Zvaigžņu kari 21. gadsimtā. Kā kosmosa tehnoloģijas ietekmēs militāru konfliktu gaitu?

6–8 šādi satelīti ļautu satriekt jebkuru zemeslodes punktu 12–15 minūšu laikā – par pusi mazāk, nekā tas prasītu tipiskai starpkontinentālajai raķetei.[1] Lai gan tehnoloģiski tas ir iespējams, orbitālās bombardēšanas satelīti vēl joprojām nav bruņoto spēku prioritāte.

Aukstā kara laikā PSRS un ASV kosmosa telpā saglabāja lielāku vai mazāku paritāti.

Pēc Otrā pasaules kara raķešu attīstība gāja roku rokā ar kosmosa iekarošanu – gan ASV, gan PSRS tie paši dzinēji, kas uznesa cilvēkus Zemes orbītā, darbināja kodolraķetes, kam bija jānes iznīcība tūkstošiem kilometru attālumā.

Citi lasa

Traģēdija

Sedokova vēl aizvien esot slimnīcā, Timmas draugu ASV šokē viņas teiktais par Jāni

Ineta Meimane

Personības

Leldes Ceriņas pirmā intervija pēc šķiršanās: Biju salauzta tik dziļi, ka gribējās kliegt

Anija Pelūde

Veselīgs dzīvesveids

«Augošam bērnam daudz jāēd!» Vai tiešām?!

Tajā pašā laikā abas valstis ātri saprata, ka doma par kodolieroču izvietošanu Zemes orbītā ir saistīta ar pārāk lieliem riskiem, un savstarpēji vienojās orbītā neizvietot kodolieročus.

Abu lielvalstu rīcībā esošās tehnoloģijas lielākoties tomēr aprobežojās ar labākas vai sliktākas kvalitātes optiskās novērošanas sistēmām. Šīs sistēmas pārcēla pretraķešu vairoga ārējo – novērošanas – slāni uz debesīm. Kopš Sputnik-1 palaišanas satelītu skaits Zemes orbītā ir pieaudzis gandrīz vai eksponenciāli;

ANO dati liecina, ka ap Zemi riņķo vismaz 8000 satelītu, no kuriem aptuveni 5000 varētu joprojām būt aktīvi.

Šie satelīti nodrošina plašu funkciju spektru – komunikācijas, internetu, novērošanu un citas.

GPS izaicinājums

Ieskatoties notikumos pēdējo trīsdesmit gadu periodā, Rietumu nenoliedzamā dominance kaujas laukā balstījusies uz kvalitatīvi un kvantitatīvi pārākiem gaisa spēkiem, kas lielos apjomos izmanto precīzo munīciju. Sauszemes, gaisa un jūras sistēmu koordinācijai ir nepieciešama spēja koordinēt savas darbības reālajā laikā, savukārt precīzajai munīcijai – skaidras instrukcijas par tās un pretinieka atrašanās vietu laikā, kad ar pozicionēšanas sistēmu aprīkota raķete vai 155mm lādiņš lido ar ātrumu, kas ievērojami pārsniedz skaņu. Abu šo uzdevumu veikšanai nepieciešama orbītā bāzēta sistēma, ko ikdienā pazīst ar nosaukumu Globālā pozicionēšanas sistēma (GPS).

Sistēmu, kas nodrošina arī sabiedrības ikdienas vajadzības atrast sevi pilsētas džungļos vai izsaukt taksi tiešsaistē, nodrošina aptuveni 30 satelītu, kas riņķo orientējoši 20 000 kilometru virs jūras līmeņa. GPS sistēmas bija tās, kas Persijas Līča kara laikā tuksnesī, kur neviens nav spējīgs orientēties, izveda koalīcijas spēkus Irākas aizsardzības aizmugurē.

GPS tehnoloģijas ir galvenais rīks, kas no HIMARS sistēmām izšautās raķetes padara tik nāvīgas.

Tajā pašā laikā Ukrainas pieredze spilgti parāda, ka GPS signāli ir slāpējami, tāpēc ASV veido alternatīvu, tieši militārajām vajadzībām piemērotu sistēmu Global Navigation Satellite Systems (GNSS), kas papildinās GPS tīklu. GPS sniegtās priekšrocības ir acīmredzamas, tāpēc nav pārsteigums, ka līdzīgas sistēmas ir izveidojusi Krievija (Glosnass), Eiropas valstis (Galileo) un Ķīna (BeiDou).

Tos papildina tik sarežģītas novērošanas sistēmas kā sintezētas apartūras radari, kas ar radioviļņu palīdzību spēj novērot Zemes virsmu, neraugoties uz mākoņu aizsegu. Novērošanas sistēmas, kas, lielā mērā pateicoties datu digitalizācijai, spēj reāllaikā novērot Zemes virsmu, kļūst aizvien nozīmīgākas. Viens no teorētiskiem šo sistēmu izmantojumiem varētu būt pretinieka zemūdeņu novērošana, izmantojot niecīgās pārmaiņas, ko uz ūdens virsmas veido milzīgais zemūdens objekts.

Cīņa ar satelītiem

Domājot par potenciālu nākotnes konfliktu, potenciālā pretinieka loģiska vēlme būtu atņemt NATO un alianses sabiedrotajiem lielāko trumpi – pieeju tās satelītu tīklam. Satelīti tomēr ir grūti aizsniedzamas, tomēr ļoti vārīgas un visai paredzamas sistēmas.

Tradicionāla metode būtu satelītus iznīcināt ar tam speciāli paredzētām raķetēm. Ja raķete ir spējīga pacelties pietiekami augstu un novērošanas sistēmu jaudas spēj veikt aprēķinus pārtveršanai (šādas spējas ir demonstrējusi gan ASV, gan Ziemeļkoreja, gan Ķīna un Krievija).

Tiesa, satelīti ir mazi un lido ļoti ātri, tāpēc nepieciešamas dārgas ieroču sistēmas un sarežģīti aprēķini, lai pretsatelītu sistēma būtu efektīva. Tas nozīmē lielas izmaksas, kuras ne vienmēr atmaksāsies.

Aukstā kara laikā gan ASV, gan PSRS precizitātes problēmu atrisināja, izmantojot kodolgalviņu sniegtās jaudas priekšrocības. Tiesa, pirmie mēģinājumi parādīja, ka šādi ieroči principā atņem novērošanas spējas ne tikai pretiniekam, bet arī savējiem spēkiem – jebkura eksplozija atstāj aiz sevis lielu daudzumu lūžņu, un tādā augstumā, kur operē lielākā daļa GPS satelītu, vietas ir maz, savukārt lūžņi sadegs atmosfērā tikai pēc daudziem gadiem.

Lielākais izaicinājums jebkura veida pretsatelītu ieročiem ir to sasniegšana – nepieciešams liels daudzums enerģijas un dolāru, lai raķete potenciāli sasniegtu satelītu. Šādos apstākļos loģiska ideja būtu apbruņot pašus satelītus, t.i. ļaut tiem nest sistēmas citu satelītu iznīcināšanai. 2020. gada jūlijā ASV apsūdzēja Krieviju – tās satelīts Cosmos 2543 pēc nonākšanas orbītā sinhronizējās ar ASV KH-11 izlūkošanas satelītu, sekojot tā manevriem, savukārt ASV atklāti apsūdzēja Krieviju kosmosa telpas bruņošanā.[2] Šajā gadījumā galvenais izaicinājums ir manevra lielā cena – vienīgais veids, kā manevrēt kosmosa telpā, ir dedzināt degvielu, kuras daudzums ir ļoti ierobežots.

Visbeidzot pastāv virkne sarežģītu un oriģinālu risinājumu, kas ļauj ietekmēt potenciālā pretinieka spējas bez kinētiskiem līdzekļiem, piemēram, optisko satelītu vārīgākā vieta ir to novērošanas sistēmas. Augstas jaudas lāzeru izvietošana īpaši aizsargājamu objektu tuvumā var atturēt pretinieku no to novērošanas. Tajā pašā laikā šādi risinājumi nav lēti. Visos šajos gadījumos aktuāls ir jautājums ne tikai par to, kā iznīcināt satelītus, bet arī – vai maz ir vērts to darīt. Atbilde uz šo jautājumu ir tieši saistīta ar pretinieka spējām ražot un palaist orbītā jaunus pavadoņus.

Sistēmu drošība

Neskatoties uz izaicinājumiem, teorētiska naidīgas valsts satelītu iznīcināšana ir drīzāk politisks, nevis tehnoloģisks izaicinājums. Tajā pašā laikā jāpievērš uzmanība jautājumam, ko iespējams darīt, lai saglabātu savas satelītu komunikācijas un navigācijas sistēmas.

Pirmā aizsardzības līnija nenoliedzami ir politiska – neraugoties uz ietekmi, kādu Starlink sniedz Ukrainas bruņotajiem spēkiem, iespējams visai droši paredzēt, ka Krievija zem ASV jurisdikcijas esošos satelītus visdrīzāk neaizskars.

2023. gada septembrī ASV Kosmosa spēki[3] Victus Nox taktisko mācību ietvaros deva rīkojumu uzņēmumiem, kas nodrošina ASV kosmosa programmu, būt gataviem iespējami īsā pēc pavēles saņemšanas palaist orbītā satelītu. Mācību ietvaros Firefly Alpha raķete bija sagatavota un notestēta – parasti šis uzdevums prasa mēnešus – 58 stundu laikā.

27 stundu laikā pēc pavēles par satelīta palaišanu, tas jau atradās orbītā, vēl pēc 37 stundām satelīts bija operacionāls. ASV Kosmosa spēku štāba priekšnieks, komentējot mācību rezultātus, norādīja, ka «nedēļas laikā nogādāt satelītu no noliktavas līdz orbītai ir taktisks reakcijas laiks». Nākamais solis ir mācības Victus Haze, kurās līdzīgam palaišanas modulim būs jāpaceļas un «jāīsteno uzdevums reālistiska draudu scenārija apstākļos». Šādu mācību uzdevums ir demonstrēt ne tikai ASV spēju atjaunot savus satelītus potenciāla uzbrukuma gadījumā, bet arī spēju straujā tempā orbītā palaist līdz šim tur nebijušas sistēmas.

SpaceX loma

Tajā pašā laikā GPS satelīti veido tikai niecīgu daļu no visiem satelītiem Zemes orbītā. Mūsdienās aizvien lielāku lomu ieņem zemākā Zemes orbīta, kurā apkārt planētai riņķo liels skaits mazu satelītu ar relatīvi niecīgu dzīves ilgumu. Jebkurā orbītas punktā Zemes pievilkšanas spēks liek satelītiem lēnā garā atgriezties Zemes atmosfērā; jo tuvāk satelīts ir Zemei, jo vairāk enerģijas nepieciešams tā noturēšanai orbītā vai arī īsāks tā mūžs.

Veidojas interesants paradokss – jo augstāk ir satelīts, jo lielāko Zemes platību tas spēj nosegt. Jo zemāk tas ir, jo vienkāršāk ir pārraidīt un saņemt datus, taču nepieciešams liels skaits sistēmu. Tādu sistēmu kā Starlink loma bezpilota lidaparātu laikmetā ir nenovērtējama – Ukrainā sāk parādīties pirmie video, kur droni cīnās ar droniem. Šādos apstākļos informācijas aizskavēšanās par pussekundi nozīmē neizdevušos uzbrukumu, tāpēc – jo zemāk ir satelīts, jo ātrāk pienāk signāls. Jo plašāks ir tīkls, jo sarežģītāk pretiniekam to reāli sagraut.  Šā iemesla dēļ daudz svarīgāks jautājums par satelītu aizsardzību, ir valstu spējas tos aizstāt ar jaunām sistēmām – tas nozīmē gan nepieciešamās jaudas satelītus saražot, gan palaist orbītā vajadzības gadījumā. 2022. gada februārī Starlink ģeomagnētiskās vētras dēļ zaudēja 40 satelītu – nākamajā raķetes reisā tie jau bija aizstāti.

Iedziļinoties iepriekš rakstītajā, ir skaidrs, ka lielākais izaicinājums cīņā par ietekmi Kosmosa telpā ir nevis fiziska cīņa ar satelītiem, bet loģistika, it īpaši svars. Izmantojot tradicionālās raķetes, viena kilograma pacelšana orbītā var izmaksāt pat 20 000 dolāru. Tādā gadījumā viena iepriekšminētā 9 tonnas smagā volframa stieņa pacelšana orbītā prasītu 180 miljonus dolāru, kam jāpieskaita pašas sistēmas izmaksas.  Šis rādītājs ir galvenais iemesls, kāpēc valstis pārāk neaizraujas ar ideju par zemes bombardēšanu no orbītas – lētāk ir raķetes sūtīt tieši pie saņēmēja, nevis sākotnēji to kravu nogādāt orbītā.

Šajā kontekstā kosmosa pārvadājumu tirgu strauji revolucionizē Īlona Maska uzņēmums SpaceX, kas praksē ir radījis sistēmu, kuras spējas tālu pārsniedz nacionāli pieejamās jaudas. Laikā kamēr krievi un ķīnieši paļāvās uz tradicionālajām raķetēm, savukārt ASV pēc Space Shuttle programmas beigām meklēja palīdzību Krievijā, Īlons Masks pēc paša iniciatīvas atgriezās pie kosmosa tehnoloģiju Svētā Grāla – atkārtotas tehnoloģiju izmantošanas.

SpaceX stāvoklis kā privātam uzņēmumam deva iespējas izmantot jebkādas attīstības metodes – tā vietā, lai veiktu rūpīgus aprēķinus un risku analīzes, Maska darbinieki uz palaišanas laukuma lika raķetes citu pēc citas.

Starptautiskajiem novērotājiem izsakot skeptiskas piezīmes, raķetes ne tikai neatgriezās atpakaļ nosēšanās laukumā, bet bieži vien eksplodēja uzreiz, savukārt SpaceX inženieri rūpīgi analizēja iegūtos datus.

Pašlaik SpaceX kļuvis par uzņēmumu, kura spējas palaist orbītā kravas lēti, ātri un efektīvi tālu pārsniedz jebkuras citas pasaules valsts, tai skaitā ASV, nacionālās spējas. Viena no SpaceX programmas priekšrocībām bija uzņēmuma plašais spektrs – Masks ražo ne tikai raķetes, bet arī to kravu, šajā gadījumā Starlink satelītus. Uzņēmums pats sev rada iespējas un atrod norietu, savukārt investīcijas un pakalpojumu izmantošana no malas ir tikai papildu līdzekļu avots.

Tā rezultāts ir vairāk nekā 6200 Starlink satelīti, kas nodrošina internetu visā pasaulē. Kopš SpaceX izdevās panākt Falkon-9 raķešu uzticamu darbību, uzņēmumam ir izdevies samazināt kilograma pacelšanas cenu līdz 2700 dolāriem. Protams, paredzams, ka SpaceX piemēram sekos līdzi gan ķīnieši, gan eiropieši, gan ASV valdība, tomēr ar jau iegūto pierezi un līdzekļiem uzņēmums ir gatavs nākamajam solim – augstas kapacitātes, zemu izmaksu raķetei SpecX Starship, kam vajadzēs līdz zemes zemākajai spēt nest aptuveni 150 tonnas smagu kravu, turklāt tā kravas modulī «pietiks vietas divām kravas automašīnām un to puspiekabēm». Plānotās kilograma izmaksas tiek lēstas nu jau vairs nevis tūkstošos, bet simtos dolāru. Tas visdrīzāk nozīmē revolūciju kosmosa nākotnē – gan civilā, gan militārā.