Rīga -1°C 
Novērtē rakstu
-
7
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
– Tu jau sesto gadu strādā un dzīvo Briselē. Kā pandēmija un ierobežojumi mainīja tavu dzīvi?
– Veids, kā es strādāju, daudz nemainījās – joprojām televīzijas tiešraides raidīju no sava dzīvokļa balkona. Es jau visu laiku lielā mērā strādāju no mājām, tur man ir viss nepieciešamais tehniskais aprīkojums, datori, kameras un gaismas, arī montēju pati. No darba viedokļa notiekošajam biju sagatavota pat labāk nekā mani kolēģi. Mainījās tas, ka biju pieradusi diezgan daudz ceļot apkārt un kaut vai tepat Briselē doties uz preses konferencēm un intervijām. Tas vienā mirklī apstājās.
Īpaši grūti bija, kad Latvija paziņoja par robežas slēgšanu. Tas radīja klaustrofobisku paniku, likās, ka mani ieslēdz telpā, no kuras netikšu ārā un netikšu uz Latviju. Bija visādas domas – ja nu būs jāguļ slimnīcā, negribu slimnīcā Beļģijā, svešā vietā, nesaprotu flāmu valodu!
Panika pārgāja, saprotot, ka visi esam vienādā situācijā un pirmo reizi piedzīvojam kaut ko tādu.
– Kādi īsti bija ierobežojumi Beļģijā?
–Te aizvēra visus veikalus, atvērti palika tikai pārtikas veikali un aptiekas, bija ciet visi restorāni un bāri, visi sporta klubi. Taču atšķirībā no, piemēram, Francijas, Beļģijā tika atļauts un pat uzsvērts, ka vajag iet sportot ārā. Tikai – pa vienam. Bija arī daudz policijas, kas uzmanīja, lai cilvēki tāpat vien neklīst apkārt. Pludmale bija slēgta, neļāva braukt arī uz Ardēnu kalniem.
Bet varēja doties uz parku staigāt. Es, piemēram, iepriekšējā sestdienā kājām nostaigāju 26 kilometrus. Gāju ar mugursomiņu, ūdens pudele un sviestmaizītes līdzi. Mums ar draugiem ir aktivitātes izaicinājuma kauss – kurš līdz stingro ierobežojumu beigām nostaigās visvairāk kilometru vienā dienā, tam pārējie uzsauks šampanieti!
Kopš 10. maija atļauts satikties četriem cilvēkiem, bet ieteikts labāk to darīt ārā. Saprotams, ka Beļģijā šie ierobežojumi ir stingrāki, jo ir liels mirušo skaits, – ja rēķina uz vienu miljonu iedzīvotāju, Beļģijā šis skaitlis ir lielākais visā pasaulē. Taču Beļģijā statistiku veido mazliet citādi, un ierēķināts diezgan liels skaits līdz galam nepārbaudītu gadījumu. Bet svarīgākais ir tas, ka joprojām pieejams pietiekams skaits gultu intensīvās terapijas nodaļās.
– Tev ir pazīstams kāds, kurš izslimojis vai joprojām slims ar koronavīrusu?
– Daži paziņas šeit Beļģijā domā, ka ir pārslimojuši, bet nav testēti, tāpēc tā ir tikai versija. Bet zinu, ka Eiropas Parlamentā no šīs infekcijas nomira viens puisis, jauns vīrietis – ap četrdesmit.
– Vai tev pašai kaut uz mirkli arī bijusi sajūta, ka esi inficēta?
– Katru reizi, kad ieklepojos, liekas: tā, klāt! Bet, godīgi sakot, mēs šajā pavasarī dzīvojam veselīgāk nekā jebkad agrāk. Veselīgāk ēdam, es personīgi vairāk sportoju, mājās nodarbojos ar jogu, jo saprotu, ka viss ir manās rokās. Ja inficēšos, tad tā ir mana imunitāte, kurai ar to būs jātiek galā.
– Cik bieži tu agrāk brauci uz Latviju? Pie kā tu brauc, kas tevi Latvijā gaida?
– Reizi divos mēnešos. Braucu apciemot draugus, aiziet uz teātra izrādēm – no tā grūti atteikties. Abi vecāki man ir miruši. Bet Latvijā man ir draugi, paziņas, kolēģi, lietas, ko es gribu izdarīt. Turklāt svarīgi atcerēties, ka mans darbs tomēr ir Latvijā, tāpēc man jāsaprot, ko cilvēki Latvijā domā un dara. Lai nav tā, ka es stāstu no augstiem plauktiem.
– Kā ar tavu māju sajūtu – tā ir Latvijā vai Briselē?
– Šo jautājumu es sev daudz uzdevu sākumā, kad braukājos starp Briseli un Rīgu. Vienu brīdi man šķita, ka šī sajūta ir ļoti vienkārši formulējama – mājas ir tur, kur ir vairāk drēbju. Tagad, braucot uz Rīgu, man liekas, ka braucu uz mājām, bet, braucot uz Briseli, arī liekas, ka braucu uz mājām. Tātad man ir divas mājas.
– Tava kolēģe radiožurnāliste Ina Strazdiņa Briselē nostrādāja 12 gadu. Esi domājusi, cik ilgi tu tur varētu palikt?
– Šobrīd man patīk darbs, ko es daru. Man bija vajadzīgs laiks, lai te, svešā vietā, iejustos, atrastu kontaktus, saprastu, kā viss notiek. Sākums bija ļoti, ļoti grūts. Vai es to varēšu darīt visu mūžu? Nezinu. Kāpēc ne?
– Kas īsti bija sarežģītākais?
– Sākumā grūtākais bija atrast savu vietu, jo informācijas te ir ļoti daudz: Eiropas Parlaments, Eiropas Padome, komisijas, NATO – visur ļoti liela informācijas plūsma. Galva plīst pušu, jo tas apjoms ir milzīgs! Sākumā es gāju uz visām preses konferencēm, lai saprastu, ko no tā visa man vajag. Atbraucu ar salīdzinoši nekādu tehnisko nodrošinājumu, man līdzi bija tikai sarkanā švammīte ar televīzijas logo, ko likt uz mikrofona, un es staigāju apkārt, diedelēdama kameru. Laikus piesakoties, te var noīrēt kameru ar visu operatoru. Tagad esmu aprīkota – man ir kamera, gaismas, straumēšanas iekārta, montāžas dators, un pati varu izdarīt visu no sākuma līdz beigām. Protams, nav viegli visu vienai. Sevišķi vakaros, kad filmējos vietā, kur riet saule, un tā visu laiku maina savu leņķi, tāpēc viss jāpārvieto, lai mana seja nepaliek ēnā.
– Pandēmijas sākumā bija daudz pārmetumu Eiropas Savienībai – par to, cik viss notiek nesaskaņoti, par nepalīdzēšanu Itālijai, par robežu haosu. Un kāda vairs Savienība, ja atkal slēgtas robežas starp valstīm? Kā tev šķiet, kā šie notikumi iespaidos ES tālāko likteni?
Pilna intervija un citi vērtīgi materiāli jaunākajā žurnāla IEVA numurā!
