Rīga +4°C 
Novērtē rakstu
-
6
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
Mammas glabējs - Rumpītis
«Rumpīši savā laikā bija viena no bagātākajām tirgotāju dzimtām, kurai Cēsīs un Rīgā piederēja nami, taču viņus neizsūtīja. Arī vēlāk Rumpītim nebija nekādu problēmu ar padomju varu, kas rada zināmas aizdomas. Būdams mana tēva tuvs paziņa, viņš ciemojies mūsu mājās jau tad, kad tēvs vēl bijis.
Oma teica – lencis mammu, kas viņai pret šo cilvēku bija radījis dziļu nepatiku.
Oma stāstīja, ka Rumpītis nācis ciemos un mammai vienmēr kaut ko dāvinājis – zīda zeķes vai ko citu smalku. Kad manu tēvu izsūtīja un viņš gāja bojā, Rumpītis uzmetās par mammas glābēju un aizstāvi. Kad mūs izsūtīja, viņš 1941. gadā brīvprātīgi devās uz Sibīriju uzmeklēt mammu, atrada viņu Zaozjornijas sādžā un arī pats tur palika. Būdams brīvs pilsonis, Rumpītis strādāja par šoferi, arī citus darbus, iegūdams mammas apbrīnu, ka tāds turīgs vīrietis, kas nekad nav smagi strādājis, viņas dēļ aizbraucis uz Sibīriju un dzīvo briesmīgos apstākļos.
Nevar noliegt, ka Rumpītis ne tikai atviegloja mammas dzīvi Sibīrijā, bet, iespējams, kara laika milzīgajā nabadzībā izglāba viņai dzīvību. Viņš panāca, ka mammu pirms noteiktā termiņa 1946. gadā palaida mājās, un, visticamāk, mammas pierunāts, atbrauca mums ar vecmammu pakaļ uz Buganaju.
Mums ar mammu bija liegts atgriezties Rīgā, savukārt omai – viņas mājās Padurē. Mamma ar Rumpīti apmetās Jūrmalā, Jaundubultos, mēs ar omu – piecu kilometru attālumā no Ēdoles, mājās, kuras saucās Kažoki. Arī abi omas dēli, kad nedaudz vēlāk atgriezās no Sibīrijas, atnāca uz Kažokiem. Viņi bija mana ģimene.
Mamma, apprecēdamās ar Rumpīti un pieņemdama viņa uzvārdu, sarāva saites ar savu ulmanisko pagātni. Ļaunas mēles melš, ka mamma, atgriežoties no Sibīrijas, Rumpītim apsolījusi – es nekad ar viņiem kopā nedzīvošu. Tā Rumpītis bija stāstījis, bet es negribu domāt, ka mamma tā būtu varējusi teikt, tomēr tas gan tiesa, ka tolaik ar savu māti un brāļiem viņa vienojās – es palikšu Kažokos un viņi mani audzinās.»
Laimīgie bērnības Kažoki
«Par Kažokiem man ir visspilgtākās un labākās bērnības atmiņas. Manas pēdējās atmiņas par māju sajūtu un ģimeni. Tur bija mani tuvie cilvēki. Omas vecākais dēls Alberts strādāja kolhozā par grāmatvedi un bija man tēva vietā, oma – mammas vietā. Tur bija lauku dzīve, kas man ļoti patika. Es gāju ganos, palīdzēju omai visos darbos.
Kažoki bija lielas turīgu Kurzemes saimnieku mājas, no kurām visi bija izvesti. Manteļskurstenī bija iegravēts mājas celšanas gads – 1894. Tā bija skaista lauku sēta ar lielu māju, kūti, vāgūzi, šķūni, ar kuplu liepu pagalmā un mazu dīķīti nokalnītē. Ēdolē sāku iet skolā. Nodzīvoju tur līdz 1950. gadam, kad manu omu un mātesbrāļus izsūtīja otrreiz. Viņus apsūdzēja, ka esot nelikumīgi atgriezušies no Sibīrijas.
Mani nepaņēma, un es, apjucis un vientuļš, paliku stāvam pie mājas sienas, noskatoties, kā smagās mašīnas kravas kastē aizved manu mīļo omu un onkuļus.
Viņi nebija vienīgie, kurus izveda. Tādu nelikumīgi atgriezušos tolaik bija diezgan daudz. Uz visu mūžu iespiedies atmiņā kāds traģisks gadījums Ēdolē. Cilvēku, kas bija atgriezies no Sibīrijas, gribēja izsūtīt otrreiz, un viņš aizgāja uz kapiem un tur pakārās, labāk izvēlēdamies nāvi savā zemē, nekā Sibīriju.
Kad manējos izveda, man vēl nebija vienpadsmit gadu. Sabruka mana ģimenes idille. Paliku viens pilnīgi tukšā mājā, jo visas mūsu mēbeles un mantas arī kaut kur aizvāca. Kādu nedēļu vai pat ilgāk klaiņoju pa Ēdoli, līdz kāds bija devis manai mammai ziņu, kas noticis. Pēc manis atbrauca Rumpītis, ārdīdamies, ka nu viņam tā Ulmaņu kliķe būs jāņem savā mājā.
Pēdējo reizi izstaigāju sētu, iesēdos mašīnā, atskatījos uz Kažokiem un sapratu, ka mana bērnība ir beigusies…
Kažoki manās atmiņās emocionāli atgriezās septiņdesmito gadu vidū, skatoties Vara Braslas un Gunāra Cilinska filmu Ezera sonāte. Tomariņu, kā filmā bija nosaukti Kažoki, istaba, kurā notika liela filmas darbības daļa, bija tā pati, kurā es savā bērnībā dzīvoju kopā ar omu un Albertonkuli.
Laiva pie laipām filmas kadros stāvēja Kažoku mazā dīķīša malā, kur es ķēru zivis un spēlējos. Ezera, kas ir filmā, pie mājām nav, tas ir pāris kilometru tālāk, bet filmā visu samontē, kā vajag. Pēc prezidentūras aizbraucu uz Kažokiem. Tur dzīvo ļoti laba ģimene. Vēlāk daudzreiz esmu pie viņiem bijis. Mēģinājis palīdzēt, kad ģimenei grūti gāja. Viņi nodarbojas ar lauku tūrismu, sēta ir skaisti sakopta, un vienmēr, kad tur aizbraucu, manī saviļņojas aizkustinājums, atceroties tos dažus laimīgos bērnības gadus. Ja to nebūtu bijis, es droši varētu teikt, ka man bērnības vispār nav bijis.»
Intervijas turpinājums:
