Rīga +2°C 
Novērtē rakstu
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
Psihoterapeite un rakstniece Lorija Gotlība grāmatā Varbūt tu vēlies ar kādu par to parunāt? atklāj interesantu dzīves faktu – Amerikas izdevēji viņai reiz piedāvājuši galvu reibinošu honorāru par vēl neuzrakstītu grāmatu tikai ar vienu nosacījumu – grāmatai jābūt par bērnu audzināšanu. Proti, kas būtu jāņem vērā vecākiem, lai viņu bērni nekļūtu par psihoterapeitu klientiem. Piekritīsiet, ģeniāla ideja!
Turklāt izdevēji jau pēc pārdošanas tendencēm lieliski zina, ka bērnu audzināšanas tēmu var tiražēt bezgalīgi un pieprasījums pēc šādas literatūras aizvien būs nemainīgi augsts.
Un tomēr rakstniece izdevēju iecerēto grāmatu tā arī neuzrakstīja. Pat par spīti tam, ka nauda viņai izmisīgi bija vajadzīga un teorētiski jau būtu arī pietiekami daudz informācijas, ko šādā izdevumā apskatīt. Un tomēr ne.
Lorija vienkārši nevēlējās piemest klāt vēl vienu malkas pagali jau tā liesmojošajai situācijai, kas pārņem jaunos vecākus, kad viņi tik centīgi vēlas kļūt par labiem vecākiem. Un, būsim godīgi, misija taču ir gandrīz neiespējama…
Jā, iespējams, mēs šīs pamācību grāmatas pērkam, vairāk domājot par sevi, nevis bērniem. Vismaz tā savā YouTube kanālā ironizēja cita psihoterapeite, citēju: «Vecākiem, kuri savus bērnus audzina, nav laika lasīt grāmatas par viņu audzināšanu.» Šāda tipa grāmatas lasot tikai tie, kam ir vainas apziņa, ka viņi nepavada pietiekami daudz laika ar savām atvasēm.
Tā arī ir – vainas apziņa patiešām ir viens no galvenajiem iemesliem, kas mūsdienu vecākiem dzīvi nereti padara par elli.
Standarti taču nav zemi… Tomēr, ja padomājam vērīgāk, vai tas nav tikai smalki veidots mārketings? Mazulītim pašam taču ir vienalga par zīmoliem, tendencēm un ekspertu pretrunīgajiem viedokļiem, kuri pat sadalās nometnēs, karojot par savu taisnību un jauno vecāku uzmanību.
Mēs ar vīru ik pa laikam sirsnīgi ironizējam par savu naivumu, kad pieminam sava viengadnieka redeļu gultiņu, kura tā arī vientuļi stāv istabas stūrī un kurā ne reizi neviens nav gulējis… Mans mazulītis brīnišķīgi jūtas vecāku lielajā gultā, un viņam ir gaužām vienalga, cik smalka ir viņam paredzētā gultiņa. Ja viņš mācētu runāt, visticamāk, teiktu: «Guliet paši tai gultiņā, ja jau jums tā tik ļoti patīk!»
Bet es labi atceros savu grūtnieces paniku – visas mazuļa lietas vajag nopirkt laikus, vēlams no pareizā zīmola…
Citādi varētu nodomāt, ka mēs bērnu nemaz tik ļoti negaidām.
Protams, sarkastiski pārspīlēju, tomēr nenoliedzami, ka informatīvais spiediens uz jaunajiem vecākiem ir milzīgs. Arī uz karsto diskusiju takas nokļūsiet ļoti ātri. Bērniņš pat vēl nebūs piedzimis, kad jau noreibsiet no viedokļu dažādības par labākajām dzemdību praksēm un citiem fundamendāliem jautājumiem saistībā ar mazuļa dzimšanu un aprūpi.
Sākot ar to, ka jūs varat dzemdēt mājās, pirtī, baseinā, vannā vai uz tradicionālā dzemdību galda… Manai mammai, piemēram, neviens nejautāja kaut ko no sērijas: «Kā vēlēsieties dzemdēt?» Protams, mēs neviena negribētu atgriezties ne tā laika zobārstniecības krēslā, ne dzemdību telpā – medicīna un tehnoloģijas ir attīstījušās mums stipri par labu. Precīzā diagnostika ļauj ātrāk konstatēt un novērst dažādas kaites, un tas ir lieliski. Tomēr te ir viena psiholoģiska blakne – mūsdienu medicīnas iespējas ne tikai būtiski atvieglo dzīvi, bet vienlaikus jaunās un topošās māmiņas arī tur ciešā spriedzē kā asa sižeta filmā.
Nemitīgās pārbaudes, analīzes, potenciālie riski, viedokļi, prognozes… Smadzenenēm un nerviem tā ir liela slodze.
Vai mūsu vecmāmiņām bija vieglāk? Noteikti ne, bet, no otras puses, tas tomēr nav salīdzināmi. Jā, esmu domājusi, kā mana vecāmamma kara laikā spēja viena tikt galā ar trim maziem bērniem. Materiālais trūkums, fiziski smags darbs un nekādas veļasmašīnas vai iroboti ērtākai ikdienai. Tagad to pat ir grūti iztēloties, bet tolaik vienīgais, kam bija nozīme, – būt paēdušiem, apģērbtiem un dzīviem. Jo tas jau bija daudz, pilns komplekts. Pat bez visām metodikām, tehnikām, terapijām un bezgalīgajām bērnu attīstības praksēm.
Bet pamēģini kaut ko no šīs vecmāmiņu laimes likt galdā šodienas realitātē, tā teikt, priecājies, ka esi dzīvs un paēdis! Visticamāk, domās, ka – labākajā gadījumā – esi aizkavējies pagājušajā gadsimtā, jo mūsdienu pasaulē mammu standarti ir augsti. Faktiski jāaudzina bērni tā, it kā tev nebūtu darba, savukārt jāstrādā tā, it kā tev nebūtu bērnu. Bet te atkal jājautā – vai tas patiesi ir stāsts par bērniem vai tomēr par pašu vecāku egoismu?
Manuprāt, mūsdienu vecāku lielākās grūtības ir spēja izkāpt no trauksmainā ikdienas riteņa, lai vienkārši būtu kopā ar saviem bērniem. Lai notiktu tas, ko sauc par klātesamību.
Un tas patiešām ir jaunais luksuss – iespēja nesteigties, būt attiecībās, nolikt malā telefonu…
Mūsdienu pasaule var piedāvāt visdažādākos risinājums, kas atvieglo ceļu pie bērniem un dzīvi ar bērniem, tomēr visciešākā saikne bērnam izveidojas ar cilvēku, kurš viņam velta visvairāk laika un uzmanības. Patiešām – šo likumu mēs nekādi nevaram apiet.
Mēs varam iedot bērnam stilīgāko, jaudīgāko un kvalitatīvāko lietu, bet tas, ko šodienas aizņemtajiem vecākiem iedot ir visgrūtāk, – kopā pavadītu laiku. Jo tā vien šķiet, ka tagad ir jāsteidzas, lai izbaudītu dzīvi vēlāk, taču bieži vien šis vēlāk tā arī nekad nepienāks.
Bērni lieliski parāda, ka pasaulē, kur termiņš bija vakar un visu vajag tūlīt un tagad, paralēli plūst cita laika upe, kurā valda daudz pirmatnējāki un dabiskāki likumi. Bērniem ir savs laiks, ko nevar ne pasteidzināt, ne apturēt.
Mēs varbūt varam paildzināt savu jaunību ar botoksa injekcijām, strādāt attālināti, varam vēl piecdesmit gados mainīt profesiju un pievērsties garīgajiem meklējumiem, mēs daudz ko vēl varēsim atgūt un paspēt, ko tik skaisti piedāvā modernais laikmets, taču neko mums neizdosies atlikt uz vēlāku savos bērnos.
Pasaciņu, kuru tik ļoti nav spēka lasīt šovakar, nevarēs atlikt. Pēc dažiem gadiem tā vairs nebūs aktuāla, tāpat kā dziesmiņa pirms miega un papīra kuģīšu meistarošana.
Nolikt malā savas iegribas un egoismu, lai darbdienas vakarā ar bērniem ietu spēlēt bumbu, – lūk, nebūt ne vienkāršs izaicinājums modernajiem vecākiem! Iet dauzīties. Kopā mācīties. Runāties par to, kā šodien ir gājis un ko gribētos darīt brīvdienās. Smieties tikai par jums zināmiem jokiem. Radīt atmiņas. Patiesībā viss vienkāršais ir vajadzīgs arī pašiem vecākiem. Arī bez padomdevējiem un gudrām grāmatām jūs zināsiet, kā būt kopā ar saviem bērniem. Tikai esiet kopā! Un tas patiešām būs ekskluzīvi.
