Rīga +6°C 
Novērtē rakstu
-
2
-
0
-
0
-
1
-
0
-
0
-
0
-
Visa cita starpā, piemēram, ka līdz astoņdesmito gadu beigām lielākā daļa Latvijas iedzīvotāju neko daudz par to, ka Latvijas valsts reiz bijusi neatkarīga, nav zinājuši.
Pēc šā notikuma esmu daudz domājusi, kāpēc jauniem cilvēkiem reizēm ir tik maza izpratne pat par salīdzinoši nesenu vēsturi? Par senākiem laikiem nemaz nerunājot. Vai tas ir tikai skolas nopelns?
Bet kā tad mēs, kam gadījās piedzimt toreiz, kad publiski par kādreiz neatkarīgo Latvijas valsti tiešām nerunāja, vienmēr esam zinājuši daudz ko tādu, kas nemaz nebija iekļauts mācību programmā? Piemēram, ka 18. novembrī Aleksandra vārdadiena nav vienīgais iemesls svinēšanai. Kāpēc mūs, pirms šie aleksandri tuvojās, skolā vienmēr brīdināja, lai neiedomājamies iet uz Meža kapiem likt svecītes pie Čakstes pieminekļa? Starp citu, kad mācījos, šķiet, trešajā klasē, manā skolā pat atlaida no darba direktoru, jo kādi vecāko klašu zēni bija logā izkarinājuši sarkanbaltsarkano karogu.
Varbūt tāpēc, ka zināšanas, kuras nemāca skolā, cilvēks iegūst mājās? Vai no draugiem. Kā kurš.
Es pati pirmo saprašanu guvu kapos. Kamēr vecāki studēja, dzīvoju pie opīša un omītes Brasā. Lielie kapi, Raiņa, Matīsa, Brāļu un Meža kapi arī – tie visi bija turpat blakus. Laba vieta pastaigām ar bērnu svaigā gaisā.
Ja staigājām ar omīti, viņa parasti kaut ko kopa, grāba, laistīja un stādīja. Un daudz stāstīja par cilvēkiem, kas tur apglabāti. Vieni, kā viņa mēdza teikt, «jau Latvijas laikā», citi – «kad krievs ienāca». Kad es prasīju, ko tad viņš, tas krievs, te nāca, viņa izlikās nedzirdam un mainīja tēmu.
Vairāk man tomēr patika staigāt ar opapu. Ar viņu mēs gājām tikai uz Brāļu kapiem, un tur bija daudz interesantāk. Kārļa Zāles veidotie tēli joprojām šķiet iespaidīgi, bet bērnībā tos vispār uztvēru kā tādus akmenī pārvērstus visvarenus milžus. Un kluso, tukšo kapsētu kā gulošu, pārakmeņotu pilsētu.
Katru reizi, kad staigājām gar kapu plāksnēm, lasījām uzrakstus uz tām, un opaps stāstīja par cilvēkiem, kas tur atdusas. Arī par tiem, kam uz plāksnes rakstīts Nezināms. Dvēseļu puteni viņš man, mazam bērnam, toreiz arī izstāstīja.
Vispār visi opapa stāsti kapos bija tikai par Latviju. Par vienu skaistu un brīvu zemi, kura reiz te bijusi, bet tagad – gluži kā Nārnija – joprojām eksistē kaut kur paralēlajā realitātē.
Iepazīstināja ar Māti Latviju, kas raud par saviem kritušajiem dēliem. Ar karavīriem, kas pie vārtiem sargā savu biedru mieru. Opaps teica, lai nepārdzīvoju, – tas tikai tā izskatās, ka viņi miruši. Pienāks laiks, un atkal atdzīvosies.
Gandrīz neko nesakot par savu personīgo traģisko likteni, manā klātbūtnē nekad atklāti nelamājot okupācijas varu, tikai pa reizei varbūt izmetot kādas sarkastiskas piezīmes, kuru īsto nozīmi sapratu tikai vēlāk. Tā viņš man neuzkrītoši un klusi iemācīja to, par ko vēlāk, kad jau gāju skolā, stundās neviens nerunāja.
Ko opaps, kādreizējais Latvijas armijas virsnieks, patiesībā bija piedzīvojis, es viņa dzīves laikā tā arī neuzzināju. Ģimenē manā klātbūtnē gan runāja par to, ka viņš par Latviju cīnījās jau kā piecpadsmit gadu vecs puika skolēnu rotā; kā saderējis, ka ar zirgu iejās balles zālē, un to arī izdarījis; un ko tik vēl visu ne – viņš bijis nasks uz visādām ēverģēlībām. Bet ne vārda, kā ticis arestēts, iedzīts vagonā, izvests un izdzīvojis vienā no drausmīgākajiem gulaga lēģeriem – Noriļlagā. Ne vārda arī par citām ģimeni tolaik skārušām traģēdijām.
Tā nu uzaugu ļoti izglītota par Latvijas brīvvalsti, bet pilnīgā neziņā par baigajiem gadiem, kas to sagrāva. Tagad man tas šķiet dīvaini, bet toreiz nekādi jautājumi neradās. Mums mājās bija iesietas vairāku gadu Atpūtas, daudz tā laika grāmatu, visādas kartītes ar sarkanbaltsarkanu karogu, sudraba sakta ar kaiju, pieclatnieki un vēl dažādas interesantas lietas. Kad bija jāpucējas, man vilka omītes darinātu Nīcas tautastērpu. Arī viņai pašai bija smalks un krāšņs tautastērps, tikai tas glabājās skapī, smaržoja pēc pretkožu līdzekļa, bet uzvilkts nekad netika.
Tā jau kopš piecu gadu vecuma vienmēr esmu zinājusi, ka Latvija ir īpaša, un jutusies lepna par savu piederību tai. Vēsturi ne vienmēr iemāca skolā, to nodod no paaudzes paaudzē. Skatoties uz saviem dēliem, man šķiet – esmu pratusi to senču vēsti iedot arī viņiem.
Pie vārdiem Dievs, svētī Latviju un pirmajām himnas taktīm man joprojām aizlūst balss un acīs saskrien asaras. Nu tā, ka pirmo pantu varu sākt tikai no puses. Patētiski? Iespējams. Bet varbūt tā vienkārši ir kāda ģenētiski paaudzēs iekodēta atmiņa, kas liek raudāt no laimes. Jo tā tomēr ir liela laime, ka varam atkal visi kopā dziedāt paši savu himnu un 18. novembrī svinēt nevis aleksandrus, bet Latvijas dzimšanas dienu.
P. S.
Un, jā, varbūt ne viss pie mums ir ideāli. Bet man grūti, faktiski neiespējami saprast tos, kas lamā Latviju, sauc par muļķu zemi un tamlīdzīgi. Visas nejēdzības jau parasti sastrādā konkrēti cilvēki, nevis valsts.
