«Zēniem ir sajūta, ka skola nav paredzēta viņiem.» Ko Latvijai nodara vīriešu – skolotāju trūkums?

«Bērni noteikti gribētu, lai viņiem ir vismaz kāds skolotājs – vīrietis, bet kur lai viņus ņem? Mums neviena vīrieša skolotāja nav jau gadiem. Zinu arī citas tuvējās lauku skolas, kurās strādā tikai sievietes,» stāsta Eglaines pamatskolas direktore Ilze Burka.

Pirms kovidlaika Eglaines pamatskolā bija divi vīrieši – mācīja gan fiziku, gan dizainu un tehnoloģijas. Fizikas skolotājs, kas savulaik bija skolas direktors, izlēma, ka gana strādāts, savukārt otrs vīrietis no darba aizgāja, jo negribēja vakcinēties. Pierunāt atgriezties neizdevās – maizi viņš nopelna savā saimniecībā. «Nupat bijām ciemos izbraukuma pedagoģiskajā sēdē, bijušais kolēģis izkāpa no kombaina ar mums sasveicināties. Pilnīgi saprotu, ka skolā viņš neko daudz nenopelnītu,» stāsta direktore. «Skolotājām tagad jātiek galā ar dizaina un tehnoloģiju stundām. Skolotājas ir iemācījušās virpot, zinu, ka citur ņem palīgos skolas saimnieku, bijušos skolas absolventus.

Kad kolektīvā bija kāds vīrietis, bija vairāk joku, mūs biežāk sasmīdināja, tik daudz nestresoja.

Citi lasa

Marta Kalniņa

Attiecības

Timmas sieva Sedokova beidzot komentē abu attiecības: Laikam vajadzēs dzert baldriānu…

Marta Kalniņa

Bizness

Uzņēmēja un dziedātājas Tīnas Šipkēvicas mamma Kristīne Līpiņa pieņēmusi smagu lēmumu

Ineta Meimane

Personības

Laura Vizla par pagātni, skaisto dzīvi un Porziņģi: Šo šķiršanos nevērtēju kā zaudējumu

Bet vīrieši mums tomēr ir! Cenšamies uz skolu aicināt bijušos skolotājus, turklāt mums ir četri kurinātāji un strādnieks, kas piepalīdz.»

Direktore godīgi atzīstas, ka viņai nav nekādu cerību savai skolai tomēr atrast kādu skolotāju vīrieti. Šī problēma atrisināsies citādi – agrāk vai vēlāk mazās lauku skoliņas aizslēgs, un tad tajās nevajadzēs ne skolotājus, ne skolotājas. 

Skolotāju vīriešu trūkums skolās nav nekāds pēdējo gadu brīnums, bet Latvijas gadu desmitu iezīme, tāpēc varētu domāt – ja jau līdz šim esam iztikuši, dzīvojam vien tālāk, viss kārtībā. «Manuprāt, tā tomēr ir problēma,» saka Linda Mihno, Latvijas Universitātes Izglītības zinātņu un psiholoģijas fakultātes zinātņu prodekāne. «Vīrietis skolā ir vajadzīgs. Ļoti iespējams, pat nevaldāmākie klases puiši, jo sevišķi pusaudžu vecumā, vairāk saņemtos, ja audzinātājs būtu vīrietis. Turklāt arī skolotājas ļoti novērtē, ja kolektīvā ir vīrieši. Kā ģimene ir pilnvērtīga, ja ir abas puses – tētis un mamma, tāpat labāk, ja arī skolā ieskanas vīrieša viedoklis.»

Netiek dota otrā iespēja

«Pie manis kā terapeita lielākoties nonāk puiši,» saka Pusaudžu un jauniešu psihoterapijas centra vadītājs Nils Sakss Konstantinovs. «Esmu ievērojis, ka pusauga puikām lielākā daļa problēmu ir saistīta ar skolu. Gan dzīvē, gan pētījumos atklājas, ka zēniem skolā ir grūtāk, jo tās viņiem nav īsti piemērotas. Viens no iemesliem ir arī tas, ka skolās bieži ir izteikts skolotāju sieviešu īpatsvars. Tas šķiet netaisnīgāk pret zēniem, bet patiesībā šāda situācija nav īsti laba nevienam – arī meitenēm, pedagogiem, vecākiem un sabiedrībai kopumā.»

Identitātes veidošanās laikā bērni vairāk atdarina, vairāk paklausa un vairāk grib līdzināties sava dzimuma pieaugušajiem. Pavisam maziem bērniem pirmajā otrajā klasē tam nav tik lielas nozīmes.

Savukārt vēlāk – ceturtajā, piektajā, sestajā klasē – dzimumu atšķirība pieaug, un zēniem ir ­arvien svarīgāk, lai skolā ir vīrieši.

«Skolotāju vīriešu trūkums pat var mazināt motivāciju mācīties – zēniem ir sajūta, ka šī vieta nav paredzēta viņiem, tāpēc ir mazāka ieinteresētība un līdz ar to zemākas sekmes. Latvijas situācijā, kur ir tik daudz šķirto ģimeņu un zēni aug bez tēviem, tas ir īpaši svarīgi. Pusaudža vecumā skola savā ziņā kļūst par otro ģimeni, kur zēnam vajadzētu dot otro iespēju būt līdzās ar vīrieti, lai mācītos veidot attiecības. Ja vīrieša parauga nav ne mājās, ne skolā, puikam tiek atņemta iespēja attīstīties kā vīrietim,» uzsver Konstantinovs. «Katram dzimumam ir savas subjektivitātes. Meitenēm ir citas intereses nekā zēniem, un skolās, kur ir tikai sievietes, visas aktivitātes un mācīšanās formas būs vairāk veidotas, domājot par meitenēm. Visticamāk, skolotājas vairāk novērtēs, ka meitenes sēž, mierīgi klausās un pilda mājasdarbus, kamēr zēniem vairāk patiks fiziskas aktivitātes, un viņus apsauks, lai neskrien pa gaiteni.»

Kāpēc neizvēlas pedagoģiju?

Latvijas Universitātes Izglītības zinātņu un psiholoģijas fakultātē, kas ir vadošā augstskola pedagogu sagatavošanā, pamana, priecājas un paslavē katru studentu – puisi. Vairāk viņi izvēlas ar tehnoloģiju jomām saistītas studijas – datorika, dizains un ­tehnoloģijas, arī dabaszinātnes. Daudz retāk kāds izvēlas būt, piemēram, latviešu ­valodas skolotājs.

Izglītības vidē tradicionāli dominējot sievietēm, jaunie vīrieši sevi neredz skolotāja profesijā. «Ja neviena vīrieša skolā nav vai arī piemēri nav tādi, kam gribas līdzināties, zēni pabeidz skolu un nekad vairs tajā neatgriežas. Vīrieši skolās nestrādā tādēļ, ka nav redzējuši labus piemērus,» saka Konstantinovs. Tas ir kā apburtais loks – mācoties skolā, kur nav vīriešu, zēnam pat prātā nenāk, ka viņš varētu būt skolotājs.

Savu lomu spēlē arī sabiedrības gaidas un spiediens. Joprojām pastāv stereotipi, ka pedagoģija ir sieviešu profesija, tāpēc jaunam vīrietim var likties, ka tā nav piemērota viņu dzimumam vai netiks sociāli atzīta. Nozīme ir arī sabiedrības uztverei un kultūras normām – pedagoga profesija netiek uzskatīta par pietiekami prestižu vai vīrišķīgu, un tas var ietekmēt vīriešu lēmumu izvēlēties šo ceļu. Vīrieši bieži vien jau no agras bērnības tiek socializēti izvēlēties tehniskākas, ar lielāku atbildību saistītas vai augstākus ienākumus nodrošinošas profesijas. «Sabiedrībā tiek veidots uzskats, ka skola ir vieta, kur neko nevar nopelnīt, savukārt vīrietim šis aspekts ir ļoti svarīgs,» uzsver Konstantinovs. Kāpēc lai vīrietis izvēlētos strādāt vietā, kur būsi lūzeris, nevarēsi nopelnīt un stāvēsi ar plakātu piketā, prasīdams algas pielikumu?

Vīriešus no skolotāja darba var atturēt arī iespējamība saskarties ar nepamatotām aizdomām vai stereotipiem, kas saistīti ar bērnu drošību. «Mūsdienās jebkuru pieskārienu skolniecei var iztulkot ačgārni. Skolotāju vidū pat izskan jociņi, ka mūsdienās skolēnam labāk sist, nevis viņu mierinoši ­noglāstīt,» saka kāds sporta skolotājs.

Tev vienmēr būs darbs!

«Topošie skolotāji pašlaik sēž skolas solā. Lai skolotāju vīriešu trūkuma apburto loku pārrautu, tiem zēniem, kas tagad mācās skolā, jārāda labie piemēri – jādod ideja, ka tā varētu būt viņu lieta. Jo vairāk būs zēniem draudzīgāku skolu, jo vairāk viņi tur gribēs atgriezties, savukārt noteikti negribēs strādāt vietā, kur jutušies neveiksmīgi, neiederīgi vai kur nav bijis interesanti,» saka Konstantinovs. Jau otro gadu viņš pats ir pedagogs – māca psiholoģiju starptautiskā bakalaurāta programmā. «Redzu, ka manā skolā ir diezgan daudz pedagogu vīriešu – apmēram 40 %, un tas dod pavisam citu dinamiku.»

Tas ir pierādījums, ka vīriešus tomēr var piesaistīt skolotāja darbam, tikai vajadzīgs cita veida piedāvājums un prasības, reputācija un apmaksa.

«Ļoti svarīgs ir sabiedrības viedoklis – lai skolotāja profesija nav balstīta stereotipā, ka tas jau tikai sieviešu darbs. Turklāt liela nozīme ir arī atalgojumam. Diemžēl daudzām sievietēm skolotājas darbs ir hobijs, jo līdzās ir vīrietis, kas viņu uztur. Tikmēr vīrietim šāds hobija darbs neder – viņam jāspēj uzturēt ģimeni,» saka Linda Mihno. Puišiem, kas tomēr izvēlas studēt pedagoģiju, tam ir dažādi apsvērumi. Kāds puisis, kas studējis datoriku, pasniedzējai stāstījis, ka sākotnēji plānoja studēt ko citu, bet vasarā pamēģināja mācīt bērnus un saprata, ka tas viņam sagādā milzīgu gandarījumu. Vēl puiši atzīst, ka viņos ir arī misijas apziņa – darīt labu un būt ­noderīgam sabiedrībai.

«Es ļoti ceru, ka ar laiku skolotāja profesija atkal kļūs prestižāka, bet arī šobrīd tas ir labs darbs, kas veicina sabiedrības attīstību. Puišus var iedrošināt studēt pedagoģiju, sakot, ka tad viņam vienmēr būs darbs – skolotājus vajag un vajadzēs. Tāpat, studējot pedagoģiju, vienlaikus mācās būt par labu tēti – sarunāties ar bērnu, ar pusaudzi. Turklāt izpētīts, ka profesijās, kurās strādā vīrieši, atalgojums ir augstāks. Tas nozīmē – jo vairāk vīriešu izvēlēsies skolotāja profesiju, jo lielāks būs ­atalgojums,» saka Linda Mihno.

3 fakti par Latvijas skolotâjiem

• Latvijas vispārizglītojošajās un profesionālajās izglītības iestādēs ir augstākais sieviešu skolotāju īpatsvars Eiropas Savienībā. Latvijā ir tikai 13 % skolotāju – vīriešu.
• Pēdējo 13 gadu laikā augstais sieviešu skolotāju īpatsvars vispārizglītojošās skolās Latvijā ir teju nemainīgs – 2010. gadā Latvijā 88,1 % skolotāju bija sievietes, bet 2023. gadā – 87 %.
• Vislielākais sieviešu skolotāju īpatsvars Latvijā ir vecuma grupā 50–59 gadi, kur no 10 skolotājiem deviņas ir sievietes.

Viedokļi

Šobrīd atalgojums motivē palikt

Jānis Zeimanis, Rīgas Valsts 1. ģimnāzijas direktora vietnieks izglītības jomā:

«Salīdzinājumā ar laiku, kad par skolotāju sāku strādāt Svētciema pamatskolā, tagad skolās ir mazliet lielāka rocība. Algu modelis – pamatlikme ir lielāka nekā kādreiz, un tas dod iespēju vīrietim pelnīt vairāk. Turklāt vīrietim skolā ir iespējas ar dažādiem papildu pienākumiem un saistībām palielināt ienākumus, un tas motivē palikt. Līdz ar to vīriešu piesaiste skolai ir – ja ne straujāka, tad reālāka.

Vīriešu un sieviešu proporcijas skolās ļoti korelē. Laukos mazajā skoliņā bijām divi starp 14 kolēģēm, bet Rīgas Valsts 1. ģimnāzijā, kas ir eksakto zinātņu skola, proporcija nav gluži 50 pret 50, bet jūtams, ka kolēģu vīriešu ir pietiekami.

Tas, vai dzimumu nelīdzsvars skolā ir problēma, atkarīgs no izglītības iestādes.

Ja ir lielāks sieviešu pārsvars, klimats veidojas citādi.

Skolotājs vīrietis tomēr pienes citu skatījumu. Neteikšu, ka racionālāku vai mazāk racionālu, bet dažādāku. Skolas ir dažādas, un piedāvājumi ir dažādi. Kopumā tas, ko vēroju, – mēs ātrāk zaudējam skolotājus vīriešus nekā sievietes. Vīrietim nepieciešama izaugsme, skaidra vīzija un skaidrs redzējums. Ja viņš redz perspektīvu – to, ka konkrētajā vietā var attīstīties un karjeras izaugsme ir reāla –, tā ir iespēja viņu pievilināt un noturēt.»

Skolā esmu sevi piepildījis

Oskars Kaulēns, Draudzīgā Aicinājuma Cēsu Valsts ģimnāzijas direktors:

«Ja gribam, lai jaunieši saskaras ar dažādu domāšanu, protams, vīriešu trūkums skolās ir problēma. Pēc statistikas, ļoti liels sieviešu īpatsvars ir skolu vadības komandās. Vīrieši direktori gan ir sastopami, bet vidējā līmeņa vadītāju pozīcijās pamatā ir sievietes, ļoti retos gadījumos – vīrieši.

Draudzīgā Aicinājuma Cēsu Valsts ģimnāzijā ir 40 skolotāji, no tiem – deviņi vīrieši. Pēdējos gados vērojama tendence, ka vīrieši nāk klāt vairāk. Ņemot vērā savu draugu loku un kontaktus, ir izdevies viņus piesaistīt skolai. Mums pievienojušies vīrieši, kuriem skola ir papildu darbs, piemēram, viens mūsu skolotājs strādā arī Izglītības un zinātnes ministrijā. Tomēr dzimums nav bijis noteicošais, kā veidoju kolektīvu.

Atalgojuma ziņā pēdējā laikā situācija skolās kļuvusi labāka. 14 gados, kopš esmu izglītībā, neesmu sūdzējies, ka finansiāli te būtu galīga katastrofa.

Īpaši pēdējos trijos gados skolā var nopelnīt vairāk, nekā darot kādus citus darbus. Nedomāju, ka izglītības sektorā pēc visām reformām būtu sliktākā situācija. Latvijas problēma ir tā, ka skolotāju algas atšķiras atkarībā no pašvaldības, kurā atrodas skolas, un skolēnu skaita. Tā kā esmu direktors Valsts ģimnāzijā, pašvaldība man piemaksā. Vēl vadu arī  stundas, un mana alga ir pāri diviem tūkstošiem uz rokas. Turklāt nestrādāju lielā skolā – tajā mācās 317 skolēni.

Pedagoģija ir zinātne. Te ir ļoti smalki mehānismi – kā veido attiecības, kā vadi mācīšanos. Sieviete skolā nenozīmē, ka viss notiek pārāk emocionāli. Man ir brīnišķīgas kolēģes, kuras skatās pragmatiski un uzreiz ķeras vērsim pie ragiem. Vienlaikus esmu strādājis ar skolotājiem vīriešiem, kuriem ir daudz nepamatotu ambīciju. Tas, ka skolotājs ir vīrietis, nenozīmē, ka process automātiski notiek ļoti efektīvi. Manā pieredzē bijuši kolēģi vīrieši, kuri ir neprofesionāli, izlaidīgi, neievēro skolas noteikumus, dzīvo sajūtā, ka ir neaizvietojami, jo apzinās, ka nav, ko likt vietā.

Jaunam vīrietim skolā ir vēl kāds risks – jaunas meitenes, pusaudzes uz viņu skatās mazliet citādi.

Te ir vairāk kutelīgo jautājumu nekā attiecībās ar kolēģēm. Skolā sāku strādāt, kad man bija 26 gadi, bija jāmāca 17–18 gadu vecas meitenes. Jārēķinās, ka dažām sāksies neuzvedība – veids, kā viņas pievērš ­skolotāja uzmanību. Man svarīgāks bija mācību process. Esmu piemērs, ka vīrietim normāla karjeras attīstība iespējama arī izglītības sektorā, – sāku kā skolotājs, tad direktora vietnieks, tagad esmu vadītājs.

Ir vismaz trīs argumenti, lai vīrietis strādātu skolā. Pirmais: tā ir laba vieta vīrietim, kuru interesē vadīšana. Skolotāja profesija un skola ir brīnišķīga vieta, kur iemācīties citus virzīt kopējam mērķim. Otrais: ja izdodas ienākt labā organizācijā ar skaidriem spēles noteikumiem un atbalsta sistēmu, vīrietis var iemācīties palūgt un saņemt profesionālu, datos balstītu palīdzību – iemācīties strādāt kolektīvā. Trešais: izglītības jomā vīrietim iespējama profesionālā izaugsme un karjera. Tā ir ļoti laba pašrealizācijas iespēja. Mēs Latvijā šauri raugāmies uz skolotāja darbu. Visu, ko dzīvē māku un spēju, esmu iemācījies tikai caur pedagoģiju. Neviena cita iepriekšējā pieredze nav palīdzējusi tik daudz sevi sakārtot kā skolas vide. Esmu skolā sevi absolūti ­piepildījis.»

Veči, saņemamies!

«Vienu no skaistākajām sava mūža dienām pavadīju Vatikānā, sēžot uz grīdas un klausoties, kā kāds vācu mākslas vēstures pasniedzējs saviem audzēkņiem stāsta par Siksta kapelas griestiem. Viņš bija tik inteliģents, tik aizrautīgs, ka manī kaut kas noklikšķēja. Man pašam skolā bija maz skolotāju vīriešu, turklāt augu šķirtā ģimenē. Vērojot vācu skolotāju Vatikānā, aizdomājos, ka arī es reiz varētu būt skolotājs,» saka Ansis Bogustovs, žurnālists un skolotājs.

«Redzēdams skaudro skolotāju trūkumu Latvijā, pieteicos programmā Mācītspēks. Vienlaikus tā bija arī mana četrdesmitgadnieka krīze un ambīcijas. Pirms tam biju lasījis lekcijas, vadījis komunikācijas spēles jauniešiem, tāpēc man likās – jā, es varu būt skolotājs! Izvēlējos vēsturi.

Sākot strādāt skolā, ātri vien sapratu, ka mani iedvesmotāja sprinti vai epizodiskā, aizrautīgā ķimerēšanās ar kādu nelielu interesentu grupu nav tas pats, kas strādāšana ar klasi, kurā mācās 25 bērni. Vienam skolēnam ļoti gribas mācīties vēsturi, bet citam tā reāli riebjas, savukārt skolotājam jāspēj savaldīt visus, akadēmisko stundu nogarantējot vidējā temperatūrā. Ambiciozam vīrietim vairāk gribas strādāt ar galotnēm – labajiem skolēniem –, bet ar vājākajiem ķēdes posmiem – nu tā. Vīrieša pacietība šādos apstākļos beidzas daudz ātrāk nekā sievietei, jo viņa ar to tiek galā dabiskāk. Paprasiet mammai, kurš bērns viņai vismīļākais, un mamma atbildēs, ka visi. Bet uzdodiet to pašu jautājumu tētim, un viņš atbildēs – paklausīgākais.

Savulaik skolotājs bija vīriešu profesija, tagad ir otrādi.

Pedagogu vairs neapbrīno kā kādreiz un nepakļaujas viņa varai un ­agresijai. Agrāk, kad skolotājs varēja panākt kārtību, ar lineālu uzsitot galda malai un ne tikai galda malai, vīrietim būt skolotājam bija vieglāk. Tagad – demokrātiskajā, iekļaujošajā, visus respektējošajā un uz visu tiesībām orientētajā laikmetā – vīrietim būt pedagogam ir daudz grūtāk.

Vispirms pastrādāju skolā Patnis, bet milzīgu aplauzienu piedzīvoju Ādažu vidusskolā. Šī skola man bija par lielu – sapratu, ka nevaru bērniem pat atcerēties vārdus, turklāt nespēju dzīvot mūžīgā rokkoncertā, man labāk patīk kamermūzikas festivāli. Pēc tam, pastrādājis Kultūru vidusskolā, no skolotāja darba aizgāju. Vecim, kas ir jaunais skolotājs, jārēķinās, ka uz viņa kamiešiem gribēs uzlikt visas skolas mūžam neatrisinātās problēmas – iedosi mazo pirkstiņu, paņems visu roku. Neapdomīgi teikdams visam jā, sadegu ļoti ātri. Tomēr esmu sprinteris, nevis maratonists.

Būt vīrietim skolotājam Latvijā nav viegli. Mums ir ārkārtīgi daudz bērnu bez tēva. Vīrieši, pamezdami savus bērnus, bēguļodami un nemaksādami alimentus, sabiedrībā rada tik lielu vīriešu trūkuma spriedzi, ka viņi savā ziņā jāaizvieto tiem nedaudzajiem večiem, kas tomēr strādā skolās.

Gaidas no skolotāja vīrieša ir tik lielas, ka ne katrs var šo spriedzi izturēt.

Augusta sākumā klausījos, kā valsts gatavojas 1. septembrim. Nevaru ciest gaudulīgo toni, kādā paši par sevi runājam, – mums viss slikti, atkal nekas nesanāks… Dzirdot, ka arī manā dzimtajā skolā, kādreizējā 41., tagadējā Jāņa Šteinhauera vidusskolā, uz dažiem mēnešiem trūkst vēstures skolotāja, izlēmu – es eju. Pusmūžā kļūstot par skolotāju, jāieskatās kalendārā, pulkstenī, spogulī un naudasmakā, reāli saprotot, ko tu vari un ko nevari. Godīgi izvērtējot savu spēju slieksni, sapratu, ka kādu laiku mācīt vēsturi četras stundas pirmdienā es varēšu. Gribu pierādīt, ka skolotāju trūkums nav neatrisināma problēma – ne jau es, viens vīrietis, izglābšu valsti, bet nebūšu stāvējis malā.

Direktors, pieņemot mani darbā, minstinājās, ka neko lielu jau nevarēšot samaksāt. Kaut kas šajā retorikā ir aizgājis šķērsām – sieviete par tādu algu var strādāt, bet vīrietis, redz, nevar! Neesmu skolotājs naudas, bet misijas dēļ – priecājos piedalīties. Zinu, ka neesmu ģeniāls vēstures skolotājs, bet mācos kopā ar jauniešiem, un man savos 48 gados nav kauns nezināt.

Būtu tikai normāli, ja katrā skolā puse skolotāju būtu sievietes, puse – vīrieši. Dzimumu vienlīdzība skolā veicinātu daudz vienmērīgāku un sabalansētāku sabiedrības attīstību. Tāpēc, veči, saņemas!»

Arī tu vari būs skolotājs

Latvijā darbojas programma Mācītspēks – pedagoģijas studijas, kas dažādu jomu profesionāļiem divu gadu laikā palīdz kļūt par ­vispārējās izglītības mācību priekšmetu pamatizglītības un vidējās izglītības skolotājiem.

Mācītspēkam var pieteikties dažādu jomu profesionāļi – programmētāji, inženieri, tulki, grāmatveži, pētnieki u. c. profesiju pārstāvji, kuri savā jomā ieguvuši bakalaura vai vismaz 2. līmeņa profesionālo augstāko izglītību un apguvuši kursus vismaz astoņu kredītpunktu apjomā atbilstoši mācību priekšmetam.
Pēc pirmā gada Mācītspēks dalībnieki iegūst skolotāja kvalifikāciju, savukārt otrā gada noslēgumā – apliecinājumu par sevis izvēlētās profesionālās kompetenču pilnveides programmas apguvi. Seko līdzi informācijai vietnē macitspeks.lv un piesakies!

Projektu finansē Mediju atbalsta fonds no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem.
Par diskusiju un problēmrakstu cikla «GANDRĪZ PRATINĀŠANA» saturu atbild Žurnāls Santa.