Mantotā patikšana
«Gan mana vecmāmiņa, gan mamma bija prasmīgas un viesmīlīgas saimnieces, un šo patikšanu skaisti klāt galdu un uzņemt viesus, šķiet, esmu no viņām mantojusi – tāpat kā daudzus skaistus traukus un galda piederumus. Kad iegādājos kādu jaunu trauku, man ir svarīgi, ne tikai lai tas man patīk, bet arī lai būtu izmantojams, – nekad nepērku dekoratīvus priekšmetus bez praktiskas funkcijas vien tādēļ, lai stāv plauktā un skaisti izskatās.
Man ļoti patīk staigāt gan pa mūsdienīgiem veikaliem, gan antikvariātiem, kur bieži vien var atrast īstas pērles. Vairākus foršus traukus esmu nopirkusi ārzemēs. Mēdzu teikt, ka, piemēram, no ceļojuma atvestas garšvielas ir gaistoša lieta, bet trauks – paliekoša vērtība,» stāsta Anna un piebilst, ka cenšas izvairīties no pirkumiem ļoti patīk, bet, ko ar to darīšu, nezinu. Līdzīgi kā nopirkt skaistas kurpes, kurās paiet diemžēl nevar. «Trauku dēļ gan esmu ar mieru arī paciest neērtības. Piemēram, esmu lidojusi mājup no ceļojuma ar pusdienu šķīvju komplektu rokas bagāžā, un biju spiesta pretoties stjuartiem: nē, nē, es nelikšu to somu augšā, turēšu pie kājām, lai nesaplīst!»
Citi lasa
«Nepretendēju uz pareizību.»
«Kad gaidu ciemiņus, vienmēr skaisti saklāju galdu un cienāju ar pašas gatavotu maltīti. Galda klājumi manās mājas viesībās var būt ļoti dažādi, un man nepavisam nešķiet svarīgi ievērot visus etiķetes smalkumus. Es nemaz necenšos uzklāt galdu tā, lai viss būtu pareizi, un tas ir tik atvieglojoši! Galdauts var būt un var arī nebūt – varu klāt baltu vai grezni zeltītu vai neklāt vispār. Gandrīz vienmēr uz galda lieku vienu vai divas vāzes ar ziediem, svečturi, salvetes ar gredzeniem, bet neko papildus nemēdzu dekorēt, rožu ziedlapiņas uz galda nekaisu un lentītes nelieku.» Anna pārliecināta, ka ēdiens un trauki ir izskatīgi paši par sevi, tos nevajag papildus izdaiļot: «Svarīgākais ir nepārcensties, lai pārlieku ekselents galda klājums netraucētu baudīt vakaru – to nevajag pieļaut.»
Viesiem nevajag stresainu saimnieci!
«Esmu iemācījusies ciemiņu uzņemšanai sagatavoties laikus. Un būtiska atziņa, kuru esmu ieguvusi, – pagatavot ēdienu ir daudz vienkāršāk un bez lieka stresa, ja iepriekš viss ir izplānots un nopirkts,» stāsta Anna un iesaka arī citiem paturēt prātā svarīgāko – ar saviem mīļajiem un draugiem mēs taču nenākam kopā tikai tādēļ, lai paēstu, liktu cits citam atzīmes un vērtētu, bet gan tāpēc, ka gribam satikties un izbaudīt kopā būšanu.
«Arī tad, ja tev kā mājasmātei kaut kas noies greizi, ja tu kļūdīsies, apgāzīsi pannu vai vāzi, tam taču nav nekādas nozīmes – ciemiņi sapratīs, un visi kopā varēsiet pasmieties. Bet, ja būsi noskrējusies, nervoza un vēl nemitīgi atvainosies, ka ēdiens nav sanācis, kā cerēts… Nē, to visu nevajag viesiem rādīt un uzkraut, viņiem tu esi vajadzīga apmierināta un viesmīlīga! Mana vecmāmiņa mēdza teikt, ka grīdas ir domātas cilvēkiem, nevis otrādi. Tāpat es saku par galdautiem, salvetēm un arī par traukiem. Tas ir kolosāli, ka dažus traukus lietoju jau ceturtajā paaudzē, un es, protams, pārdzīvotu, ja tie saplīstu, tomēr ne tā, ka līdz izmisumam. Jo trauks jau tik un tā ir nodzīvojis krāšņu mūžu.»
Annas īpašie trauki
Apgleznotā krūka
Par šo krūku, kas pirkta Gruzijā, Annai ir stāsts: «Ceļojuma laikā ieraudzīju šādas krūkas un uzzināju, ka ir meistari, kas uz vietas šos skaistos traukus apglezno – o, man to vajag! Jau iztēlojos smalku procesu, īpašas krāsas, otiņu pieskārienus… Uzzinājām, kur meistari dzīvo, piebraucam pie tās mājas, pieklauvējām. Iznāk samiegojies čalis. Es tā patētiski: «Ak, mēs uzzinājām, ka jūs apgleznojat māla krūkas – vai mēs varētu redzēt darba procesu?» Viņš: «Protams!» Un turpat uz vietas, stāvot pie durvīm, paņēma manu krūku, izvilka no kabatas flomīti – tādu visparastāko melno marķieri – un manā acu priekšā apgleznoja šo trauku ar, khmm, stilizētiem vīnogu ķekariem… Nu man mājās ir šī Gruzijā ar rokām apgleznota krūka (smiekli)!»
Desu trauks un zivju trauks
«Abus esmu mantojusi no savas vecmāmiņas. Un, kad pērku desiņas, izvēlos iespējami līdzīgas tai, kas uz vāciņa, un ar prieku servēju šajā traukā. Savukārt zivju trauciņā ļoti labi iederas siļķu rolmopši, ceptas un iemarinētas reņģītes, siļķe kažokā vai mazsālīts lasis.»
Daudzziedu vāzīte
Vāzīti Anna iegādājusies mazā pilsētiņā Anglijā: «Tā mani ļoti uzrunāja. Tā kā vāzīte bija tukša, bez ziediem, kādu brīdi apcerēju, vai šis pirkums būtu vienkārši nepraktisks vai ļoti nepraktisks, bet skaista tā bija pilnīgi noteikti. Izrādījās, ka vāzīte ir burvīga – katru reizi, kad tās nodalījumos kārtoju ziedus, izjūtu gluži vai fizisku labsajūtu! Jāpiešaujas tikai, kā ieliet ūdeni un kā to papildināt, ja puķes visu izdzērušas. Esmu pārliecinājusies, ka šajā vāzītē izcili labi izskatās jebkādas puķes!»
Taizemes augļu trauks
«Šo augļu trauku nopirku Taizemē uz ielas. Tas bija tāds spontāns un ļoti sievišķīgs pirkums – vispirms iekāroju un nopirku, bet tikai pēc tam sāku domāt, kā to nogādāšu mājās. Redz, trauka forma ir tāda, ka to nevar ne čemodānā ielikt, ne rokās turēt, lai nepiesietos par papildu bagāžu. Beigās ceļabiedrs ieteica ideju: tak uzliec galvā kā cepuri! Tā arī izdarīju, un trauks ērti pārbrauca mājās.»
Divi vienā
Viens no vismīļākajiem Annas traukiem, mantots: «Ikdienā tajā lieku augļus un ogas. Var arī likt, piemēram, vienā pusē ķiršus, otru pusi atstājot to kauliņiem… Savukārt Ziemassvētkos vienā trauka pusē servēju sautētus kāpostus, otrā kartupeļus. Skaists un praktisks trauks – tam ir ērts rokturītis, un pie galda to var viegli padot cits citam.»
Starbucks krūzes
Šīs krūzes iegādātas Starbucks kafejnīcās dažādās pasaules malās – ērtas, ietilpīgas un ar konkrētai pilsētai vai valstij raksturīgu slavenu vietu apdruku: «Nu tā jau kļuvusi par tradīciju – sameklēt pilsētā Starbucks un nopirkt kārtējo krūzi.»