir apsūbējušas, izbalējušas, pārvarētas, izzudušas. Sāpes ir bijušas, bet lai sāp! Tāpēc jau cilvēkam kādā sirds kambarī ir vietiņa, kur tās tiek paglabātas.»
Nerausti mīsli
«Man ir teiciens – nerausti mīsli! Pats nezinu, ko tas īsti nozīmē, bet mīslis ir sens latviešu vārds, kādā saukts cilvēks bez rakstura, vārdu sakot – mīkstais. Kad Jānis Kinna un Aivars Berķis atbrauca pie manis uz Purvciemu, kur tolaik Ūnijas ielā es dzīvoju, un piedāvāja kandidēt prezidenta vēlēšanās, domāju – nerausti mīsli! Uzreiz nepiekritu, bet zemapziņā biju tam gatavs. Ja zemapziņā neesi gatavs, tu nevari iet uz virsotni. Esmu kāpis kalnos, un pilnīgi noteikti nevar raustīt mīsli, kad esi sācis ceļu.
Ja sāc iet, tad ej līdz galam vai cik tālu to spēj! Andrejs Ērglis man saka: «Neapstājies, neapstājies ne mirkli!»
Sāku kāpt kalnos pēc prezidentūras beigām. Nokļuvu slimnīcā, un profesors Ērglis teica, ka vislabākā sirds ārstēšana man būs, viņa pavadībā kāpjot kalnos, un es uz to parakstījos. Jaunībā spēlēju basketbolu un hokeju, braukāju ar smailītēm, bet kalnā kāpēji ir īpaši cilvēki, un kalni – pilnīgi cita pasaule. Esmu pabijis Himalajos, mēģinājis kāpt Everesta virzienā. Piecus kilometrus un trīssimt metrus tajā augstienē esam ar Ērgli uzkāpuši.
Cilvēkam arī brīvā laika pasaule ir svarīga. Jāatrod un visu dzīvi ārpus amata pienākumiem jādara arī kaut kas tāds, kas dod prieku un gandarījumu. Dzīves vidusdaļā sāku nodarboties ar medībām. Prezidenta laikā gan tikai reizēm aizbraucu. Izrunāts, ka esmu medījis kopā ar Borisu Jeļcinu. Tas nekad nav bijis, bet labi draugi bijām visi trīs Baltijas valstu prezidenti – Lennarts Meri, Aļģirds Brazausks un es. Mums ir bijušas neformālas tikšanās, arī kādas medības. Meri nemedīja, sēdēja medību namiņā, lasīja grāmatas un gaidīja mūs ar Brazausku atgriežamies no meža.
Man bija sešdesmit gadi, kad beidzās mana prezidentūra, bet arī pēc tam prezidents nevar pazaudēt domas, rūpes un ieinteresētību, kāda bija prezidenta laikā.
Es nevaru būt vienaldzīgs pret to, kas notiek Latvijā, tāpēc vēl arvien dzīvoju sabiedriski aktīvu dzīvi. Analizēju procesus, kas notiek. Šodien (Dienā, kad tiekamies, 30. augustā – L. B.) es eju uz Krievijas karaspēka izvešanas 25. gadadienai veltītu pasākumu. Diemžēl esmu palicis vienīgais no tā laika Baltijas valstu prezidentiem, ar kuriem kopā par to cīnījāmies.»
Sarunas ar sirdsapziņu
«Manas ģimenes liktenis daudzos aspektos ir visas tautas liktenis. Es neesmu spēlējies ar Ulmaņa vārdu. Tiem, kas saka, ka par prezidentu es kļuvu uzvārda dēļ, ir pilnīga taisnība, tikai viņiem šim apgalvojumam ir vieni argumenti, bet man – citi. Tas, ko cilvēks saglabā sevī attiecībā pret tiem, pret kuriem ir augstāka attieksme, ir tas mauzolejs, kas nav jāatver, un tā ir mana ģimene un Kārlis Ulmanis, kas ir manas ģimenes virsotne.
Tas varbūt ir skaļi teikts, bet ar Ulmani es dzīvoju, par to nerunājot. Iekšēji ar viņu lepojos, un man bijusi sajūta, ka izšķirīgos brīžos viņš mani piestutē. Man viņš vēl joprojām ir neatklāts.
Viņš ir tas kalns, kuru es gribu saprast, bet tas neizdodas. Vismaz vienu piekto daļu no savas dzīves esmu veltījis Kārļa Ulmaņa kapa vietas meklējumiem, bet tas ir bijis bezcerīgi.
Savā laikā Imants Ziedonis, kad iznāca viņa Kopotie raksti, dāvināja man katru sējumu un katrā ierakstīja kaut ko man veltītu. Vienā, kas iznāca 1995. gadā, šādus vārdus: «Ir visādas formulas: Veiksme un Laime = Griba + Providence.» Es esmu veiksmīgs un esmu laimīgs. Ne mana vaina, ka dzīvei pāri gājušas vētras. Latvijai arī reizi divdesmit gados iet pāri vētras, kā notika šovasar, un katram cilvēkam ir savas dzīves vētras. Lai kas ar mani noticis, vienmēr ir bijusi šī providence, tautas valodā – Dieva griba, un tā plus mana paša griba ir mani vadījusi. Un to es saku jauniešiem – ir jābūt gribai! Tu nedrīksti nolaist spārnus! Ja būs griba, tad arī Dievs palīdzēs.
Mans dzīves limits jau tuvojas kritiskajai robežai, un to, atskaitot Visaugstāko, neviens nevar ne mainīt, ne regulēt, ne prognozēt. Manā dzīvē bijuši arī neparedzēti un neprognozējami soļi, par kuriem tikai es zinu, kā bija īstenībā, bet zinu, ka nekad nevienam to neatklāšu. Daudz kas paliks manī. Savu dvēseli nekad neesmu izlicis un neizlikšu uz paplātes.
Cilvēks nav izšauta patronas čaulīte, no kuras viss saturs izgājis gaisā, un palicis tikai tukšs bleķis.
Daudzi notikumi aizmirstas un apsūno, ir kādi, kas joprojām dedzina, un ir bijuši vairāki, par kuriem domāju, ka tā nevajadzēja darīt. Bet tos es izrunāju tikai ar savu sirdsapziņu. Es nezinu, vai pirms aiziešanas caur kādu Dieva kalpu dalīšos Dieva priekšā grēksūdzē. Domāju, ka ar kādu daļu savai sirdsapziņai uzticēto un nevienam neatklāto es arī aiziešu. To es izrunāšu tikai pats ar sevi.»
