Rīga -1°C 
Novērtē rakstu
-
6
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
Sabiles Vīna kalnā - visas Sukatnieka radītās vīnogu šķirnes
Trīsdesmitajos gados iestādīja pavisam citas vīnogu šķirnes, nekā tagad aug kalnā. Tad bija Eiropas vīnogas. Tagad kalnā aug atzītā vīnogu selekcionāra Paula Sukatnieka šķirnes, kas izveidotas piecdesmitajos, sešdesmitajos gados. Šīs šķirnes nav jāpiesedz, tādēļ augšana zem klajas debess tām der.
Smaida Dzērve stāsta, ka mazajiem stādiņiem gan met virsū tādu kā kurmja rakumu, un tad tie pārziemo. Bet, kad te auga Eiropas vīnogas, raka grāvjus un ar zemi apmeta. Bijuši viesi no Ukrainas un Moldovas, kas stāstījuši, ka tur tā joprojām dara. Viņi orientējas uz šķirnēm, kuras iztur lielāku aukstumu. Savukārt Sabiles vīnogas dārzniece apgriež, nolaiž zemē, un zem sniega tās pārziemo. Bet, tā kā pagājušogad sniegs sevišķi nav bijis, tad vīnogas tikai apgrieza, un tādas pašas plikas tās pārziemojušas. Vīnogulāju izturību Smaida skaidro tā: «Vīnogas 20 gadus te ir augušas un sen pie visa pieradušas.»
Pats Sukatnieks ir viesojies Vīna kalnā, konsultējis. Vīna kalnā aug visas selekcionāra radītās šķirnes, izņemot Rītausmu.
Te var aplūkot arī pirmo Paula Sukatnieka 1949. gadā izveidoto šķirni Dvietes zilā, kas vārdu ieguvusi, godinot selekcionāra dzīvesvietu.
Vēl ir dažas lietuviešu šķirnes, kā Jodupe, Jadviga, Gražina – tai gan te sevišķi nepatīk, jo paredzēta siltumnīcām. Aug arī Usūrijas izcelsmes Hasanskij Sladkij, krievu Moskovskij Ustoičevij, zināma arī kā skujiņa, un Soloveinaja.
Kalnā aug arī divas aprikozes. Bijušas vēl, bet puikas aplauzuši. Bijuši arī plūmju izmēra persiku augļi, bet no tiem liela jēga nesanāca – persikiem metas klāt visas slimības pēc kārtas, un, ja uznāk lietus, augļi sāk pūt un ir ūdeņaini, garšo skābi. Vēl kalnā aug veci valriekstu un ķiršu koki. Vīna kalnā izveidojusies vesela ekosistēma – valriekstus ēd žurkas, kurām te labi patīk. Tāpat kalnā mitinās daudz zalkšu. Tie savukārt ķer un apēd mazos žurkulēnus, izložņājot žurku alas. Vārnas un kovārņi notiesā gliemežus. Valriekstus īpaši iecienījušas vārnas. Vēlā rudenī autoostas laukumā un citviet Sabilē, kur ir lieli asfaltēti laukumi, mētājas valriekstu čaumalas. Vārnas – gudrinieces! – savāc valriekstus, sameklē, kur ir kāds liels laukums, un virs tā laiž riekstus lejā, kur to čaulas saplīst: tā putni tiek klāt gardajiem riekstiem.
Izrādās, ka uz vīnogu dārzu var atvest ogu slimības tieši tāpat, kā vīrusi izplatās pie cilvēkiem. Dārzniece stāsta: «Cilvēki no sava dārza paņem vīnogulāju lapas un tad brauc skatīties, vai arī te kas tāds ir. Bet miltrasa ir sēnīte, lido pa gaisu! Ja miltrasa sākas, vienmēr eju pa augšu, kur ir taciņa, – tur ir cilvēki staigājuši, tur parasti miltrasa uzrodas.»
Tā nu sanāk, ka, sliktu nedomādams, apmeklētājs atvedis uz Vīna kalnu sava dārza ķibeles!
Sabiles Vīna kalnā gan, par laimi, miltrasa pēdējos divus gadus nav bijusi. Šai sēnītei nepatīk ne ļoti auksts, ne ļoti karsts laiks. Miltrasa parādās tad, ja ir sutīgs laiks.
