Rīga -2°C 
Novērtē rakstu
-
4
-
0
-
0
-
1
-
0
-
0
-
0
-
Izjūtas tik stipras…
Anna: Kārlis piesaistīja manu uzmanību ar to, ka bija ļoti atšķirīgs no citiem puišiem – nopietns, stabils. Pēc trešā randiņa sākām dzīvot kopā, un es zināju, ka citas meitenes viņam vairs neeksistē. Mūsu attiecībās bija gan aizrautība, gan stabilitāte. Šobrīd – pēc desmit kopā pavadītiem gadiem – mīlestība vijas cauri kopīgai vīzijai par dzīvi un lielai draudzībai.
Kad dzima mūsu bērniņš, Kārlis bija blakus, un kādā brīdī iedomājos – šo visu es nevarētu piedzīvot ne ar vienu no saviem bijušajiem draugiem, tikai ar Kārli.
Joprojām novērtēju stabilitāti, ko Kārlis rada. Mēs varam būt sastrīdējušies, taču viņš būs līdzās, neaizies, durvis aizcirzdams. Viņš man ir liels balsts.
Kārlis: Anna kopš pirmā brīža bija ļoti draudzīga un atvērta. Taču viņa ir atvērta nevis plaši telpai, bet konkrētiem cilvēkiem. To novērtēju tagad un toreiz – satiekot Annu, izjūtas bija tik stipras… Neko tamlīdzīgu nebiju jutis.
Anna man ļauj būt tādam, kāds esmu, izteikt viedokli, un, ja tas ir kļūdains, Anna argumentēti oponē. Tāpēc, pat ja esam konfliktsituācijā, mums nav strīdu, bet saruna.
Anna: Mīlestība mūs maina. Agrāk pievilku cilvēkus, kas mēdza rīkot drāmas un skandālus. Kopš man ir Kārlis, neko tamlīdzīgu savā dzīvē vairs neielaižu. Arī pati esmu kļuvusi mierīgāka.
Kārlis: Arī es esmu mainījies. Pirms satiku Annu, biju ļoti nedrošs, nepastāvīgs un impulsīvs. Kopš man ir ģimene, apkārtējās lietas mani satrauc mazāk.
Būt kopā, un punkts
Kārlis: Mēs ātri sākām dzīvot kopā. Sev neuzdevu jautājumu, vai Annu gribēšu uz mūžu, bijām kopā, un punkts. Taču pēc piecu gadu kopdzīves, kad precējās mūsu draugi, Anna jautāja: mēs precamies vai ne?
Anna: Kā jau sieviete, gaidīju bildinājumu un domāju, kāpēc mani neprec. Kārlim nepatika draugu tradicionālās kāzas, taču es laulību kopumā uztveru citādi – man tā ir kā apliecinājums kopīgai nākotnei. Sievietei tā ir sava veida garantija.
Kārlis: Mērķis mums bija viens – būt kopā. Bet kāzas var būt dažādas! Mēs slepus sarakstījāmies un radiniekiem izsūtījām ielūgumus – solīdi ģērbtiem noteiktā datumā ierasties konkrētā vietā. Kad viesi bija sanākuši, tika atskaņots īss videoklipiņš no dzimtsarakstu nodaļas, kurā bijām sareģistrējušies, – tā visi saprata, ka ieradušies uz kāzu svinībām.
Laulība arī man ir svarīga, jo devusi apziņu par piederību konkrētai ģimenei. Tā ir būtiska lieta.
Anna: Kopīgs dzīves virziens mums nozīmē arī to, ka esam bijuši viens otram balsts katra individuālā ceļa atrašanā. Mans ceļš kulinārijā sākās ar pirmo Kārlim izcepto šokolādes kūku.
Kārlis: Savukārt mans izrietēja no Annas profesijas. Kad Anna mācījās gatavot kūkas, viņa cepa tās ik dienu, lai uzķertu īsto garšu un konsistenci, un citu ēdienu negatavoja vispār. Toreiz strādāju būvfirmā, man bija ofisa darbs, un es neko nezināju par veselīgu uzturu un dzīvesveidu.
Pusdienām darbā ņēmu līdzi no mājām pusi siera vai citas kūkas, kas bija ledusskapī. Bet brokastīs apēdu trīs mafinus – nekādu problēmu! Pēc pāris mēnešiem intensīvā kūku ēšana rezultējās veselības problēmās: ja straujāk kāpu pa trepēm, man nāca ģībonis. Iemesls: kosmiski augsts holesterīna līmenis asinīs.
Ģimenes ārste prasīja – bet ko tu dari? Neko, jo pārvietojos tikai ar auto. Un ko tu ēd? Kūkas!
Tiklīdz Anna sāka cept kūkas pasākumiem, viņa saņēma daudz pozitīvu atsauksmju. Viņa bija tik priecīga! Savukārt, kad Anna prasīja man, kā gājis darbā, varēju tikai atbildēt – normāli. Anna bija tā, kas mani aicināja mainīt darbu, jo zināja, ka sports ir mana kaislība, ko biju atstājis novārtā. Tagad varu teikt, ka, ēdot daudz kūku, man kļuva slikti ar veselību, bet tā rezultātā es kļuvu par fitnesa treneri (smejas).
Izdzīvošanas skola
Anna: Ikdienā Kārlis ir mans lielais balsts. Ļoti daudz sadzīvisku pienākumu viņš ir paņēmis uz saviem pleciem. Mūsu ikdienu visvairāk šūpo mūsu mazais bērns: ir dubulta slodze un mēs jau pāris gadu neesam labi izgulējušies.
Kārlis: Pirmie seši mēneši pēc meitas piedzimšanas bija kā izdzīvošanas skola. Tolaik arī izvirzījām ambiciozu mērķi tikt pie sava dzīvokļa. Iespringām, lai sakrātu naudu pirmajai iemaksai bankā.
Mēs daudz ko spējam dabūt gatavu, bet… Ik pa laikam iedomājamies: varbūt sevi nodarbinām, lai necilātu emocionālos jautājumus?
Man nav viegli runāt par emocijām. Kad ir grūtības, tās mehāniski atrisinām, bet emocijas noliekam malā. Un pastāv risks, ka pēc gadiem kaut kas neatrisināts var kā īlens izlīst no maisa…
Anna: Divi gadi pagājuši, ļoti intensīvi domājot un rūpējoties par bērnu, par vidi, kurā meita uzaugs, un sevi, savas attiecības esam nolikuši malā. Hannas auklēšana bija jāsalāgo ar mūsu darbiem, tas rada daudz stresa. Un, lai gan man ir teiciens – kamēr kāds nav nomiris, viss ir labi –, organisms reaģē uz stresu tik un tā, un manā gadījumā ar veģetatīvās distonijas pazīmēm: kuņģa problēmām, alerģijām.
Bērns ļoti ietekmē attiecības. Mums ar Kārli jāmeklē un jāatrod laiks viens otram, lai atkal varam būt tie, kas bijām pirms Hannas dzimšanas.
Kaut parunāt vienam ar otru
Kārlis: Es mēdzu salīdzināt, kādas bija mūsu attiecības pirms bērna piedzimšanas un pēc tam. Agrāk mēs daudz kur braukājām ar auto tāpat vien, pļāpājām par visādām muļķībām, dzīve bija laiska, bez emocionāla spiediena un pienākumiem, un tas bija patīkami. Bezrūpības tagad pietrūkst.
Anna: Bezrūpība ir forša, un tās vairs nav, jo arī tagad, ja Kārlis saka – aizbraucam uz mežu –, man pa galvu maļas atbildība: nez vai varam doties, pēc pusotras stundas bērns jāliek gulēt. Lai atkal pabaudītu dzīvi, strādājam, lai būtu lielāka finansiālā stabilitāte un mēs varētu meitu, piemēram, uz nedēļu atstāt auklītei, bet paši kaut kur aizbraukt. Pašlaik mūsu kaislība un prasības pret dzīvi ir ļoti zemas. Vēlamies, kaut biežāk būtu brīži, kad vienkārši parunāt vienam ar otru.
Kārlis: Bet, ja esam izbrīvējuši vakaru, to izbaudām. No skaistām glāzēm iedzeram patiešām labu vīnu, parunājam – tas ļoti kontrastē ar ikdienu.
Ilgtermiņa attiecîbu noslépums
Kārlis: Ilgstošai kopā dzīvošanai pats svarīgākais ir abpusēja sapratne un otra viedokļa cienīšana.
Anna: Kārlis ir fitnesa treneris un liels sporta un veselīga dzīvesveida entuziasts, turpretim es nesportoju vispār, bet ikdienā cepu kūkas… Tomēr mēs neesam agresīvi savu patiesību paušanā. Nenoliegšu – esmu mēģinājusi sportot, gājusi gan pie Kārļa, gan citur, taču tas vienmēr izvērties par naudas izmešanu vējā.
Kārlis: Man ļoti garšo Annas kūkas! Esmu cerējis, ka arī Annai patiks mana joma – sportošana. Vispirms jau tāpēc, ka redzu, cik ļoti sports palīdz ne tikai fiziskajai attīstībai, bet arī dzīvesprieka veicināšanai.
Pārsvarā cilvēki sportojot atplaukst, jo fiziskas kustības palīdz atrisināt arī emocionālas problēmas. Taču es neuzstāju, ka Annai jāsporto.
Nevienam nav tiesību otram kaut ko pieprasīt vai uzskatīt savu taisnību par īsto un vienīgo. Katram savs…
Anna: Man vislabākā atpūta ir nekā nedarīšana. Es tā izbaudu brīžus, kad varu gulēt gultā un skatīties seriālus!
Kārlis: Un mums par to strīdu nav, jo ir taču nozīmīgākas lietas, kas mūs vieno. Piemēram, man ir ļoti svarīgi, lai Anna būtu mājās. Pat ja mums nesanāk papļāpāt, labi, ja viņa ir vienkārši līdzās. Anna strikti saplāno savu laiku un darbus un laikus piesaka, kad nebūs mājās, viņa neteiks: šovakar iziešu ar draudzenēm. Man nepatīk būt vienam un nav daudz draugu, Anna ir pats tuvākais cilvēks. Un man ir svarīgi, lai tuvākie ir sasniedzami.
Anna: Dzīvojot kopā, ir jāspēj vienoties par būtiskiem jautājumiem. Mēs, piemēram, godīgi esam atzinuši, ka mūsu enerģijas līmenis nav augsts, tāpēc apstāsimies pie viena bērna. Mums vajag vairāk resursu, ko veltīt sev, atpūtai, būšanai divatā.
Priecāties un novērtēt
Anna: Neesmu sieviete, kas močī vīrieti – kāpēc tu man nedāvini ziedus?! Bet vienmēr priecājos, kad man tos atnes.
Novērtēju arī rītus, kad Kārlis ir pamodies pirmais un izvārījis putru ne tikai sev, bet arī mums ar Hannu, izņēmis traukus no trauku mazgājamās mašīnas. Jā, tieši tik piezemēti prieki, bet visi šie darbiņi atņem enerģiju.
Mani iepriecina viss, kas atvieglo manu ikdienu.
Kārlis: Mans lielākais ikdienas prieks ir Annas gatavots ēdiens. Man tas ir ļoti būtisks, jo kļūstu neapmierināts katru reizi, kad jūtos izbadējies. Ja, mājās atnākot, Anna ir pagatavojusi garšīgas vakariņas, diena ir izdevusies. Patiesībā gardu ēdienu mēs abi ļoti novērtējam.
