Nesen satiku sievieti, kura ļoti nopietni nodarbojas ar alpīnismu, dodas mēnesi un pat divus garās ekspedīcijās, ir uzkāpusi arī pasaules augstākajā virsotnē. Tā ir Olga Kotova, uzņēmēja un mentore. Ļoti mērķtiecīga būtne, kura nebaidās sapņot un agrāk vai vēlāk arī panāk savu sapņu piepildījumu – gan biznesā, gan personīgajā dzīvē. Loģiski, ka mūsu saruna ievirzījās par drosmi. Skaidrs, ka kalnos bez drosmes nav ko iesākt – to saprot pat no alpīnisma ļoti tāls cilvēks. Pat ja kalnā kāpējs ir rūpīgi gatavojies un arī uz komandas biedriem var paļauties, kalni gluži vienkārši mēdz parādīt raksturu – ar nogruvumiem, lavīnām un viltīgām aizām.
Taču Olga teica, ka dažkārt lielāku drosmi vajag, nevis lai uzkāptu, bet gan lai… neuzkāptu. Lai pieņemtu lēmumu pateikt sev un citiem, ka tu šoreiz tālāk neiesi.
Iemesli jau var būt dažādi, un ne vienmēr tās ir, piemēram, nopietnas veselības problēmas, kad citu variantu vienkārši nav – jāatgriežas lejā. Iemesli nereti no malas nav redzami – pat tik ciešā kolektīvā, kāda ir ekspedīcijas komanda. Taču šis lēmums vienmēr esot smags un tieši tāpēc pelnījis cieņu – jo neviens jau uz kalniem nebrauc tāpat vien, skaistus skatus pavērot un svaigu gaisu paelpot. Ir ieguldīts laiks un nauda, un galvenais, atgriežoties mājās, taču būs jāstāsta, ka neuzkāpi. Un jāskaidro, kāpēc. Jāvēro klausītāju acīs varbūt līdzjūtība, bet varbūt pat maskēts izsmiekls, sak, nu, ko, izgāzies gan. Un tikai retais teiks – galvenais, ka atgriezies. Galvenais, ka dzīvs. Tāpēc lēmums pateikt nē un īstajā brīdī atkāpties arī prasa drosmi. Un tas attiecas ne tikai uz kalniem. Uz dzīvi parasto arī. Šajā nemitīgās sacenšanās laikā, kur visi mērās ar to, kas nu kuram ir lielāks, ir grūti pateikt sev, ka šoreiz izstāsies. Nekāpsi kalnā, jo tev mājās mazs zīdainis un tu tikai tagad pēkšņi saprati, ka viņš bez tevis neizaugs, bet kalnā šoreiz ir nopietni lavīnas draudi (reāls gadījums no Olgas pieredzes). Izstāsies no maratona tuvu finišam, jo jutīsi – šoreiz labāk nevajag. Atteiksies no vilinošas karjeras iespējas, par kuru saproti, ka tā nesaskanēs ar tavām vērtībām. Tā ir tāda neredzamā drosme. Kā neredzamā tinte, kuras vēstījums varbūt atklāsies tikai ilgu laiku pēc uzrakstīšanas.