Rīga -1°C 
Novērtē rakstu
-
4
-
0
-
0
-
1
-
0
-
0
-
0
-
Negaidīts bildinājums un negaidīts bērns
Lēmums Aleksandru beidzot apprecēt Romanu Sutu negaidīti piemeklējis 1922. gadā. Kāds paziņa viņu informējis, ka mīļoto Beļcovu šobrīd cītīgi lencot arī Oto Skulme. Vēl trakāk – kamēr Suta protot tikai brūtēties, Skulme jau ir devies pie jaunās dāmas uz tēju, lai lūgtu viņas roku. Romans tad nu arī skrējis pie Beļcovas – tur tiešām sēdējis Skulme baltā kreklā … Un Suta pirmo reizi uz savu kolēģi sakliedzis krieviski – ostavķe eķi pomeščeņija! Lai Skulme uz karstām pēdām nu tinoties projām…
1922. gada oktobrī Romans ar Aleksandru apprecējās. Natālija Suta šo faktu uzzināja tikai no preses, nekas cits neatlika, kā klāt galdu, topošajai vedeklai dāvināt baltas kurpes un svinēt kāzas Sukubā.
Vedēji bija sabiedrībā zināmas personas – Rainis un literāte, žurnāliste Austra Ozoliņa-Krauze, Aleksandras ļoti tuva draudzene.
Romans izrādījās sava nevaldāmā rakstura upuris – nauda viņam neturējās. Draugiem bija aizdomas, ka tā aizplūda kāršu spēlē un Rīgas hipodromā, kur Romanam piederējusi puse zirga. Tomēr kāzu ceļojums notika, Aleksandras izsapņotais Eiropas brauciens, pusgadu garais, – Berlīne, Drēzdene, Parīze… Viņi apskatīja jaunākās izstādes, iepazinās ar franču modernisma māksliniekiem. Aleksandra bija stāvoklī. Pārim bijis plāns bērna dzimšanu sagaidīt atpakaļceļā Vācijā. Tā nenotika.
Mākslas zinātniece Elvija Pohomova atklāj, ka R. Sutas un A. Beļcovas muzejs glabā stāstu par notikumiem Monmartrā 1923. gada 28. martā. Aleksandra bija septītajā grūtniecības mēnesī, kad pāris piesēda kafejnīcā pēc stundām ilgas klaiņošanas pa ielām un kāpelēšanas uz namu jumtiem, skatot Parīzi no putna augstumiem. Varbūt tieši pastaigas ekstrēmais raksturs tik negaidīti izvērsa turpmāko…
«Pēkšņi Suta attopas, ka viņam nav, ko samaksāt. Aleksandra uztraucas, bet Suta mierina, ka visu nokārtos, ies ieķīlāt pulksteni. Viņš taču ir avantūrists vispārākajā pakāpē. Beļcova paliek sēžam, Suta aiziet. Paiet divas stundas, četras, piecas, bet vīra nav. Uztrauktajai Beļcovai sākas dzemdības.»
Par laimi, turpat netālu bija klostera slimnīca, kur uzņēma arī bez naudas. Šajā Monmartras hospitālī 1923. gada 28. martā tad arī pirms laika piedzima Tatjana Suta. Neiznēsātus bērnus, kuri var neizdzīvot, kristīja uzreiz, tādēļ Aleksandras meitai skaisto krievu vārdu pēc savas gaumes iedeva klīnikas ārsts.
«Suta slimnīcā ieveļas tikai nākamajā dienā un savā manierē nevis krīt ceļos atvainodamies, bet klāsta, kā saticis kādus māksliniekus, kā aizgājuši uz darbnīcu, kā atnākuši arī citi, un kā tad visi aizsēdējušies, runādami par mākslu.»
Pēc meitiņas piedzimšanas Aleksandra vēl mēnesi atradās ārstu un klostera māsu aprūpē. Bet viņas mākslā turpmāk parādīsies mūķenes tēls. Aleksandras meitiņai izrādījās neatlaidīgs raksturs – viņa ne vien izdzīvoja, bet arī ātri atkopās. Maijā trijotne jau atgriezās Rīgā.
