Rīga +9°C 
Novērtē rakstu
-
8
-
0
-
0
-
2
-
0
-
1
-
1
-
Jau pasen esi sasniegusi tādu vecumu, ka vari patērzēt un iedzert vīnu ar savu mammu, un pavisam drīz to varēsi darīt arī ar savām meitām. Kā tev gājis ar nabassaites pārgriešanu?
Man ar savu mammu tas notika viegli un nemanāmi. Mamma uzauga diezgan skarbos apstākļos, kur neviens ar viņu neņeckājās, un mamma to nedarīja arī ar saviem bērniem. Jūtu, ka mammas piemērs nāk man līdzi. Zinu, ka meitas biežāk vajadzētu apķert, samīļot pat tad, ja raujas laukā. Kad bērniņš ir maziņš, mīļš un pūkains, tad jau tu ar viņu ņemies un čubinies. Bet, kad parādās pirmās spuras un adatas, tu mēģini iet klāt, bet viņš saka – nē. Tad saproti: labi, nav ko bāzties virsū. Bet patiesībā laikam jau vajag izrādīt savu mīļumu, lai kā tas bērns negribētu. Redzi, es neesmu arī īpaši dāsna vārdos.
Varbūt man vajadzētu būt maigākai, mīkstākai. Bet mans uzskats ir tāds, ka mamma ir vienīgais cilvēks pasaulē, kurš drīkst savām meitām teikt skarbas lietas.
Mācīt to, kas jāzina meitenēm, – lai istaba un drēbes vienmēr būtu kārtībā, lai kādam no tavas klātbūtnes nebūtu nepatīkami. Par šīm lietām runāju diezgan skarbi, un, manuprāt, viņām šis skarbums mazliet griež ausīs. Nu ko darīt, tāda es esmu… Taču atkārtoju atkal un atkal, ka esmu vienīgais cilvēks pasaulē, kas viņām teiks patiesību, bet no kura vārdiem nebūs pa īstam sāpīgi. Jā, tai brīdī būs dusmas, bet tās pāries. Paliks tikai tas dotais padoms. Varbūt skarbumu vajadzētu līdzsvarot ar lielākām uzslavām, bet es tā nemāku. Ja meitas kaut ko sasniegušas, pasaku: «O, forši!» Varbūt arī tas nācis no manas mammas, kura nekad nav izcēlusies ar liekvārdību. Var jau būt, ka viņa iekšēji ar mani lepojas, bet saldā mēlē nekad nekas nav vēstīts. Zinu – ja viņa klusē, tātad ir ar mani vai nu mierā, vai varbūt pat lepna.
Un kā tad tu to mīļumu kompensē?
Piemēram, Griečuks bauda diezgan neatkarīgu, foršu studentes dzīvi, cenšos viņai tādu nodrošināt. Tik un tā viņa, kā jau divdesmitgadīga jauniete, atļaujas pret mani izturēties tā, kā neatļaujas neviens. Saprotu gan, ka viņa reizēm to arī pārdzīvo. Aizgāju no mājam piecpadsmit gadu vecumā un vairs atpakaļ neatnācu. Grieta aizgāja deviņpadsmit gadu vecumā un tagad dzīvo Rīgas centrā. Ar mainīgām sekmēm mācās tikt galā ar budžetu un arī vēl piestrādā.
Savukārt par Hermīni man grūti kaut ko vēl teikt, jo viņai būs tikai trīspadsmit gadu. Bet viņa raksturā ir pilnīgi citāda nekā Grieta. Kad Hermīne bija maza, viņai vajadzēja tikai mammu. Viņai bija tāds leģendārs teiciens: «Tikai mammīte!» – un meita atsacījās braukt gan pie vecmāmiņām, gan uz nometni, lai tikai būtu ar mammīti. Un tad vienā brīdī viņa pati ar mazo cirvīti to visu nocirta. Piemēram, tagad ir tā – Hermīne atsakās, kad pa ceļam piedāvāju aizvest viņu uz Rīgu, un aizbrauc pati ar vilcienu. Un es ļauju. Domāju, esmu māte, kas neturēs bērnus ciešā saitē. Šovasar man bija liels pārbaudījums – atvaļinājums trīs nedēļu garumā. Gribēju, lai jaunākā meita brauc līdzi uz laukiem, bet beigās vienojāmies, ka viņai ir nometne, vēl šis tas, ko darīt, un viņa nebrauks. Kad beidzot pārradāmies, Hermīne man prasa: «Tev manis pietrūka?» Es viņai godīgi atbildēju – nē. Uz to viņa atviegloti nopūtās un paziņoja, ka viņai mūsu arī ne.
Kad Grieta sešpadsmit gadu vecumā aizbrauca uz Vīni, tad gan man bija grūti, un viņai arī. Bet cilvēks jau pie visa pierod. Saka – jo grūtāk pusaudzis lūst, jo labāks cilvēks viņš būs. Redzu, ka Hermīnei pāreja no bērna uz pieaugušu cilvēku ir vēl daudz grūtāka, nekā jebkad bijusi Grietai.
Droši vien nevar ignorēt arī to, ka meitām savā ziņā ar tevi jāsacenšas.
Iespējams, bet viņas jau neatzīstas, neko nesaka. Esmu lasījusi slavenību bērnu atmiņu stāstus, un nekādas baigas traumas tur nav. Tieši pretēji, vairums runā, ka vecāki viņiem bijis labs piemērs.
To vienmēr saku meitām – tu neesi viena ar to savu uzvārdu, tu nes aiz sevis citus cilvēkus. Ja tu darīsi ne to, ko vajag, viņi būs ierauti tavā šmucē, gribi to vai ne.
Gribas pajautāt tavas domas par to, ko reiz sarunā sacīja kāda sabiedrībā zināma dāma. Proti, viņa cerot, ka nākotnē laidīs pasaulē dēlu, nevis meitu, jo agri vai vēlu mātes kļūstot greizsirdīgas uz savām meitām, un sacensība viņu starpā esot neizbēgama.
Es teiktu, ka nē, tas nav iespējams, ja vien nezinātu reālu gadījumu, kad māte patiešām sacenšas ar savu meitu un ir uz viņu neprātīgi greizsirdīga. Māte nevar piedot, ka meita ir jauna, bet viņa vairs ne. Tā notiek ar cilvēkiem, kas atkarīgi no vīriešu uzmanības. Jaunība iet prom kopā ar veselu komplektu – tev vairs nepievērš uzmanību, uz tevi vairs neatskatās, tu vairs neesi vakara nagla. Un tad šīs sievietes ķeras pie visiem iespējamiem līdzekļiem – atļautiem un neatļautiem –, lai vēl kaut mirkli noturētos savās pozīcijās. Ar laiku tas sāk izskatīties komiski – pat tad, ja tev ir tievas un skaistas kājas, pēc piecdesmit minisvārki vairs neizskatās pievilcīgi.
Tāpēc tad, kad ieraugu savas vienaudzes ar pīļveida lūpām Instagram, es viņas bloķēju, bloķēju, bloķēju! Es nevaru saprast, kā var pieaudzis nobriedis cilvēks būt ar cāļa smadzenēm. Nu kā?!
Es saprotu – gribas nopelnīt. Bet tas taču ir tikai tāds poļu tirgus! Tas tūlīt pāries. Bet tu izskaties pēc muļķes, mētājot matus un šķobot lūpas. Gods nav mati, neataugs. No otras puses – ja šis cilvēks ar to piepilda savu dzīvi… rauj viņ’ kociņš. Varbūt nevajag cepties. Bet, ja tas skar mana bērna psihi – sociālie tīkli ļoti ietekmē – un viņš to uzskata par baigo vērtību… Tad man ir, ko teikt. Instagram redzamās uzpumpētās lūpas nenobriedušo psihi tā ietekmē! Mēs, mātes, varam kā vecas grabažas pļeperēt, ka tās ir muļķības, tas neko nenozīmē. Labi, ka pēdējā laikā tiek veidoti gudri, forši projekti, lai bērniem parādītu, pie kāda posta var novest Instagram kults. Meita uzsēdusies uz seriāla 30 minūtes pirms, kas stāsta par meiteni, kas izdarīja pašnāvību. Bet pirms tam viņa uzrakstījusi vairākas vēstules, kas viņu novedis līdz tam. Un šis seriāls zināmā mērā ārstē sapuvušo vidi.
Jā, bet par to greizsirdību… Lielākā daļa māšu, tai skaitā es, gluži otrādi, priecājas par savām meitām un viņu panākumiem. Nereti mudinu savas meitenes – sapucējieties taču! Mūsdienu jaunatne izskata ziņā ir tāda mazliet nevērīga. Bet es atgādinu – ap divdesmit gadu vecumu pretējo dzimumu otrā interesē skaistums, tikai pēc tam saskatīs tavu labo sirdi. Es esmu no tām, kas liek vilkt kleitas un krāsot lūpas, taču saprotu – es galīgi neesmu autoritāte. Un es jau arī saprotu, kāpēc. Kaut vai tāpēc, ka viņas manā klātbūtnē jūtas sasaistītas. Ja, piemēram, ejam uz veikalu, kādi pieci cilvēki mani pasveicina. Nu tas taču ir nogurdinoši! Tagad esam atradušas kompromisu – kamēr meitas iepērkas, es sēžu kafejnīcā un tad, kad izvēlēts apģērba gabals, pieslēdzos ar savu kredītkarti.
Meitām nav viegli ar mani, reizēm esmu tāda vai šāda. Bet vienmēr esmu teikusi – lai ko jūs izdarīsiet, vienmēr būšu ar jums.
Manai vecmāmiņai savulaik bija paziņa – vienmēr smaidīga kundzīte, kuru, mazi būdami, iesaucām par mūžam laimīgo. Arī tu esi viena notām mūžam laimīgajām vai tāda ir tikai publiskā Baiba?
Uz āru esmu smaidīga un priecīga, un ar to pietiek. Savas švakrās kārtis nevajag rādīt. Ļoti iespējams, ka mājās esmu tāda… mazliet buldogs. Man jāsargā sava teritorija, kādreiz pat ar zobiem, jo vienīgā vieta, kur varu uzlādēt savas baterijas, ir mājas. Bet ar noteikumu, ka ap mani ir tikai un vienīgi savējie. Ja kāds to nerespektē un manas mājas sāk pārvērsties par viesu māju, pienāk brīdis, kad kļūstu ļoti skarba. Jā, nu Jūrmalas mājā mēdzu būt diezgan šerpa, ne viens vien no manis dabūjis trūkties. Brīdī, kad esmu nikna, labāk man pa kājām negadīties… Ja kāds sistemātiski nedzird, ko saku, rodas sprādzienbīstama situācija, tur neko nevar darīt. Esmu pat novērojusi – reizēm Hermīne savā pusaudzes karstumā to manu loku uzvelk, uzvelk, un tad Grieta metas vidū un saka: «Hermīne, izbeidz!»
Visu interviju lasi šīs nedēļās žurnālā Ieva.
Vēlies kaut ko vairāk nekā vienkārši žurnālu? IEVA būs tava draudzene, tāpēc, lasot IEVU, tu nekad nebūsi viena. Priekos vai bēdās - vienmēr būs atbalsts un sapratne.
