Rīga +4°C 
Izpildi testu
Novērtē rakstu
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
Kas īsti ir sociālā uzņēmējdarbība? Ar ko tā atšķiras no klasiskas uzņēmējdarbības?
Klasiskajā uzņēmējdarbībā, kā zināms, galvenais mērķis ir radīt pēc iespējas lielāku peļņu uzņēmuma īpašniekiem, savukārt sociālajā uzņēmējdarbībā – risināt kādu sociālu problēmu, radīt labumu sabiedrībai. Viens no kritērijiem, pēc kā atpazīst sociālos uzņēmumus visā pasaulē, ir tas, ka visa uzņēmuma peļņa tiek ieguldīta atpakaļ uzņēmumā vai tiešā veidā novirzīta sociālā mērķa īstenošanai. Tas, protams, nenozīmē, ka cilvēki, kas šajā uzņēmumā darbojas, to dara bez atlīdzības. Sociālais uzņēmums – gluži tāpat kā jebkurš cits uzņēmums – no saviem ieņēmumiem maksā algu darbiniekiem un vadībai, apmaksā rēķinus.
Ir jādeg acīm par pasaules glābšanu un tikpat dedzīgi ir jāgrib nopelnīt naudu.
Sociālais uzņēmējs var darboties dažnedažādās nozarēs – gan kaut ko ražot, gan sniegt pakalpojumus. Par sociālu uzņēmumu var kļūt gan kokzāģētava, gan skaistumkopšanas salons, gan mājražotājs, kas vāra zaptes. Galvenais, lai visa pamatā ir definēta kāda sabiedrībai nozīmīga problēma, ko uzņēmums risina. Tāpat cilvēkiem sociālā uzņēmējdarbība bieži saistās ar dažādu riska grupu pārstāvju, piemēram, invalīdu vai vientuļo māmiņu, nodarbināšanu. Tomēr tas nav nedz obligāts noteikums, nedz vienīgais veids, kā šādu uzņēmējdarbību īstenot.
Ko svarīgi ņemt vērā, lai sociālā uzņēmējdarbība būtu veiksmīga?
Topošajam sociālajam uzņēmējam jāspēj ļoti precīzi definēt divas lietas. Pirmā – kas būs mans bizness, un kā es radīšu ienākumus tādā apmērā, lai tie segtu manu algu, manu darbinieku algu, rēķinus. Otra lieta – tikpat konkrēti jāspēj definēt sociālo mērķi. Nevis – es vienkārši glābšu pasauli vai mazināšu bezdarbu, bet gan kādas tieši pārmaiņas un kādā tieši cilvēku grupā vēlos radīt.
Ļoti svarīgi atrast pareizo biznesa modeli. Sociālajiem uzņēmējiem bieži raksturīgi, ka viņu sociālā motivācija ir daudz lielāka nekā biznesa motivācija. Viņus vairāk par naudas pelnīšanu interesē iespēja darīt labus darbus. Tomēr sociālajā uzņēmumā šīm abām jomām ir jābūt līdzsvarā – ir jādeg acīm par pasaules glābšanu un tikpat dedzīgi ir jāgrib nopelnīt naudu. Ja cilvēks nevar ieslēgt šo biznesa domāšanu, tad, iespējams, viņam atbilstošāk ir pievērsties labdarībai nevalstiskajā sektorā, nevis dibināt uzņēmumu.
Kā var kļūt par sociālo uzņēmumu?
Sociālajam uzņēmumam Latvijā ir izveidots īpašs statuss, un par sociālo uzņēmumu var kļūt gan jaundibināts uzņēmums, gan tāds, kurš jau aktīvi darbojas. Lai iegūtu šo īpašo statusu, uzņēmējam jādodas uz Labklājības ministriju, un tad, izpildot piecus likumā noteiktus kritērijus, viņam tiek piešķirts šis statuss. Statusam nāk līdzi gan likumā noteikti atbalsta mehānismi, gan dažādas priekšrocības, gan arī iespēja pieteikties Altum finanšu atbalsta programmai, kas ir paredzēta tieši sociālajiem uzņēmumiem. Tas ir grants sociālās uzņēmējdarbības uzsākšanai vai attīstīšanai – Altum dod 90 procentus līdzekļu, bet pašam jāiegulda 10 procenti no savas naudas vai kāda cita avota. Granti ir pieejami plašā amplitūdā – no pieciem līdz pat 200 tūkstošiem eiro. Jaunākiem, mazākiem uzņēmumiem ar mazāku pieredzi būs pieejams mazāks finansējums, savukārt uzņēmumi ar pieredzi un lielāku apgrozījumu var pretendēt uz lielākām summām.
Latvijā nupat sācis darboties arī Sociālā uzņēmuma likums, kas nosaka gan statusa piešķiršanas mehānismu un skaidro kritērijus, gan arī uzņēmumu kontroles kārtību, kas tiek īstenota pēc tam, kad darbība uzsākta.
Noderīgi!
Vairāk par sociālo uzņēmējdarbību var uzzināt Latvijas Sociālās uzņēmējdarbības mājaslapā socialauznemejdarbiba.lv!
Sociālo uzņēmēju pieredzes
ILZE DURŅEVA, liepājniece, biedrības Dižvanagi dibinātāja un vadītāja, nodarbojas ar atbalsta sniegšanu ģimenēm ar bērniem invalīdiem:
«Mēs ar manu partneri Ilzi Gabaliņu uzņēmējdarbību sākām pirms 12 gadiem. Dzīvē gribējās darīt kaut ko labu, vismaz mazdrusciņ kādam palīdzēt. Turklāt arī manā ģimenē aug, kā viņus dēvē, bērns ar īpašām vajadzībām, un arī tas man bija pamudinājums sākt darboties šajā jomā. Es gan vienmēr saku, ka abi mani bērni – Emīls un Rihards – ir īpaši. Varu teikt paldies Emīlam, ka viņš mani iedrošināja uzsākt darbību šajā jomā. Tolaik ļoti daudz lasīju, lai palīdzētu savam puikam. Un kādā brīdī izdomāju, ka varētu radīt maziņu vietu, kur tikties ar citiem vecākiem, iedrošināt viņus, komunicēt. Devos uz banku pēc aizdevuma, un tur priekšā sēdēja mana otra Ilze. Bankai projekts nebija interesants, bet Ilzei gan. Tā mēs palikām kopā un, paklausot zinošu cilvēku ieteikumiem, aizdevumu nemaz nepaņēmām, paralēli SIA nodibinājām arī biedrību. Tā radās Dižvanagi.
Mūsu darbības galvenā mērķauditorija ir bērni un ģimenes. Piedāvājam atbalsta grupas nodarbības un izglītojošus seminārus ģimenēm, kurās aug bērns ar invaliditāti. Sadarbībā ar ārvalstu speciālistiem speciālā programmā apmācām vecākus, ko viņi var lietot ikdienā, mājās strādājot un aprūpējot savus bērnus. Piedāvājam arī paliatīvo mājas aprūpi bērniem. Mūsu redzeslokā šobrīd ir 102 paliatīvie bērni, pie kuriem braucam arī mājas vizītēs konsultēt vecākus vai, kad tas iespējams, sniegt medicīnisku atbalstu, lai maksimāli atvieglotu ģimeņu ikdienu. Tāpat organizējam dienas nometnes, dažādus labdarības pasākumus un nupat esam ieviesuši jaunu pakalpojumu vecākiem, kas saucas Atelpas brīdis un ietver radošās nodarbības bērniem, viņu aprūpi un pieskatīšanu darba dienās, lai vecākiem būtu iespēja iegūt mazliet vairāk laika sev.
Lai iegūtu līdzekļus, sadarbojamies gan ar pašvaldību, gan valsti, gan ziedotājiem, kā arī veicam saimniecisko darbību, pārdodot savus pakalpojumus. Iegūto peļņu daļēji ieguldām centra attīstībā, daļēji novirzām pa tiešo sabiedrībai, piemēram, sedzot pakalpojumu izmaksas ģimenēm, kas nevar atļauties par tiem samaksāt, bet, kam tie ir ļoti nepieciešami un kas ir gatavi arī paši strādāt, lai palīdzētu savam bērnam.
Ikdienas darbā, satiekoties un esot kopā ar smagi slimiem bērniem, esmu iemācījusies noturēties, virzīties uz priekšu. Tikai pateicoties viņiem, es joprojām veicu šo darbu. No malas šis darbs izskatās skaisti, tomēr realitāte nav viegla. Man katrs gadījums ir jauna pieredze, no kā mācīties. Šo gadu gaitā ir bijušas arī dusmas gan uz valsti, gan kolēģiem, gan visu pasauli – uz visu, uz ko vien cilvēks var dusmoties, bet, paldies Dievam, tās ir pārejošas dusmas, kas citreiz pat ir vajadzīgas, jo arī tajos grūtajos brīžos dzimst jaunas idejas.»
.JPG)
MADARA MAKARE, izveidojusi sociālās uzņēmējdarbības projektu HOPP un izgatavo pielāgojamus trīsriteņus cilvēkiem ar kustību traucējumiem:
«Ideja par šādu trīsriteņu ražošanu mums ar manu partneri metālmākslinieku Edgaru Spridzānu radās 2010. gada beigās, kad kopā darbojāmies freakbike jeb ērmriteņu kustībā. Tajā gadā norisinājās tāds grantu konkurss Brigāde, kur dažādiem kultūrsociāliem pasākumiem piešķīra nelielus grantus. Pieteicāmies ar ērmriteņiem un prezentējām arī ideju par trīsriteņiem cilvēkiem ar kustību traucējumiem. Edgars dažus šādus riteņus pēc privātiem pasūtījumiem jau bija taisījis. Spriedām, ka par to naudiņu, ko grantā iedos, varam uztaisīt vēl dažus. Kad projektu iesniedzām un prezentējām, to vērtēja dažādi pārstāvji, tostarp arī no bankām, Sorosa fonda. Un viņi teica: ērmriteņi ir forši, bet īstā lieta ir šie trīsriteņi! Tas ir kaut kas, par ko ir vērts padomāt tālāk.
Tolaik par sociālo uzņēmējdarbību nezināju neko. Bet mēs apsēdāmies un sākām spriest, ko tagad darīt, un viss kaut kā ļoti labi saslēdzās. Arī man pašai personīgi. Septiņus gadus biju nostrādājusi bankā, un jau kādu laiku man bija sajūta, ka gribas kaut ko tādu darīt. Labdarības jomā nejutos īsti komfortabli, man likās, ka tas ir vienreizējs pasākums, un plašākā mērogā tas mani neuzrunāja. Tā nu pamazām, pamazām sāku interesēties vairāk, kas tas ir – sociālā uzņēmējdarbība. Un iedegos par šo ideju. Atminos, vienu brīdi biju kā tāda sludinātāja – ar pasaules glābšanas sajūtu, bet, tā kā nāku no biznesa, finanšu vides, gribējās to sociālo ideju ielikt struktūrā un ilgtspējīgā formātā.
Latvijā maziem uzņēmumiem runāt par biznesu šā vārda klasiskajā nozīmē, protams, reizēm ir amizanti. It sevišķi sociālajā jomā, jo ir dažādi papildu ierobežojošie faktori. Pirmkārt, vietējais tirgus ir ļoti maziņš, to pateiks jebkurš mazais uzņēmējs. Mūsu gadījumā papildu ierobežojums ir arī specifiskās klientūras maksātspēja. Arī nesakārtotā velo infrastruktūra pilsētā, par ko arī paralēli cīnos, darbojoties kustības Rīgas Velo nedēļas pamatsastāvā. Protams, mums ir jautāts, kāpēc neeksportējam. Arī pati ar sevi par šo esmu daudz diskutējusi. Bet mūsu produkts tomēr nav standarta eksporta prece, jo būtu jānodrošina servisa tīkls. Tāpēc, kad par to domāju, vienmēr atgriežos izejas punktā – mēs sākām ar domu, ka gribam palīdzēt cilvēkiem šeit, Latvijā. Un pie tā arī gribam palikt, jo kāpēc gan mums būtu jāpalīdz cilvēkiem, piemēram, Vācijā? Tur šajā jomā ir tāds high tech!
Kopš sākām darboties, esam uztaisījuši vairāk nekā 120 riteņu, visvairāk bērniem un pusaudžiem. Šis projekts ir izteikti sezonāls – aktīvi strādājam trīs četrus mēnešus gadā un riteņus izgatavojam tikai pēc pasūtījuma, jo visbiežāk klientam tos vajag arī īpaši pielāgot – kādam uzlikt muguras, citam – kājas stiprinājumu. Viena riteņa izgatavošanas laiks ir apmēram mēnesis, un tas maksā vidēji 550 eiro, kas ir cena tuvu pašizmaksai. Jāsaka, ka par apmēram pusi riteņu, ko līdz šim esam izgatavojuši, ir maksājusi nevis pati ģimene, bet kāda trešā puse – uzņēmumi vai privātpersonas, kas vēlas palīdzēt cilvēkiem ar kustību traucējumiem. Daudzām ģimenēm tā ir luksusa lieta. Bet labā ziņa, ka, bērnam pieaugot, šis velosipēds ir viegli pielāgojams. Arī ja procesā ir nepieciešams kaut ko pieriktēt, mūsu klienti var sazināties ar mani vai Edgaru, atvest riteni, un viss tiks izdarīts.
Mums nereti saka – jūs esat veiksmes stāsts. Bet ko tas nozīmē? Tas parasti saistās ar kaut kādiem milzīgiem pārdošanas apjomiem, eksportu. Šādā ziņā – nē, tas nav stāsts par mums. Protams, reizēm nogurstu, bet man nekad nav bijis domas to pārtraukt. Šī arī nav mana pamatnodarbošanās, bet tikai papildu projekts, kas, dzīvojot mūsdienu merkantilajā pasaulē, dod man iespēju uzturēt mazliet citu perspektīvu, citu realitātes apziņu.»
ILZE DŽONSONE, dzīvnieku pansijas Ulubele vadītāja, un, lai pansija varētu turpināt savu darbu, plāno pievērsties arī sociālajai uzņēmējdarbībai:
«Mēs ilgu laiku gaidījām Sociālās uzņēmējdarbības likumu, beidzot esam to sagaidījuši, tāpēc kā sociālais uzņēmējs sāksim darboties tikai tagad – Labklājības ministrija mums nupat ir piešķīrusi statusu. Līdz šim bijām biedrība. Kāpēc mums tas ir svarīgs solis? Uzņēmējdarbības attīstīšana Ulubelē varētu padarīt mūs mazāk atkarīgus no palīdzības ziedojumu veidā. Jāpaskaidro, ka Ulubele jau kopš paša sākuma ir izveidota kā no kill shelter, kas nozīmē, ka mēs dzīvniekus neiemidzinām arī pēc likumā noteiktajām 14 dienām, kad mēs to varētu darīt. Kad 2010. gadā sākām saimniekot Līčos, mums bija piecpadsmit kaķi un divdesmit suņi, šobrīd pie mums dzīvo 220 kaķi un 200 suņi. Tā ir milzīga dzīvnieku ferma, un mēs šo no kill principu negribam mainīt, tāpēc mums jāmeklē veidi, kā dabūt papildu līdzekļus, lai mēs dotu dzīvniekiem iespēju sagaidīt savus jaunos saimniekus.
Ļoti priecājamies, ka Labklājības ministrija ir iedevusi mums sociālā uzņēmēja atbilstības statusu, tagad jāsāk domāt par pieteikšanos Altum grantam. Jāsaka gan, ka, klausoties citu uzņēmēju pieredzes stāstus, esmu sapratusi, ka prasības, lai pieteiktos uz šo grantu, ir ļoti striktas. Tāpēc šobrīd vērtējam, vai mēs ar savu nelielo resursu vispār spējam to pacelt. Visticamāk, mums vajadzēs algot konsultantus, kas palīdzēs to darīt, un tie diemžēl ir papildu izdevumi. Tas man liekas nesamērīgi. Uzskatu, ka šīm prasībām tomēr vajadzētu būt saprātīgi izpildāmām, procesam – samērīgam.
Mūsu šābrīža galvenais mērķis ir panākt tādu situāciju, lai Latvijā patversmju kā tādu vispār vairs nebūtu – lai cilvēki būtu atbildīgi un saprastu: ja ņem dzīvnieku, tad par viņu arī rūpējas.
Mūsu kā sociālā uzņēmuma mērķis ir izglītot jauno paaudzi, lai ar laiku no patversmes varam pārkvalificēties par viesnīcu. Tāpat, lai mazinātu bezatbildību un audzinātu sabiedrību, mēs ļoti iesaistāmies normatīvu grozījumu procesā. Šobrīd visvairāk pieklibo ne jau pats likums, bet tā piemērošana, tāpēc ir jāpanāk vienota sistēma un jārealizē tiesu prakse, lai cilvēki tiešām saņemtu reālu sodu par labturības pārkāpumiem un cietsirdību pret dzīvniekiem. Šobrīd ir daudz iespēju no sodiem izvairīties, un tie netiek piemēroti.
Tāpat šobrīd daudz darām, lai izglītotu jauno paaudzi – esam uzsākuši cilvēcības stundas bērniem, kas arī ir pirmais solītis pretī sociālajai uzņēmējdarbībai. Mums ir noteikts, ka viena dzīvnieka uzturēšana ir 2 eiro dienā, un tad atkarībā no dalībnieku skaita, lūdzam katram grupas dalībniekam kaut vienu dienu vienam dzīvniekam uzdāvināt. Šogad organizēsim arī dienas nometni. Kā biedrība aktīvi piesaistām brīvprātīgos, kas mums ir milzīgs, nenovērtējams atbalsts dzīvnieku kopšanā, socializēšanā. Šobrīd pie mums darbojas ap pieciem simtiem pastāvīgu brīvprātīgo, kas, manuprāt, ir ļoti daudz. Augstu vērtējam Sociālās uzņēmējdarbības asociācijas darbu – personāls, kas tur strādā, ir tiešām jaudīgs, radošs, ar idejām un iniciatīvu bagāts, rīko dažādus pasākumus, kur sociālie uzņēmēji var dalīties savā pieredzē.»
