Darbs nepatīk, bet labi maksā. Vai tas ir tā vērts?

Kāpēc tā noticis?

Tad tu strādā un strādā, patiesībā izturi līdz nākamajai algas dienai. Un tā katru mēnesi, citu izeju tu neredzi. Vai netīkams darbs, bet laba alga ir tavs cietums vai tomēr labprātīga izvēle?

Ceļi, kā var nonākt līdz netīkamam darbam, var būt visdažādākie. Reizēm darbs sākumā patīk, bet ar laiku tu sevi izsmel. Vai arī – laikam ritot, mainās intereses. Ne viens vien aiziet apgūt arodu vai studēt to, ko īsti nevēlas, piemēram, ko iesaka vecāki. Turklāt bieži vien studijas no reālā darba ļoti atšķiras. «Tāpēc parasti saku, ka tas ir atklājumu ceļš, kas jāiziet katram pašam. Piemēram, jaunietis izvēlas profesiju atbilstoši savām interesēm un tad dzīves laikā strādājot un darbojoties mēģina atrast savu vietu. Karjeras attīstības centrā, tāpat kā citviet pasaulē, mēģinām skatīties katra stiprās puses un talantus. Apzinoties katra talantu, kopā meklējam, ko mācīties un kur strādāt, lai šos talantus izmantotu.»

Kas tieši nepatīk?

Ne mazāk svarīgi ir saprast, kas tieši nepatīk esošajā darbā. Ja nepatīk pats darbs un cilvēks neredz sava darba jēgu, bet par to maksā naudu, kas viņam patīk, tad darba jēga tomēr ir nauda. Jāpiever acis, ka darītajam nav jēgas, toties makā iekrīt prāvs žūksnis, lai piepildītu to, ko kārojas paveikt ārpus darba. Šeit gan vietā ir piebilde, ka daudzi strādā to, kas patīk, taču par to saņem mazu naudu.

Citi lasa

Anija Pelūde

Padomi

Manas čuras ir oranžas! Vai jāsauc ātrā palīdzība?

Estere Jansone

Attiecības

Ieva Sutugova pirmo reizi atklāj, kāpēc savulaik izšķīrās ar Jāni Miltiņu: Daudz atļāvām citiem iesaistīties

Ineta Meimane

Personības

Laura Vizla par pagātni, skaisto dzīvi un Porziņģi: Šo šķiršanos nevērtēju kā zaudējumu

Ja nepatīk priekšnieks vai darba kolektīvs, tas lielākoties ir personīgs jautājums. Vai tas ir atrisināms? Visticamāk, priekšnieku manīt nevar, kolektīvu arī ne. Vai ir kas tāds, kas var palīdzēt šajos emocionāli grūtajos apstākļos?

Dažkārt problēma slēpjas pašā cilvēkā, kurš vēlas visus pārtaisīt un kuram neviens nepatīk.

Darba maiņa negarantē to, ka jaunajā vietā viņš atkal nejutīsies slikti. Galu galā vecais darbs ir labi zināms un saprotams, ar skaidrību, ko no tevis gaida, kas ir labs un kas – ne tik labs. Jaunā darbavietā nevar zināt neko, un tad ir jautājums, vai esi gatava riskēt vai ne.

«Protams, pie personīgās izaugsmes trenera jeb kouča bieži nāk tad, kad cilvēks saprot, ka viņam šis darbs nepatīk, taču nezina, kāpēc nepatīk un ko viņš vēlas. Reizēm darbs nepatīk pēc būtības, piemēram, sieviete ir juriste, taču pastrādājot saprot, ka viņu šis darbs nesaista. Reizēm darbs varbūt pat tīri labi patīk, taču nepatīk konkrētā darbavieta vai kolektīvs. Daudzi pieauguši un nobrieduši cilvēki saskaras ar to, ka darbs nesniedz gandarījumu, iestājas nogurums. Daļai ir ideja, ka varētu darīt ko citu, bet daļa pat neapjauš, ka varētu dzīvot citādi,» stāsta Līga Valinka.

Sākt visu no nulles?

«Kādreiz man arī gribējās teikt: ja darbs nepatīk, maini to, riskē un dari to, kas patīk. Taču līdz ar pieredzi esmu sapratusi, ka to nemaz tik vienkārši nevar izdarīt. Ja cilvēks jau ir kaut ko sasniedzis, par ko viņam maksā labu algu, tad – kā lai tagad sāk visu no nulles? Jā, reizēm veiksmīgi var pāriet citā līdzīgā profesionālā līmenī, bet bieži vien viss ceļš jāsāk no apakšas. Klasisks piemērs – uzņēmuma vai nodaļas vadītāja vēlas mainīt savu dzīvi un turpmāk organizēt pasākumus. Ar ko sākt? Pie kā iet? Kur ņemt klientus un ienākumus? Tas nozīmē visu sākt no nulles un prasa lielu drosmi. Lai viss daudzmaz sekmīgi notiktu, vajag vai nu finansiālus uzkrājumus, vai drošu aizmuguri – partneri, kurš kādu brīdi spēj atbalstīt,» stāsta Līga Valinka.

Lai gan jauniešus, kas ir darba ceļa sākumā, vairāk aicina sapņot, pieaugušam cilvēkam ieslīgt sapņu pasaulē nevajadzētu, jo dzīvojam realitātē, kur bez naudas nu nekādi neiztikt.

Dziļākajā būtībā spriedelējumi par sapņu darbu ir pārtikušas sabiedrības runāšana. Tie, kam darbs ir izdzīvošanas jautājums, parasti nefantazē par to, vai darbs patīk vai nepatīk. Jāstrādā, jo vienkārši jānopelna nauda.

Karjeras konsultante arī novērojusi, ka daudzi strādā nevis tāpēc, ka darbs patīk, bet tāpēc, ka aktuāls ir jautājums: kur vēl man tik labi maksās? Vai, darot ko citu, varēšu nopelnīt tik lielu algu?

Bieži vien ārpus Rīgas darbavietu izvēle nav plaša. Vienmēr vispirms jāpadomā, kādas ir iespējas tikt citā darbavietā, dzīvojot konkrētajā vietā. Nav runa par kādu sapņu darbu, bet reālo situāciju: kas no tā, ko šeit var darīt, tev patiktu? Ko tieši tu gribētu darīt no pieejamā klāsta?

Aizmugure un plāns B

Līga Valinka: «Ja mēs satiktos pirms trim gadiem, visiem, kam nepatīk darbs, es patiešām teiktu – esi drosmīgs, atrodi sev citu vietu, meklē savu sapni, ej uz to! Bet tagad saku, ka vienmēr nav jāiet projām. Pirms sper soli, visu vajag kārtīgi apdomāt un izrunāt krustu šķērsu.

Vajadzīgs plāns B jeb rezerves variants – uzkrājumi, stabila aizmugure. Man patiktu šo jautājumu pārrunāt ar katru individuāli, jo katram šis lēmums būs atšķirīgs un vienas atbildes nebūs. Parasti katrs jau apzinās un saskata plusus, kāpēc šeit strādā. Arī tad, ja vēlas kaut ko mainīt, jāsaprot, ka grūtības būs vienmēr, un tām ir jābūt gatavam.

Var mainīt darbu, taču tas negarantē, ka tur viss būs labi, visas problēmas tiks atrisinātas.

Vajadzētu visu kārtīgi izlemt un apsvērt, saprast plusus un mīnusus, kas gaida, ejot projām. Reizēm cilvēks nepatīkamā darbā velti sevi moka tikai tāpēc, ka ir bail kaut ko mainīt. Reizēm tās nav tikai bailes. Ja aiziesi projām, ko tu darīsi? Kur tu nopelnīsi? Cik tev nepieciešams? Kur tu nopelnīsi 500 eiro, ja šāda summa tevi apmierina, un ko darīsi tad, ja tev vajag 1000 eiro? Kā tu vari nopelnīt šādu summu? Jāapzinās, vai esi gatavs dzīvot ar zemākiem ienākumiem, darot to, kas patīk, un galvenais – vai tādējādi spēsi nodrošināt savas pamatvajadzības.»

Protams, arī darba devējam vai vadītājam nav viegli strādāt ar cilvēku, kurš savus pienākumus veic gariem zobiem tikai kredītu nomaksas dēļ. Arvien vairāk darba devēju novērtē darbiniekus, kuri vēlas strādāt, pat ja nav šīs jomas profesionāļi.

Jo ar nogurušiem un apnikuma māktiem cilvēkiem, kas strādā tikai naudas vai kredītu dēļ, ir ļoti grūti sasniegt uzņēmuma mērķus.

Arī pašam, ilgstoši darot darbu, kas nepatīk, kādā brīdī pacietības kauss piesmeļas pilns un palielinās risks saslimt ar psihosomatiskām kaitēm.

Saistības

Mainīt darbavietu, kurā labi maksā, ir ļoti grūti arī tad, ja ir kredītsaistības, kas noteikti jāpilda. Vēl ir atbildība pret ģimeni. Ja turpmāk pelnīsi uz pusi mazāk, tad jāsamazina visi izdevumi ne tikai sev, bet arī bērniem, varbūt viņiem būs jāpaliek bez pulciņiem, privātskolotājas, brīvdienu atpūtas.

Reizēm cilvēks strādā netīkamu darbu, par ko saņem lielu naudu, tikai tāpēc, ka uzcelta liela māja, paņemts milzu kredīts un dzīve nav iedomājama bez dārgiem ceļojumiem. Līga Valinka šo situāciju dēvē par mūsdienu cietumu: «Neviens tevi tajā nav ielicis, bet tu tur esi un neredzi izeju no tā. Daudzi saka: man nav iespēju, man nav citu variantu! Daudziem ir lielas bailes un nedrošība par to, ko var nest finansiālā nestabilitāte, jo nauda sniedz drošības izjūtu.

Daļa nav gatavi samazināt ģimenes ienākumus, daļa to nevar atļauties – ja ir kredīts, tad nedrīkst to nemaksāt! Līdz ar to paliek darbā, kas nepatīk, bet par ko saņem naudu.

Ir cilvēki, kas ir ar mieru samazināt savas prasības un darīt to, kas patīk. Ienākumi ir mazāki, taču viņš dzīvo, kā vēlas, bet līdz tam ir jānonāk iekšēji, un tas ir individuāls stāsts. Jārēķinās arī ar partneri un bērniem, kurus nevar tā uzreiz pamest zem sitiena.»

Gunta Jakovela gan tam nepiekrīt un uzskata – izvēle ir vienmēr! «Atsakies no saviem ceļojumiem, pārdod villu, atdod kredītu un pārcelies uz mazāku mājokli – vienmēr ir risinājums. Bet cilvēks jau grib visu paturēt, gluži kā pasakā par zelta zivtiņu. Vēlas būt finansiāli nodrošināts un arī labi justies. Tas ir stāsts par sāta sajūtu.

Cilvēka dabā ir gribēt vēl un vēl, un šis ir jautājums, kā sevi iepriecināt, darot to, kas nepatīk, bet par ko labi maksā.

Piekrītu, ka pārdot lepnu savrupmāju un pārcelties uz divistabu dzīvokli Purvciemā nav tik vienkārši. Tad būs citas problēmas. Taču viss atkarīgs, kā raugās uz situāciju. Ja galvenais ir gandarījums un prieks, ka beidzi vergot, tev vairs nav kredītu un esi brīvs, visu, ko nopelni, vari tērēt sev, jo nevienam neesi parādā, tad situācija ir atrisināta uz urrā. Ja jūties kā nabadziņš, visu laiku vaidi par to, kas tev bija, nekas labs nav gaidāms.

Var notikt arī tā, ka, turpinot strādāt netīkamā darbā, kur var nopelnīt pilnu naudas maku, sākas psihosomatiskas slimības, kuru dēļ cieš visa ģimene. Ja dzīvoklis Purvciemā būtu ļāvis no tā izvairīties un vienkārši dzīvot, tas būtu labāks risinājums.»

Kur rast līdzsvaru?

«Psiholoģiski traucējošs un neveselīgs ir stāvoklis, kad cilvēks jūtas slikti, bet nesaprot, kāpēc ir slikti. Ja viņš apzinās, ka darbs nepatīk, tomēr to dara, jo par to labi maksā, – tas ir apzināts solis. Tas ir sava veida līdzsvars, jo šādai dzīvei ir gan mīnusi, gan plusi. Darāmais nepatīk – tas ir mīnus, toties samaksa sniedz gandarījumu, un tas ir ieguvums.

Lai gan dzīvē var būt tā, ka vienu brīdi darbs patīk vairāk, citu – mazāk, galvenais, lai ir līdzsvars – kustība nav bīstama.

Bīstami kļūst tad, kad sāk prevalēt tikai nepatika, tāpēc būtiski nepalaist garām brīdi, kad līdzsvars izjūk un samaksa vairs nesniedz gandarījumu. Ja ienākumi vairs nerada gandarījumu, tad no konkrētā darba vairs nepaliek neviens ieguvums un prātīgāk būtu lūkoties citā virzienā.

Tomēr, ko šādā situācijā darīt, ir katra paša ziņā un lielā mērā atkarīgs no tā, kāds ir konkrētā cilvēka labsajūtas kods. Var pieņemt lēmumu, ka tā pastrādāšu vēl trīs četrus gadus, sasniegšu kādus mērķus, par nopelnīto naudu izdarīšu to un šo, un tas ļauj priecāties, ka šāda iespēja pastāv. Pacietīšu nevēlamās puses, bet – zinot un saprotot, kāpēc to daru. Var mēģināt darbavietā ieraudzīt kaut ko patīkamu, piemēram, lieliskus kolēģus, iespēju doties komandējumos. Tie ir tādi mazi plāksterīši, kas kādam laikam var būt noderīgi, bet ne uz ilgu.

Ja neapmierinātība sasniedz līmeni, ka tu regulāri nodomā – ja nebūtu kredīta, es ietu projām no šī darba –, tad gan ir laiks pārskatīt savu izvēli,» spriež Gunta Jakovela.

Kā tev var palīdzēt personīgās izaugsmes treneris jeb koučs?

Personīgās izaugsmes treneris vispirms palīdz saprast un nosaukt vārdā katra sapni, jo daudzi sākumā nezina, ko vēlas.

1.  Cilvēkam kaut kas nepatīk, taču viņš nezina, kas tieši.
2.  Kad vēlme saprasta, nākamais solis – kā to sasniegt?
3.  Tālāk viens no kouča uzdevumiem ir iedrošināt, taču tiktāl, cik konkrētais cilvēks pats spēj uzņemties atbildību par savu rīcību. Reizēm cilvēkam darbs nepatīk un viņš vēlas iet projām, taču baidās, jo ir neskaitāmi bet, bet, bet…  Ja cilvēks pats uz visiem šiem bet spēj jēdzīgi atbildēt un tie ir risināmi, treneris palīdz izlemt un spert soli uz priekšu.

!Koučs nevienu nepārliecina rīkoties tā vai citādi, neiestājas par kādas idejas pareizību vai nepareizību.

!Kouči izmanto dažādas metodes, un viena no tām ir dažādi testi. Ar to palīdzību var noteikt, cik konkrētajam cilvēkam ir lielas bailes veikt pārmaiņas. Jo bailes lielākas, jo lielāka pretestība pret pārmaiņām. Arī darba maiņu. Cits tests palīdz noteikt katra drosmi riskēt: daļai ir drosme riskēt, daļai – nav, bet ļoti daudzi ir piesardzīgi. Viņi šad tad riskē, taču šim solim jābūt izsvērtam, zinot, kas sekos. Tā kā katra darba maiņa ir milzīgs risks, vieglāk par šādu soli izšķirsies drosmīgākie.

Ja zudis līdzsvars starp patiku pret darbu un ienākumiem, atbildi sev uz šiem jautājumiem:

1. Ko es gribu? Kas mani interesē?
2. Ko protu un varu labāk par citiem?
3. Vai kāds ir gatavs par to maksāt?

(Pirmie divi jautājumi ir ļoti būtiski, bet arī trešo nekādi nevar apiet.)