Kliblapsu lielās oranžās ogas – ķirbji!

Ķirbju audzēšana – ģimenes lieta

Mūzikas vidusskolā Ilze apguvusi kordiriģentes profesiju, bet strādājusi tajā nav. Maizi pelnīja visvisādi, arī audzējot dārzeņus un vedot uz tirgu. Kad vakarā neiztirgoto vajadzēja kraut busā un vest mājās, uz galda bija palikuši tikai ķirbji. «Nu, ko, puikas, braucam mājās!» saimniece tos uzrunāja. Un tā tas palicis vēl aizvien – Kliblapsās ķirbjus sauc par puikām. Lai tos aizvestu, ar busiņu gan vairs nepietiks.

Rudenī, kad noliktava pilna, šķiet neticami, ka mēs pa visiem tos līdz pavasarim izēdīsim, ka ne miziņas pāri nepaliks.

Labā gadā saimniecībā izaudzē 800 tonnu ķirbju. Tik lielai ķirbju saimei vajadzīgi plaši lauki – ap četrdesmit hektāru –, un par tiem rūpējas visa Ilzes ģimene – vīrs Dzintars, meitas Dace un Liene, znots Ivo: «Tas ir mūsu laimes un veiksmes stāsts, ka mēs esam savējie un katrs darām, ko varam.»

Citi lasa

Ineta Meimane

Personības

Leldes Ceriņas pirmā intervija pēc šķiršanās: Biju salauzta tik dziļi, ka gribējās kliegt

Estere Jansone

Dzīvnieki

Iemidzinās Rīgas Zoodārzā nesen dzimušo lauveni. Otrs lauvēns dosies uz Dāniju

Marta Kalniņa

Attiecības

Timmas sieva Sedokova beidzot komentē abu attiecības: Laikam vajadzēs dzert baldriānu…

Ķirbju dažādība 

Ilzes ķirbju saimniecībā esmu ciemojusies četrreiz. Pirmā īsti neskaitās, jo tas notika agri pavasarī. Sēdējām pilsētas mājas viesistabā, šķirnes skatījāmies fotogrāfijās, un Ilze neskaužot dalījās audzēšanas noslēpumos – kad un kā sēt, stādīt un kopt, lai izaugtu lieliski.

Ik pēc pāris gadiem Kliblapsas apciemoju atkal, un arvien kas bija nācis klāt – hektāri ķirbju laukiem, jaunas šķirnes, plašāka un siltāka noliktava, citāda tehnika. Šāgada īpašais jaunums ir lielais ķirbju plaukts, kur izlikti un savu daiļo vaigu var parādīt visādi – no mazākajiem līdz pašiem lielākajiem. Gandrīz balti un tik tumši zaļi, ka jau gandrīz melni, apaļi un gareni, īsi un gari, līki un taisni, gludi un pumpaini, arī mazajiem, dekoratīvajiem ķirbīšiem te sava vieta.

Vajadzība pēc lepnā plaukta radusies tāpēc, ka rudenī, kad ķirbju ražas laiks, saimniecību mēdz apciemot arī ekskursanti, un tad ir labi, ka ir tāda milzu vitrīna, pie kuras viņiem visu izrādīt un pastāstīt.

Tomēr Ilze saka, ka arī tas vēl nav viss, jo plauktā gan ir visi ķirbju veidi, bet šķirnes gan ne, – to šogad ir 52. Daudzas ir ļoti līdzīgas gan pēc izskata, gan garšas, taču atšķiras ar to, ka kāda ražīgāka, cita mazāk ražīga, atšķirīgi reaģē uz siltumu un aukstumu.

Tik plaša kolekcija jātur, jo laikapstākļi katru vasaru atšķiras, vienu gadu labāk padodas viena šķirne, citugad cita, un raža ir vienmēr.

Ja esi kļuvis par piegādātāju lielam veikalu tīklam, no vienas puses, tā ir liela veiksme, jo nav jāraizējas, kur savu izaudzēto likt. Bet, no otras puses, arī milzu atbildība, – ķirbjiem jābūt, lai tur vai kas, un jāpiegādā precīzi kā pulkstenim.

Tāpēc Ilze vienmēr arī stāda vairāk, nekā vajadzētu, – lai būtu droša, ka arī sliktā vasarā raža tomēr būs. No visas plašās kolekcijas viņas pašas mīluļi ir mazie Hokaido tipa – vienas vai divu porciju cepamķirbīši. Tādu ir vesels plaukts – gan gaiši zaļi, gan oranži, pelēki un tumši zaļi.

Kas tīk ķirbīšiem?

Dienvidniekam ķirbim varen patīk siltums, ne velti tas vislabāk aug tajās pašās zemēs, kur vīnogas, – Meksikā, ASV dienvidos, Francijā, Itālijā, Dienvidvācijā. Kad vasara pārāk sausa, tie ķirbji, kas izaug, ir krietni izsauļojušies, paguvuši nobriest un nogatavoties labāk nekā citus gadus.

Citos rudeņos daudz negatavo ķirbju jāatstāj uz lauka. Lai gan tie jau izskatās gana lieli, tomēr ir vēl jēli, drīz sāk bojāties un kaitē arī gatavajiem. Mazā dārziņā ir iespējams ķirbjus izšķirot un negatavos atdot kaut vai dzīvniekiem. Bet tik lielā saimniecībā ķirbji jau uz lauka nonāk konteinerā, kurā glabāsies, līdz tiks izņemti vešanai uz veikalu. Nav ne laika, ne spēka tos vēlreiz pāršķirot.

Tāpat jau ķirbis ir gana daudzu roku apmīļots – viens to ar dārznieka šķērēm ir nogriezis, otrs pacēlis un iemetis rokās trešajam, kurš kārto ķirbjus konteinerā… Pēc tam tie tiks no konteinera izņemti, nomazgāti, salikti maisos… Noteikt, kurš ķirbis ir gatavs, kurš ne, var gan pēc kātiņa, gan mizas. Tomēr gatavības brīdī tie visi nav vienādi, katrai šķirnei ir savas īpatnības. Piemēram, lielākoties par gatavību liecina cieti augļu kāti. Tomēr Hokaido ķirbīšiem kāti nekad nav cieti, bet gan resni un mīksti arī gataviem. Toties miza sāk pārklāties ar tādu kā tīklojumu.

Kā glabāt ķirbjus?

• Ķirbis ir gluži kā kaķis – tam patīk dzīvot ap 20 grādu siltumā saimnieka istabā. Tāpēc, ja mājās ir tikai daži ķirbji, tie nav jāslēpj vēsajā pieliekamajā.
• Kad lielāks ķirbis sagriezts un daļa izlietota, atlikušo var ielikt ledusskapī, bet neizņemot sēklu daļu. Ar sēklām ķirbja gabals glabāsies pat vairākas nedēļas, bez tām ātri sāks pelēt.
• Lielākā ķirbju noliktavā temperatūrai nevajadzētu nokrist zem plus 12 grādiem, un tai jābūt labi vēdinātai

Kādi īpaši ķirbji izauguši?

• Lielais, zaļais, cepamais.
  Lielāks par mazajiem vienas porcijascepamajiem jeb Hokaido tipa ķirbīšiem. Ar īpaši sausu, miltainu mīkstumu, sulas spiešanai noteikti nederēs. ilze to audzējusi pirmo gadu, un, tā kā šogad izauga un nogatavojās arī tādas šķirnes, kas citugad neizauga, tad nevar zināt, kā tas jutīsies, kad nebūs tik sauss un silts. Ļoti labs cepšanai vienkārši uz plīts pannā kā kartupeļi. Nekādas mākslas – nevajag mizot, tikai jāizņem sēklas, jāsagriež plānās šķēlītēs un jācep olīveļļā. Pārkaisa nedaudz sāls.

Ja ļoti skaita kalorijas, eļļas vietā uz pannas var uzliet mazliet ūdens un pārsegt ar vāku, bet tad ķirbītis būs mazliet citāds un ne tik sātīgs. Gatavs būs ātrāk, nekā cepot cepeškrāsnī.

• Lagenārijas. domātas acu priekam, nevis apēšanai. Ne velti tās dēvē arī par pudeļu vai trauku ķirbjiem. Ja pagūst nogatavoties, tad jau uz lauka sakalst, kļūst vieglas, ar sausu, cietu mizu. Ziemā sažūst vēl vairāk, nobrūnē un kļūst mazliet plankumainas. Bet tas nekas – mazliet jāpatrin un jāpapulē. Lagenārijas mēdz audzēt arī siltumnīcā, un tur tās nogatavojas labāk nekā uz lauka.
• Muskatķirbis. Universāls ķirbis – der visam. Muskatķirbi iesaka pagaršot cilvēkiem, kuri nezina, vai viņiem ķirbis garšo, un arī tiem, kuri noteikti zina, ka negaršo. Tam nav raksturīgās ķirbja garšas. Tā ir neitrāla, un pats ķirbis – universāls, to var ēst svaigu, no tā var spiest sulu un pat vārīt ievārījumu. ēdams ir arī tikko no lauka atnests muskatķirbis, tomēr visgardākais kļūst, kad apmēram mēnesi nostāvējis.
• Turku ķirbis. Iesauku ieguvis tāpēc, ka augšgals tam izskatās kā turbāns. Īpašs ar to, ka sēklotne atrodas apakšā, šaurajā galā. to vienkārši nogriež nost, un turbāns paliek apēšanai. nav jāmizo, var sagriezt šķēlēs un uzcept. Nav tik miltains kā Hokaido cepamķirbis, vairāk līdzināsies zaļi ceptam kartupelim. Ja nu tomēr kādam ēdējam miziņa negaršo, to var noņemt jau gatavam, lai gan tā ir tīrā izšķērdība – ķirbja mizā ir daudz vērtīgu vielu.
• Kailsēklu jeb bezčaulsēklu ķirbis. Ļoti parocīgs, lai tiktu pie ķirbju sēklām, – nav jāloba, kā jau nosaukums liecina, tās ir kailas.

No šādiem ķirbjiem iegūst ķirbju eļļu, un par tiem ir arī interneta video, laikam no Amerikas. Milzu ķirbju lauki, cik vien tālu skatiens sniedz. Brauc traktori cits pakaļ citam. Viens sadzen nogrieztos ķirbjus strīpā. Nākamais ķirbjus sadala, sēklas savāc kastē un sasmalcinātu mīkstumu izlaiž turpat zemē, un trešais to iear zemē. Pie mums nekad tā nebūs —  mūsu ziemeļu vasarā nekad nebūs tik gatavi sēklas ķirbji, lai varētu šādi kult. Tomēr pie sēklām arī mēs varam tikt. Ķirbi sagriež, sēklas izlasa, kārtīgi nomazgā, uz nakti iemērc aukstā ūdenī, lai izvelk rūgtumu. Tad vēlreiz noskalo un liek žāvēties apmēram 40–50 grādu temperatūrā, ik pa laikam maisot. Beigās viegli apgrauzdē. Es sēklas žāvēju malkas krāsniņā, tad sanāk gardākas. Kailsēklu ķirbja mīkstums ir nevērtīgs un negaršīgs. To var vai nu atdot lopiem, vai ieart zemē kā amerikāņi, vai likt kompostā.

Zīļu ķirbis. Nosaukums tāds tāpēc, ka izskatā līdzinās ozolzīlei. Var cept cepeškrāsnī nemizojot, bet ļoti garšīgs arī svaigā veidā.

Kādas vēl ir ķirbja iespējas?

• Rotājums. Katrs ķirbis mājās vispirms kļūst par rotājumu, kas priecē acis un sirdi, un beigās tas arī paēdina saimnieku. taču mazie, dekoratīvie ķirbīši piestāv rudens veļu laikam. tumšajā laikā, kad cilvēka skatiens meklē kādu gaišu plankumu, tas atrod ķirbīti. Ķirbītis sevī iesūc tumsu, bēdas, drūmumu.
  
  Kad beidzas tumšais veļu laiks un sākas advente un ziemassvētku gaidīšana, ķirbīša misija ir beigusies. Istabā nāk citi rotājumi, un no ķirbīša laiks atvadīties – nav jāgaida, līdz būs pavisam saguris un savītis. Tā uzskata lielās Kliblapsu ķirbju saimes pavēlniece Ilze.
• Stiprumdzēriens. Gatavojot ķirbju sukādes, pāri paliek ļoti daudz cukura sīrupa, kuru īsti nav, kur likt, bet ārā liet arī žēl.

Tā nu Ilze aizdomājusies, ka varētu sīrupu saraudzēt un izdzīt no tā kandžu. Dzēriens sanāk tiešām stiprs – virs 50 procentiem alkohola –, un cerams, ka tajā aizķēries šis un tas no ķirbja labumiem.

Tirgot viņa to netaisās, bet tiem, kas atbraukuši ekskursijā, nogaršot dod, un šai saldajā brīdī starp ķirbju konteineriem parādoties negaidīti daudz vīru, lai gan citādi daudz lielākas ķirbju cienītājas ir sievas.