Rīga -2°C 
Novērtē rakstu
-
16
-
0
-
1
-
1
-
0
-
2
-
0
-
KNAB darbinieki 13. maija rītā ieradās RTAB un Rīgas domes telpās, lai veiktu kratīšanu kriminālprocesā, kas ierosināts pret RTAB amatpersonām par budžeta līdzekļu izšķērdēšanu, dokumentu viltošanu, viltotu dokumentu izmantošanu un krāpšanu. Pēc šīs kratīšanas Jermoloviča tika aizturēta.
Kā ziņots, Valsts kontrole revīzijā secinājusi, ka Rīgas pašvaldība trīs gadu laikā caur biedrībām un nodibinājumiem nesaimnieciski izlietojusi vairāk nekā 20 miljonus eiro rīdzinieku naudas. Revīzijā VK galveno uzmanību veltījusi diviem Rīgas pašvaldības dibinātiem nodibinājumiem – RTAB un Riga.lv.
Vitai Jermolovičai šis ir jubileju gads. Rīgas tūrisma attīstības birojs, kura valdes priekšsēdētāja Vita ir kopš tā dibināšanas, svinēs desmit gadu jubileju, un viņa pati atskatīsies uz saviem sešdesmit.
– Gaidot jubileju, esi uzrakstījusi savas dzimtas stāstu. Kāpēc tev tas bija svarīgi?
– Man likās, ka šie stāsti, ja es tos nepastāstīšu, pazudīs. Ļoti žēl, ka doma apkopot mūsu dzimtas stāstus man neradās kādus desmit gadus agrāk, kad mamma vēl bija dzīva. Viņa bija liela stāstītāja, un lielākā daļa līdz ar to, ko es pati atceros, patiesībā ir viņas stāsti. Par tēva dzimtu visvairāk man stāstīja krustmāte, mana tēva māsa. Un tad reizēm likās – ai, ko tur runāt, kam tas vajadzīgs, kuru tas interesē… Lai gan, no otras puses, es kā pavisam maza meitene vienmēr spicēju ausis, kad lielie kaut ko runāja. Daudzas lietas tā iespiedušās atmiņā. Dievs mani apveltījis ar labu atmiņu. Es daudz ko atceros un vēlējos izstāstīt visu, ko esmu piedzīvojusi, visu, ko atceros, un visu, kas man stāstīts.
Agrāk domāju, ka mūsu dzimtā gandrīz visi ir latvieši, tikai ar mazu poļu piešprici. Mamma mājās ar mani runāja latviešu valodā, abas Ilūkstes vecāsmammas ar mums visiem – poliski. Tagad, pētot radurakstus, izrādījās, ka gandrīz visi dzimtā ir poļi. Tas man bija liels atklājums. Savulaik akcenta dēļ mūs saukāja gan par poļiem, gan latgaļiem un vēl visādi. Tāda atstumšana, un tikai tāpēc, ka tev poļu akcents un sēliski cietā izruna, bija diezgan nežēlīga. Akcents man ir saglabājies, un daudzi nevar saprast, no kurienes man tas.
Domāju, ka maniem bērniem, kad viņi lasīs manus stāstus, būs diezgan liels pārsteigums.
Bērni mani tādu, kādu ieraudzīs manas dzīves notikumos un pārdzīvojumos, nepazīst, jo savu sāpi nekad neesmu izteikusi un izrādījusi. Saviem dēliem vienmēr esmu bijusi optimistiska, dzīvespriecīga, kura visu var un dzīvo ar moto: «Tikai uz priekšu! Viss ir iespējams! Nečīkstēt, neraudāt, nešaubīties, un viss izdosies!» Es esmu cīnītāja. Tas būtu mans precīzākais apzīmējums. Un tādu mani visi arī pazīst.
– Ko tu nekad uz āru neesi rādījusi?
– Biju dzirdējusi sakām, ka visiem cilvēkiem skapī ir kāds skelets, bet attiecībā uz sevi nekad nebiju par to aizdomājusies. Man likās, ka man tāda nav, bet izrādās, ka ir… Tā ir mana bērnība. Sāpe, kura man ir dziļi iekšā un no kuras nekad netikšu vaļā. Tas ir mans skelets. Es piedzimu Rīgā, bet izaugu laukos. Vecākiem bija darbs un dzīvoklis Rīgā, māsa te gāja bērnudārzā un skolā, un neviens nesaprata, kāpēc es dzīvoju laukos, 230 kilometru prom no savas ģimenes. Kad atbraucu uz Rīgu, nejutos kā rīdziniece. Kad aizbraucu uz laukiem, nejutos kā lauciniece… Un man vēl arvien ir savādas sajūtas. Es nezinu savu identitāti.
– Kāpēc tā notika?
– Kad es piedzimu, mēs dzīvojām Lāčplēša ielas 26. nama trešajā stāvā. Māja bija grezna, ar skaisti stiklotām ārdurvīm, liftu un koptu mājas pagalmu. Manai mammai – Veselības aizsardzības ministrijas Galvenās aptieku pārvaldes plānu daļas ekonomistei – šīs skaistās mājas tolaik komunālajā dzīvoklī bija piešķirta viena istaba.
Es gāju bērnudārzā Akas un Lāčplēša ielas stūrī, kurš tur darbojas līdz šim brīdim. Tas bija krievu bērnudārzs, bet krievu valodu es nesapratu un devu vaļā tajā valodā, kas krievu valodai tuvāka, – poliski. Atceros, kā es bērnudārzā salauzu roku. Mūs apģērba, izlaida gaitenī, kur bija divas durvis. Atspiedos pret vienām un noripoju pa kāpnēm pagrabā. Piecēlos, uzrāpos pa kāpnēm augšā un nevienam neko neteicu, lai gan roka sāpēja. Nākamajā dienā audzinātāja ievēroja, ka tā roka man dīvaini karājas. Kad vecāki vakarā aizveda mani uz slimnīcu, rentgenā konstatēja lūzumu. Rokai uzlika ģipsi, un tēvs nolēma vest mani uz laukiem pie vecāsmammas. Pēc pusgada Rīgā piedzima māsa, un ar viņas piedzimšanu mana dzīve pilnīgi mainījās – es paliku dzīvot laukos un tiku atrauta no vecākiem. Galvenie cilvēki manā dzīvē kopš četru gadu vecuma kļuva vecāmāte, tēva mamma Marija, un mana krustmāte, tēva māsa Konstance.
Sākotnēji tikai uz laiku aizvesta uz laukiem, es tur uzaugu.
Pieaugusi visu laiku analizēju, kāpēc tā notika. Domāju, ka tas nebija mammas, bet tēva lēmums, ka mani atstāja laukos. Un man ir sajūta, ka es biju tēva nabassaite starp viņa mammu un māsu. Nepazīstu nevienu citu cilvēku pasaulē, kas tik ļoti mīlētu savu māti un māsu kā mans tēvs. Līdz mūža galam viņš jutās par viņām atbildīgs.
Savā ziņā laukos man bija laba dzīve. Vecāmāte un krustmāte mani ļoti mīlēja un lutināja. Mani nekad nespieda strādāt. Es viņām biju kā lellīte. Sēdēju lielajā, stiklotajā verandā un spēlēju klavieres.
No bērnības nāk līdzi tādi skati un sajūtas, kas vairs neatkārtosies. Saldas atmiņas par tikko slauktu pienu, aveņu ievārījumu, svaigi nopļautu sienu, gurķu marinādi, peoniju smaržu…
– Vai šajā jaukajā dzīvē vecāku tomēr nepietrūka?
– Un kā vēl pietrūka! Man bija normāla ģimene, vecāki nebija ne šķīrušies, ne dzērāji, ne trūcīgi. Mamma strādāja ministrijā augstā postenī, tēvam bija labs darbs taksometru parkā. Nesapratu, kāpēc mēs nevaram dzīvot visi kopā.
Skaistākais laiks man bija augusts. Vesels mēnesis, kad biju kopā ar vecākiem. Viņi tad vienmēr ņēma atvaļinājumu, ko pavadīja laukos. Gājām ar tēvu uz Daugavu makšķerēt, mājās tika rīkotas viesības, brauca ciemiņi. Bet 30. augustu gaidīju ar lielām bažām, jo tad mašīnā tika likts viss, kas vasarā bija sagādāts ziemai. Man tika iedota liela buča un pateikts, ka labi jāmācās, un tad visi trīs – tēvs, mamma un māsa – sakāpa mašīnā, bet es, gauži raudādama, paliku piespiedusies pie krustmātes kājas.
– No Rīgas tu biji pavisam izrakstīta?
– Kad skolēnu brīvdienās atbraucu uz Rīgu, jutos lieka, vienmēr kā svešiniece. Māsai bija sava gultiņa, bet man turpat blakus izvelkamais krēsls. Kad vakarā mamma lika mūs gulēt un nāca novēlēt labunakti, deva mums bučiņas. Man uzspieda vienu uz vaidziņa, un viss, bet Lieni sabučoja un samīļoja. Centos neizrādīt, ka esmu sāpināta un greizsirdīga. Mūs dažreiz mēģināja apģērbt vienādās drēbēs, bet man tas nepatika. Izdomāju dažādus ieganstus, lai nevilktu tādus pašus svārciņus kā māsai. Mana mazā māsiņa bija ļoti piemīlīga meitenīte ar gaišiem, lokainiem matiņiem, un blakus es, tumšmataina puikmeitene ar boba frizūru, kādu tēvs frizētavā vienmēr lika man nogriezt.
Mani gaidot, tēvs bija iedomājies, ka būs dēls, meita viņam bija vilšanās, tāpēc vismaz manu ārējo tēlu viņš veidoja līdzīgu puikam.
Kad gājām ciemos, visi vecāku draugi un radi sajūsminājās, cik Lienīte skaista, pamanīja, ka es arī beidzot esmu līdzi, bet pret mani bija attieksme – nu, Vita jau tāds lauku bērns… To visu vienmēr vēl papildināja tēva slavenais teiciens: «Man ir divas meitas – viena skaista, bet otra gudra…» Un man tik ļoti gribējās būs skaistai…
Tā es izaugu, un tā man bija riktīga trauma. Reizēm tā kā žēl sevis, ka tāda dzīve man bērnībā bijusi, un es melotu, ja teiktu, ka man par to nav nekāda rūgtuma pret vecākiem. Nevaru iedomāties, ka savus bērnus varētu uz ilgu laiku tā atstāt. Kad mani puikas bija mazi, vasarās viņi dzīvoja Saulkrastos, kur mani vecāki uzcēla vasarnīcu, un mēs ar Henrihu katru dienu pēc darba, nevis tikai pa sestdienām un svētdienām, ar vilcienu braucām pie bērniem. Agri no rīta atpakaļ uz darbu. Cēlos sešos, gāju divus kilometrus uz vilcienu. Citādi nemaz nevarēju iedomāties. Visilgāk prom no mājām un bērniem esmu bijusi, kad pāris mēnešu mācījos Vācijā. Ārkārtīgi skumu pēc viņiem.
2016. gadā pēc četrdesmit gadiem Ilūkstes vidusskolā mums bija lielais klasesbiedru salidojums. Sen neredzējušies, varējām izrunāties, bet daudzi klasesbiedri man jautāja tikai vienu: «Vita, ko tu vispār darīji laukos? Kādēļ nebrauci pie saviem vecākiem uz Rīgu?» Tāda bija manu vecāku izvēle. Tāds bijis mans liktenis…
– Tu vecākiem nekad neteici, ka gribi atgriezties Rīgā?
– Sākumā es visu laiku cerēju, ka mana dzīve laukos ir tikai pagaidām. Pēc pirmās klases vecāki solīja, ka Ilūkstē pabeigšu trīs klases un tad gan mani ņems uz Rīgu.
Savu prombūtni vecāki kaut kā vēlējās man kompensēt, un es biju apgādāta ar deficīta mantām.
Man pirmajai skolā bija lodīšu pildspalvas, košļājamās gumijas, krāsainas zeķbikses, krimplēna kleitiņas un daudz kas cits, ko lauku bērni neredzēja. Ar šiem sīkumiem izcēlos citu bērnu vidū un jutu gan meiteņu greizsirdību, gan puiku skaudību. Daudzas manas mantas pa kluso gan garderobē, gan fizkultūras stundu laikā, kad skolas soma bija jāatstāj klasē, tika sabojātas. Kad gāju pie skolotājiem to teikt, vienīgā atbilde bija, lai neņemu tādas mantas uz skolu un nevelku skaistas drēbes.
Skolā biju aktīva meitene – dziedāju korī, dejoju, gāju daiļlasīšanas pulciņā, vēlāk arī teātra pulciņā. No trešās klases paralēli sāku mācīties arī Ilūkstes bērnu mūzikas skolas klavieru klasē, un tad vecāki teica, ka man jāpabeidz mūzikas skola. Pabeidzu un reizē ar mūzikas skolu biju beigusi devīto klasi vidusskolā, un tad man jau bija vienalga, ka jādzīvo laukos. Varēju arī divus pēdējos vidusskolas gadus mācīties Ilūkstē. Tad es to vairs nepārdzīvoju, vairāk pārdzīvoju, ka man vajadzēs braukt uz Rīgu, kur viss ir svešs.
– Esi teikusi, ka vēl ilgi pēc tam, kad atgriezies Rīgā, lai studētu, un arī tad, kad tev te veidojās veiksmīga darba dzīve, tomēr vēl arvien juties kā iebraucēja.
– Tā bija. Lai gan jau ilgi biju Rīgā, man bija studiju gadu paziņas, kolēģi, tomēr vēl arvien jutos kā iebraucēja. Man nebija nekādu bērnības un skolas gadu paziņu, kontaktu, kas rada aizmuguri, kā tas ir daudziem Rīgas skolās gājušajiem, un centos pierādīt – lai arī esmu no laukiem, es neesmu sliktāka. Man vienmēr gribējies būt vislabākajai. Šo stimulu varbūt radījusi mana bērnības trauma, jo, atnākot uz Rīgu, man bija sevi jāpierāda. Visu daru tā, lai tas būtu vislabākais, ko spēju.
Es esmu organizatore. Tā ir mana būtība. Mierīga dzīve nav domāta man.
Lēmumu par manu augstāko izglītību Rīgas Politehniskajā institūtā pieņēma tēvs, jo ļoti vēlējās, lai es kļūstu par arhitekti, taču lielā konkursa dēļ tur netiku un iestājos Būvniecības fakultātē, ko arī pabeidzu. Tēvs ar manu profesiju nebija apmierināts un teica: «Tu visu mūžu būvobjektos trenkāsi dzērājus.» Par laimi, dzīve mani ir pasargājusi no dzērājiem, kurus vajadzētu darbā trenkāt, taču visu man nācies pašai sastrādāt, visu laiku sevi pierādīt. Un man tas arī patīk. Man patīk procesu virzība, sajūta, ka es spēju visu pārredzēt un vadīt. Pēc savas būtības esmu aktīva, visu, ko daru, es daru ar ļoti lielu azartu. Un visu laiku mācos. Arī atpūtas ceļojumus vienmēr sasaistu ar to, kas skar manu darbu.
– Tev ir bijusi ļoti veiksmīga karjera.
– Un visi darbi ļoti patikuši. Ar gandarījumu atceros laiku, kad, vadot Rīgas Restaurācijas pārvaldes ražošanas daļu, sadarbojāmies ar divām lielām poļu kompānijām, kas nodarbojās ar Vecrīgas namu restaurāciju. Bija astoņdesmito gadu beigas, deviņdesmito sākums, un Vecrīga pamazām sāka atgūt savu šarmu un eleganci. Sākās jaunas vēsmas, brauca dažādi investori. Vācu investorus ieinteresēja Konventa sēta, kas tolaik bija nolaista līdz šausmīgam stāvoklim. Tur atradās dzīvokļi, psihoneiroloģiskais dispansers. Kad pirmo reizi tur aizgāju, burtiski sastingu no tā, ko redzēju.
Vācieši izveidoja kopuzņēmumu, uzaicināja mani pie sevis strādāt. Kopā ar vāciešiem nostrādāju no 1991. gada līdz 2006. gada beigām. Sākumā biju direktora vietniece Hotel de Rome. Kad vācieši restaurēja Konventa sētu, pusgadu pirms tam pati biju uzprasījusies, ka es gribētu vadīt šo kompleksu. Konventa sētas laiks manā darba dzīvē bija ļoti skaists, bet arī skaistais reiz beidzas. Radās apstākļi, kāpēc uzrakstīju atlūgumu. Tobrīd Rīgas dome, lai reklamētu Rīgu pasaulē un veicinātu tūrismu un pilsētas uzplaukumu, dibināja Rīgas tūrisma attīstības biroju Live Riga un uzaicināja mani tur strādāt. Kamēr biroju izveidoja, piecus mēnešus biju bez darba, saņēmu labu bezdarbnieka pabalstu. Man jau bija Ādažu māja, varēju kopt dārzu un atpūsties, bet atpūta bija nosacīta. Man ir ļoti grūti dzīvot bez darba.
Kopš 2009. gada oktobra beigām esmu iekšā Rīgas tūrisma attīstības virzienos un procesos, un tas atkal ir darbs, kas man ļoti patīk.
Lepojos, ka tūrisma straujajā attīstībā ir arī mana kolektīva veikums. Sākumā Rīgu gadā apmeklēja 650 000 tūristu. Šajā laikā to skaits izaudzis vismaz sešas reizes. 2018. gada skaistajā vasarā mums jau bija vairāk nekā trīs miljoni tūristu. Sliktākais, kas tūristam var būt, – tukša un klusa pilsēta. Rīga tāda nav. Tā ir tūristiem pievilcīga – ar savu vēsturi un arhitektūru, bagāto kultūras programmu, unikālo koka apbūvi, kāda citur Eiropā gandrīz nekur nav saglabājusies. Tūristiem ļoti patīk Vecrīga, un viņi ir sajūsmā par Centrāltirgu un mūsu delikatesēm, kādu arī nav nekur citur pasaulē. Es ārkārtīgi lepojos ar Rīgu. Man ir idejas, ko darīt, lai pie mums brauktu arvien vairāk tūristu un investoru, un visu laiku mācos.
– Tēvam bija taisnība par to gudro meitu.
– 1981. gada 15. jūnijā tēvs Saulkrastos nosvinēja 60 gadu jubileju. Tā bija ļoti jautra ballīte, uz kuru viņš salūdza radus, draugus un kaimiņus. Pirms pusgada tēvs bija pārcietis infarktu, pavasarī vienu mēnesi pavadīja Jūrmalas sanatorijā, kas pie viņa intensīvā dzīves ritma bija neizturami garlaicīgi. Gada nogalē viņam atkal kļuva slikti, nonāca Gaiļezera slimnīcā. Pēdējā saruna ar viņu man notika pirms Jaungada. Es stāstīju par saviem plāniem. Gatavojos februārī braukt savā pirmajā ekskursijā uz Čehoslovākiju, priecīgi to viņam pavēstīju, bet tēvs tikai pateica: «Varbūt tev vajadzētu labāk nopirkt jaunu ziemas mēteli…» 1982. gada 5. janvārī viņa vairs nebija.
Kad tēvs nomira, man bija 22 gadi. Tajā gadā es aizbraucu uz Bratislavu, Brno un Prāgu, pabeidzu Rīgas Politehnisko institūtu. Mans vīrs atnāca mājās no armijas, dēls sāka iet bērnudārzā. Neko no tā tēvs nepieredzēja, bet katru reizi, kad esmu pie viņa kapa, domās pastāstu par savā dzīvē paveikto un esmu priecīga, ka viņš ar mani noteikti lepotos. Man gribētos tādos brīžos dzirdēt tēva domas par to, ko es daru, kā man izdodas. Kad aizbraucu uz kapiem, domās vienmēr ar tēvu sarunājos.
– Vai tu ar mammu dzīvē izrunājies? Viņa izjuta nožēlu par to, ko tev nodarījusi?
– Mamma nekad par to laiku man neatvainojās, es arī viņai neko nepārmetu, bet vēlāk, kad man pašai jau bija ģimene, kādās mājas viesībās, kad iedzēra arī kādu glāzīti, dziļi slēptais aizvainojums manī uzsita atmiņas un emocijas, un tad es pateicu, kā jutos, kad bērnībā biju atstāta, un mamma teica: «Vita, nu beidz! Nomierinies! Ko tu visu laiku to atgādini…» Sirdī aizvainojums man bija palicis. Vēl arvien ir… Tā man ir tāda bērnības trauma, kam īsti nekad netikšu pāri, lai gan par to vairs nedomāju.
Mammai sen visu esmu piedevusi un ar māsu esam kļuvušas par tuvām draudzenēm. Taisnība ir parunai, ka laiks visu dziedē…
Mamma manā dzīvē blakus bija pirmos trīs gadus agrā bērnībā, vēlāk četrus gadus, kad atbraucu no laukiem un iestājos institūtā, un viņas mūža pēdējos desmit manas ģimenes mājās Ādažos. Kad mammas mūža nogalē paņēmu viņu pie sevis dzīvot, mani draugi, zinot, kāda bijusi mana dzīve, par to brīnījās. Bet viņa bija mana mamma, arī vislielākais palīgs manu dēlu audzināšanā. Kad piedzima vecākais dēls Ivars, es vēl studēju, vajadzēja pabeigt Politehnisko institūtu, un mamma piecdesmit piecos gados aizgāja pensijā, lai varētu pieskatīt mazdēlu. Mana ģimene dzīvoja pilsētas centrā Skolas ielā, un mamma no Kvēles ielas Juglā daudzus gadus katru rītu brauca pie mums kā uz darbu. Piedzima Aivars, un maniem puikām viņa kādu brīdi varbūt bija vairāk mamma nekā es. Izvārīja zupiņu, sacepa kotletes, gatavoja garšīgus ēdienus, sagaidīja puikas mājās no skolas. Mīlestību, kas man bija liegta, viņa kompensēja maniem bērniem. Domāju, ka mamma pati to apzinājās, taču mēs nekad par to nerunājām. Viņa ļoti daudz mums palīdzēja. Darīja visus ikdienas darbus, rūpējās par mūsu mājdzīvniekiem. No tā visa es biju atbrīvota. Pa ceļam pie mums izgāja caur Vidzemes tirgu, visu sapirka. Viņai bija maciņš, kurā es vienmēr ieliku saimniecības naudu. «Vita, maciņš jau tukšs,» viņa regulāri paziņoja.
Mamma ļoti lepojās ar mani, mācēja veidot ļoti draudzīgas attiecības ar manu vīru Henrihu un pēdējos desmit gadus bija mūsu mājas atslēga. Kad reizēm mammai pieminēju sāpīgās atmiņas par manu bērnību laukos, viņa teica, ka man nebūtu tāda vīra, ja es būtu gājusi skolā Rīgā. Man bieži likās, ka viņa manu vīru mīl vairāk nekā mani, un šajā ziņā es mammu sapratu.
– Savā ilgajā izsūtījumā, kaut ko zaudējot, tu tomēr arī ieguvi.
– Un tas ir romantiskākais stāsts. Mēs ar Henrihu 2018. gada 5. augustā nosvinējām četrdesmit gadu kāzu jubileju. Satikāmies, kad pēc Dvietes astoņgadīgās skolas viņš atnāca uz Ilūkstes 1. vidusskolu. Mācījās paralēlklasē, un skolas ballē es viņu uzaicināju uz dāmu deju. Mīlestības jūtas uzplauka skolas pēdējā gadā. Abi atnācām uz Rīgu studēt. Henrihs iestājās Fizkultūras institūtā, es – Politehniskajā institūtā būvinženieros. Henrihs pēc Fizkultūras institūta sāka strādāt Juglas ģimnāzijā par sporta skolotāju, bet vajadzēja mājturības skolotāju, kura skolā nebija, un direktore Aija Melle piedāvāja šo vietu viņam.
Pēc otrā kursa apprecējāmies. Man bija 19 gadu, Henriham – 20. Vajadzēja legalizēt seksu, jo mūsu puritāniskie vecāki nesaprata intīmas attiecības pirms laulībām. Man ir ļoti laimējies ar vīru.
– Vai laulības krīzes jums ir bijušas?
– Tik dziļas, lai šķirtos vai ietu viens no otra projām, nav, bet Henrihs skolā, strādājot sieviešu kolektīvā, visu laiku ir izjutis uzmanību. Viņš jūtas novērtēts ne tikai kā skolotājs, bet arī kā vīrietis. Viņam lūdz palīdzēt, un, būdams izpalīdzīgs, viņš to arī dara, par ko saņem komplimentus un uzslavas.
Kad notiek kāda svinēšana, viņš ielej dāmām šampanieti. To visu es zinu, bet tas mani neuztrauc.
Esmu zinājusi arī par kādiem vīra maziem romāniņiem, kāda brīža aizraušanos. Sevišķi jaunībā. Mums bērni dejoja Zelta sietiņā, un Henrihs, pēc stundām skolā būdams brīvs, veda dēlus uz dejošanu. Dažas mammas viņā bija iemīlējušās, brauca un staigāja gar mūsu māju Juglā, gaidīja Henrihu. Es nezinu, vai viņam ar kādu vairāk par flirtu kaut kas ir bijis, un nekad arī neesmu gribējusi zināt.
– Vai tev pašai tādu flirtu nav bijis?
– Protams, ka ir! Strādājot biznesā, kur apkārt tik daudz vīriešu, esmu apbērta ar komplimentiem un vienmēr izjutusi uzmanību, cieņu, atzinību un apbrīnu. Lidojot lidmašīnā komandējumā kopā ar bosiem, kas bijuši par mani divdesmit gadu vecāki, kādā brīdī kāds it kā nejauši uzlicis roku uz mana ceļa, un tad ir svarīgi, kā reaģēt. Ja šādā situācijā nekoķetē un neizrādi pretimnākšanu, tālāka aplidošana nenotiek.
Esmu mācējusi novilkt robežu starp darba un privātām attiecībām un ar savu attieksmi neesmu ļāvusi to pārkāpt.
Kad pati esmu boss, ar to brīdi personīgas attiecības kolektīvā beidzas. Kad vadīju Konventa sētu, visi bija jauni, radās pārīši un romāni, bet man neviens neuzdrošinājās tuvoties. Man nepatīk konflikti, izvairos no situācijām, kas tādus varētu radīt. Patīk radīt svētkus, organizēju ballītes, lai iedvesmotu cilvēkus. To esmu darījusi jebkurā kolektīvā, kuru esmu vadījusi. Man patīk, ja mani cilvēki nāk uz darbu ar prieku.
– Tev patīk baudīt dzīvi?
– Ļoti! Viena no manas dzīves baudām ir sestdienas vai svētdienas rīti, kad pie mums Ādažos ir visa ģimene, atbraukuši dēli ar vedeklām un mazbērniem un es klāju brokastu galdu. Rakstu galda kartes un zinu, kā visus sasēdināšu, jo katram vajag savu servējumu. Mīļākais ēdiens mums visiem ir plānās pankūkas. Tādas, kādas cep tikai mūsmājās, – ar cauraudzīša kraukšķiem. Ļoti retos gadījumos pie pankūkām palutinām sevi ar ikriem. Vasarā iedzeram Prosecco. Nesteidzīgas brokastis ar sarunām man ir bauda.
Divi brīži man ļoti patīk. Gatavoties ceļojumam, kad es krāmēju koferi, un otra bauda – atgriezties mājās.
Domāju, ka esmu laba vīramāte, manas vedeklas Līga un Anna to apliecinātu. Savas vedeklas es nemācu ne dzīvot, ne saimniekot, ne bērnus audzināt, bet viņas manās mājās vienmēr ir gaidītas un mīļi uzņemtas. Mani cilvēki man ir svarīgi. Tā ir mana dzīves filozofija. Apziņa, ka ģimene ir cilvēki, kas nekad nenodos.
Mums jau divdesmit gadu ir tradīcija braukt slēpot uz kalniem. Sākām braukt tādēļ, ka puikas gribēja. Braucām uz Baiļu kalnu Valmierā. Slēpju pašiem nebija, īrējām, slēpot nemācēju, kaut kā šļūkāju. Henriham, kā Fizkultūras institūtu beigušam, sanāca labāk. Katru reizi, skatoties uz mani, viņš noteica: «Nav progresa…» Un tad es satiku paziņu, pie kura bija atbraucis draugs slovēnis un ļoti labi slēpoja, viņš mani mazliet pamācīja, un man pietika ar pāris reizēm, lai aizietu. Tagad mēs ar Henrihu katru gadu vienu reizi uz vienu nedēļu braucam slēpot. Šoziem ar draugiem bijām Itālijas Alpos.
