Intīmi liriskā portretiste, grafiķe un porcelāna apgleznotāja Beļcova Latvijas mākslas vēsturē ir atzīta klasiskā modernisma meistare. Sīka balerīnas auguma tumšmate ar klasiskiem sejas vaibstiem, noslēpumaina savos tumšajos tērpos pa franču modei… Savam laikam netipiski emancipēta, augsti inteliģenta, garā aristokrātiska. Eleganta un sasmaržojusies pat vistrūcīgākajos laikos. Valkā interesantas kurpes un allaž ir vīriešu bariņa ieskauta. Ļoti asprātīga, kaut mazrunīga…
Viņa dzimusi Krievijā, 1892. gada 17. martā, toreizējās Čerņigovas guberņas Starodubā, sīkā nostūrī Ukrainas pierobežā. Ukraiņu popa mazmeita pa mātes līniju. Tēvs – pēc cara pavēles par labu mantziņa darbu muižnieku kārtā iecelts blonds, zilacains krievs. Tā bija laimīga, artistiska sešpadsmit bērnu ģimene… Bet dzīve izvērtās traģiska – no aknu kaites agri mirst tēvs, tuberkulozes uzliesmojums paņem māti un astoņus bērnus.
Asinis spļāvusi arī 14 gadus vecā Aleksandra. Un viņas izdzīvošana patiesībā ir brīnums.
Plaušu slimība vajās visu garo mūžu, piešķirot izaicinošu starojumu gan Beļcovas pasaules skatījumam, gan viņas mākslai.
Pabeigusi skolu Novozibkovā, Beļcova iestājās Penzas mākslas skolā, kaut klusībā ilgojās nonākt Parīzē, modernās mākslas metropolē. Kad viņa mācījās otrajā kursā, Penzā ieradās jaunie latviešu mākslinieki…
Arī Romans Suta, četrus gadus jaunāks par Aleksandru, pamaza, atlētiska auguma puisis ar brāzmainu dabu un brūnām acīm, bet dotību diapazonu kā renesanses ģēnijam – universāls talants un izcilība, lai ko arī darītu. Pēc gadiem būs grūti atrast otru tik erudītu mākslas teorētiķi ar spožu stāstnieka talantu, kurš pievērsīsies tušas zīmējumiem un laikmetīgajam dizainam. Trauku skices viņam pasūtīs pats porcelāna magnāts Kuzņecovs, būs personālizstādes Parīzē, Leipcigā, Vašingtonā… Bet kurš gan tobrīd, 1915. gadā, ko tādu varēja iedomāties? Tāpat kā to, ka šis Valkā augušais trakais latvietis ar ekscentriskajiem gājieniem kļūs par šarmantās Beļcovas mūža vīrieti…