Rīga 0°C 
Novērtē rakstu
-
4
-
0
-
0
-
1
-
0
-
0
-
0
-
Apprecēties vēlreiz. Ar to pašu vīru
Bet Aleksandra ar Romanu salaulājās otrreiz. Tas notika 1941. gadā dažus mēnešus pēc oficiāli reģistrētās iepriekšējās laulības šķiršanas. Suta atskrēja atpakaļ pie Beļcovas. Bez Aleksandras tomēr neesot dzīves. Ja Beļcova nepiekritīšot atjaunot laulību, viņš iešot mājas bēniņos nošauties vai pakārties.
Tā tiešām bija: Aleksandra Sutam bija Dieva dāvana – smalkjūtīga, neskandalējoša. Jebkura cita viņu zāģētu ar pārmetumiem un sen jau būtu gabalā.
Beļcova uz Sutu raudzījās distancēti. Augstāk par vīra morālo nenoturību viņa vērtēja erudīciju un talantu.
Citi lasa
Atzina, ka Suta esot interesantākais cilvēks Rīgā. Tā vārdā var paciest daudz.
Savukārt Romans bija noilgojies pēc privātās brīvības, kādu baudīja kopdzīvē ar Aleksandru – bez sadzīviskām prasībām un ultimātiem, kādus savukārt nemitīgi pauda blondā aktrise… Iespējams, Aleksandra juta, ka patiesībā ir vienīgā Sutas īsteni mīlētā sieviete – ne vien mīļotā, bet arī profesionāls atbalsts un partnere. Pārējās ir vienīgi kaislība.
1941. gada 22. jūnijā Aleksandra vēlreiz kļuva par Romana sievu. Nedēļu vēlāk viņš aizbrauca strādāt dekoratora darbu uz Tbilisi kinostudiju Gruzijā. Tas ir stihisks lēmums, īsti Sutas garā. Aleksandra viņu nekad vairs nesatika. Tikai pēc daudziem gadiem uzzināja, ka arī Gruzijā vīram uzradusies mīļākā – kinostudijas stenogrāfiste, represēta advokāta meita, Margarita.
Kad 1943. gada septembrī Sutu Tbilisi arestēja par pretpadomju izteikumiem, nodomu bēgt no PSRS un maizes kartīšu viltošanu, apcietināja arī viņa mīļāko.
Romanu nošāva 47 gadu vecumā kā tautas ienaidnieku – uzreiz pēc tiesas sēdes, turpat Iekšlietu komitejas cietumā.
Bet Aleksandra vēl ilgi turpinās rakstīt viņam vēstules uz Gruzijas adresi. Un pat saņems atbildes – ka viss esot kārtībā, tikai Suta nevarot atbildēt, jo kinogrupai mainījusies dislokācijas vieta. Patiesību Aleksandra uzzinās tikai pēc Staļina nāves, 1953. gadā.
Padomju gados Aleksandras glābiņš bija portreta māksla. Viņa gleznoja draugus, meitas kolēģus baletdejotājus, literātus… Tā varēja eksistēt, neveidojot kompromisus ar sevi, bez iekšējas nodevības, neziedojot pašcieņu. Beļcova bija pieprasīta, viņas darbus eksponēja lielākajās padomju mākslas izstādēs.
Beļcovas meita Tatjana Suta bija baletdejotāja, vēlāk TV kultūras žurnāliste.
Staļina nāves gadā pasaulē nāca Beļcovas un Sutas mazmeita Inga, gaidīts un mīlēts bērns.
Šodien – čelliste Vācijā. Viņas tēvs ir baleta mākslinieks, vēlāk ievērojamais baleta un dejas pedagogs Leons Brunavs.
Aleksandra savu vīru pārdzīvoja par 37 gadiem. Savas vienīgās plaušas vārdā viņa visu mūžu arī ziemā gulēja pie atvērta loga – lai vairāk gaisa, ik rītus gultā pildīja ķīniešu vingrojumus. Ja slimība nespieda palikt gultā, ik dienas stājās pie molberta. Turējās pašas spēkā – ar iedzimto šarmu, cēlu stāju, smalkjūtīgu taktu.
Par slimību Aleksandra nekad nesūdzējās. Kā pēc gadiem atcerēsies viņas ārsts Ilmārs Lazovskis – bijusi neparasta paciente: dāma, kurai pat vissmagākajos brīžos ir sakārtota frizūra. Līdz pat nāvei 89 gadu vecumā 1981. gada 1. februārī. Tatjana Suta ar vislielāko mīlestību glabājusi vecāku piemiņu – pat grūtākajos laikos nav pārdevusi nevienu mākslas darbu. Tas radījis konfliktu ar meitu un znotu. Lāgā neatvadījusies, 90. gadu sākumā Ingas ģimene pēkšņi pārcēlās uz Vāciju un vairs nedeva par sevi ziņu, neieradās arī uz Tatjanas bērēm 2004. gadā.
Elvija Pohomova: «Tas Beļcovu un Sutu klanā ir raksturīgi paaudžu paaudzēs – ļoti veiksmīgi katrs savā karjerā, taču cilvēciskās attiecības nevedas.»
