Vīrietis demogrāfijas krīzē. Vai bērns var būt vēlme vai tagad tas ir pienākums?

Dzimstības fakti

• ​Pēdējos gados dzimstības rādītāji Eiropas valstīs kopumā ir samazinājušies. ​ Eiropas Savienībā 2023. gadā dzimušo skaits uz 1000 iedzīvotājiem bija 8,2, savukārt Latvijā – 7,7.
• 2023.gadā iedzīvotāju skaits samazinājās septiņās ES dalībvalstīs, starp kurām vislielākais kritums bija Latvijā.
• 2024. gada sākumā Latvijā dzīvoja 1,872 miljoni iedzīvotāju – par 11,1 tūkstoti mazāk nekā pirms gada. Kopš 1991. gada iedzīvotāju skaits Latvijā samazinās, jo katru gadu mirstība pārsniedz dzimstību un tas radījis izmaiņas iedzīvotāju vecumsastāvā.
• 2023. gadā Latvijā piedzima 14 490 bērni, kas ir par 9,2% mazāk nekā 2022. gadā, un tas ir zemākais rādītājs pēdējo 100 gadu laikā.

Valsts lielākajā dzemdību palīdzības sniegšanas vietā, Rīgas Dzemdību namā, pērn 24.decembrī nepiedzima neviens bērns – mediķi šādu dienu nebija piedzīvojuši 78 gadus.

Kam trūkst sliktu ziņu, var palasīt Labklājības ministrijas informatīvo ziņojumu «Par demogrāfiskās politikas attīstību». Tur viss drīz top skaidrs: iedzīvotāju skaits Latvijā sarūk, dzimstība samazinās un ir zemākā pēdējo simt gadu laikā. Tikmēr pieaug demogrāfiskā slodze – proporcionālais sadalījumu starp cilvēkiem darbspējas vecumā un pārējo sabiedrības daļu. Prognozes rāda, ka tuvākajās desmitgadēs situācija Latvijā tikai pasliktināsies, un risinājumu rīt ap pusdienlaiku atrast neizdosies.

Lai arī aptaujas rāda, ka vīrieši gribētu vairāk bērnu nekā sievietes, pētījumi lielākoties analizē sieviešu auglības rādītājus, grūtniecības vecumu un bērnu skaitu, arī lielākā daļa atbalsta pasākumu vērsti uz sievietēm. Lai arī gala lēmumu, vai pārim būs bērns, pieņem sieviete, tomēr to ietekmē arī vīrieša attieksme, lēmumi un iniciatīva.

Nenovērtētā vīrieša loma

Vēsturiski vīrieša loma bērnu radīšanā savulaik bija krietni nozīmīgāka nekā šodien. «Jums jāpalasa Bībele,» saka antropologs Klāvs Sedlenieks. Vecajā derībā bērns rodas no vīrieša, bet sieviete zināmu laiku ir tikai šūpulis, lai vīrieša ieliktais bērns tajā izaugtu. Mateja evaņģēlijā rakstīts: «Ābrahāms dzemdināja Īzāku, Īzāks dzemdināja Jēkabu, Jēkabs dzemdināja Jūdu un viņa brāļus, un tā tālāk. Vesela svītra vīriešu, kas dzemdina bērnus!» Tas ilustratīvi demonstrē: uzskats par to, kurš rada bērnus – vīrietis vai sieviete –, ir kultūrspecifisks, nevis pašsaprotams.

«Vīrieša loma bērna radīšanā mūsdienu sabiedrībā nav aptverta – tā ir daudz lielāka un nozīmīgāka, nekā par to mēdz domāt,»

saka ginekoloģe Dina Ceple. Tradicionāli ierasts skatīties no sievietes prizmas, jo jādzemdē ir viņai, nenovērtējot, ka tieši vīrietis dod patvēruma sajūtu, lai viņa būtu gatava ļauties attiecībām un bērniņa ieņemšanai. «Šis sievietes lēmums visnotaļ ir atkarīgs no tā, vai vīrietis savij ligzdu – dod emocionālu un fizisku drošības sajūtu, īpaši gaidību laikā un pirmajos gados pēc dzemdībām, kad sieviete pati vēl nevar atgūt savu fizisko, mentālo un materiālo kapacitāti,» saka Ceple.

Meklējot drošību

Viens no dzimstības veicināšanas atslēgvārdiem ir drošība: par šodienu un rītdienu drošāks vīrietis sievietei biežāk dos signālus par bērnu. Tikmēr neuzticība valdībai, augsts korupcijas indekss, lejupslīdoša ekonomika, finansējuma trūkums veselības aprūpei un karš trauksmi tikai paaugstina, un tas nemudina domāt par bērniem. «Ikviena krīze un dzimstības kritums iet roku rokā,» saka Sedlenieks, vērtējot demogrāfijas krīzi Latvijā.

Tiesa, valstij ir desmitiem ideju lietas labā: atbalsts jaunajiem vecākiem, pabalsti, dzimumu līdztiesība, bērnudārzs, skola, mājoklis, veselības aprūpe, ārpusskolas izglītība. Protams, tas viss varētu noderēt, bet ir vēl kāds būtisks aspekts:

«Sabiedrībai būtu jāsaprot, ka par bērniem vajadzētu priecāties, bet tā vietā cilvēki ar bērniem patiesībā bišķi krīt uz nerviem.

Tā ir zināma divkosība: no viens puses, sakām, ka mums ļoti vajadzētu bērnus un ka varoņi ir visi, kam tie šodien dzimst, bet, no otras puses, – sabiedrības interese par ģimenēm ar bērniem ir ļoti nosacīta. Pamēģiniet ar niķīgu bērnu ratiņos iekāpt sabiedriskajā transportā,» saka Sedlenieks. Kāda kolēģe viņam nesen stāstījusi savu pieredzi Amsterdamā, kur visi pret bērniem izturas pretimnākoši un smaidīgi – tur bērns sabiedrībā rada prieku, kamēr mūsu sabiedrībā bērnus piecieš.

Tāpat antropologs atgādina arī sabiedrības uzskatu, ka mūsdienās atbildīgs cilvēks vispirms parūpējas par savu ekonomisko bāzi un tikai tad pieņem lēmumu par ģimenes veidošanu un bērniem. Sabiedrībā ir stigmatizējoša attieksme pret jauniem cilvēkiem, kuriem dzimst bērni: kā tad tā, vēl pats bērns – ne tev izglītības, ne profesijas! Sak, vispirms jāpabeidz universitāte, jāiegūst profesija, jānostiprinās finansiāli, jāuzņemas kredītslogs nākamajiem 30 gadiem un tikai tad, kad saproti, ka to visu vari pavilkt, domāsi par bērniem!

«Vēlīnajos padomju gados bērnu dzima vairāk, jo sabiedrībai bija noņemts nedrošības slogs – bija, kur dzīvot, turklāt cilvēki jutās daudz vienlīdzīgāki,»

saka Sedlenieks. Šodien ir citas prasības dzīves kvalitātei un gan savai, gan vēl nedzimušā bērna nākotnei. Sociālie mediji ir pilni slavenībām, kas demonstrē savus skaistos bērnus skaistās drēbēs un ratos – viņi dodas uz kūrortiem un laimīgi fotografējas pie savas smalkās spīdīgās mašīnas. «Ikdienā publiski redzamais turīguma līmenis visu laiku sit pa smadzenēm un saka: bet es taču tāds neesmu! Savukārt bērns diemžēl palielina iespēju būt nabadzības riska skartam,» saka Sedlenieks. Tādēļ nav jābrīnās, ka ar bērniem nesteidzas.

Vīrieša radīta drošība

«Sabiedrībai trūkst mīlestības, atbildības un neprāta,» saka ginekologs Egīls Gasiņš, uzskatot, ka demogrāfijas problēmu nav tikai materiālais nodrošinājums. «Man mamma dzima 1941. gadā, mammas māsa – 1944., bet brālis – 1949. gadā. Viena no trakākajām desmitgadēm Latvijas vēsturē, bet – trīs bērni! Pliki un nabagi, pat bezizejā, bet tur bija mīlestība!» Viņš min, ka radīt bērnus šodien traucē izglītība, jo tā nomāc primitīvismu – paplašinās redzesloks, pieaug pašpietiekamība un kritiskā domāšana. Turklāt mūsdienās sievietes kļūst arvien patstāvīgākas, grib aizvien vairāk paņemt vīrieša nastu, līdz ar to vīrietis feminizējas – viņam sāk trūkt atbildības:

«Sievietei šobrīd veci nemaz nevajag, līdz ar to vīrietis kļūst nevajadzīgāks – veidojas abpusēji egoistiska pieeja. Apburtais loks!»

Arī Dina Ceple uzskata, ka ne vienmēr tikai materiālā drošība ir galvenais nosacījums, lai pārim būtu bērns: «Vīrietis var teikt: es sievai visu nodrošinu – viņai ir māja, mašīna un dīvāns, trūkst tikai mazā gulētāja. Bet ar to vien nebūs gana! Stāsts ir arī par attiecībām – lai tās ir stabilas, mierīgas, atbalstošas un uz ilgtermiņa vērstas.» Ārste uzskata, ka tieši vīrieša rokās ir veidot tādas attiecības, kurās sieviete būtu gatava bērnam, turklāt tas ir stāsts arī par seksuālajām attiecībām: «Bieži dzirdu no vīriem, ka viņu prātā mīlēšanās kvintesence ir ātrs, spēcīgs sekss ar maksimāli lielu dzimumlocekli. Protams, pāra intīmajā dzīvē sava vieta ir dažādībai – iekārdinošs ir arī straujums, intensitāte un neparedzamība, taču manā pieredzē lielākā daļa sieviešu daudz vairāk domā par pieskārieniem, maigumu, lēnīgumu un niansētību. Intimitāte ir viena no pāra attiecību ļoti būtiskajām kvalitātēm, un vīrietis tajā ir līdzdalīgs. Ja seksuālajā dzīvē intimitātes pietrūkst, mazinās sievietes vēlme pēc tuvības kā tādas, un tas ietekmē arī vēlmi radīt bērnu.» Neizmeklējot vārdus, teiksim tā: attiecībās, kurās vīrietis sievieti tikai rupji drāž, viņa nedomās par bērnu.

Tēvs kā naudas maks

«Sievietes grūtniecības procesā mēdz palikt vienas, jo vīrieši ir ļoti aizņemti,» novērojis ginekologs Gasiņš. Drīzāk gan viņi ir pseidoaizņemti, sakot, ka ir darbā, darbā un darbā, bet, ja tā godīgi, – nav gan visu laiku tikai darbā. Vīrietim mūsdienu sabiedrībā šķiet ļoti cienījami daudz būt darbā: ja sieviete ir stāvoklī, veča pienākums ir ņemt vēl divas lāpstas un rakt vairāk nekā līdz šim! Turklāt sabiedriskā doma to atbalsta: sak, sieviete, ko tu vēl gribi, viņš taču rukā! «Dažkārt vīrieši pat neatrodot laiku būt klāt divas nedēļas iepriekš plānotā mākslīgās apaugļošanas procedūrā – nē, nebūšot laika, ļoti aizņemts, ļoti,» stāsta ginekologs.

Neseno pētījumu secinājumi par vīrieša loma ģimenē un tēva lomu pēc pāra šķiršanās ir tā ne visai: Latvijas sabiedrība uzskata, ka bērnus audzina māte, bet labākais, ko var darīt tēvs, – iesaistīties.

Sak, vīrietim ir svarīga artava apaugļošanās procesā, bet pēc tam viņš var būt un var arī nebūt.

«Šāds uzskats mājo gan sieviešu, gan vīriešu galvā. Turklāt sievietes mātes lomu vienlaikus uztver gan kā lielu slogu, gan sievišķības un statusa iezīmi – viņas šo statusu sargā un negrib no tā atteikties,» saka Sedlenieks.

Šādā situācijā vīrietim atliek būt atbildīgam vienīgi par finansiālo drošību. Tātad – rukāt! «Tas vīrieti ieliek ļoti šaurā rāmī – viņa vienīgā jēgpilnā loma un būtiskākais ieguldījums bērna audzināšanā ir nauda. Tā ir diezgan trausla situācija. Ja vīrietis pazaudē darbu vai bankrotē un vairs nevar būt galvenais apgādnieks, viņš zaudē arī savu jēgu kā tēvs,» norāda Sedlenieks. Arī pārim šķiroties, vīriešus bieži iestumj nišā, kurā viņi veido savas attiecības ar bērniem tieši caur naudas devēja lomu. Latvijā joprojām ir tradīcija, ka tiesas tikšanos ar bērnu tēvam nosaka nevis darbdienās, bet, piemēram, katrās otrajās brīvdienās. Un brīvdienās kā jau brīvdienās – jābrauc uz maķīti, uz akvaparku, uz kalnu slēpot. Tātad – jādara viss, kas prasa lielāku vai mazāku finansiālu ieguldījumu. «Brīvdienu tēta loma zināmā mērā tiek arī institucionāli atbalstīta, uzspiesta, sašaurinot iespējas, caur kurām vīrieši var būt vecāki. Ja vīrietim naudas nav, viņš pat izvēlas nebūt kopā ar bērnu, jo apzinās, ka nevar dot to, ko bērns grib,» uzskata Sedlenieks. Viņš norāda, ka tēvs savu lomu varētu īstenot krietni daudzveidīgāk, ja tiktu izvēlēts, piemēram, Zviedrijas modelis, kur tēva un mātes lomas tiek sadalīts 50 pret 50, nenosakot, tās ir brīvdienas vai darba dienas.

Bērnu atliek uz vēlāku

Šobrīd Eiropā vidējais vecums, kad sievietes laiž pasaulē savu pirmdzimto, ir 29,8 gadi. Latvijā pirmais bērns piedzimst aptuveni 28 gados, bet Itālijā, Norvēģijā, Spānijā un Īrijā pirmo bērnu sagaida virs 31 gada vecuma. Visjaunākās māmiņas ir Moldovā, Gruzijā, Bulgārijā, Rumānijā un Turcijā. Tur pirmie bērni nāk pasaulē sievietēm zem 27 gadu vecuma.

«Esmu pret to, ka bērni dzemdē bērnus, – optimālais vecums ir 28–32 gadi. Tikmēr sabiedriskā doma pieņem, ka sieviete var dzemdēt arī 50 gados. Ziņās izskan, ka kaut kur pasaulē dzemdē pat 60 gados, un cilvēki tic! Zinu sievietes, kas dzemdējušas arī 47 un 50 gados, bet tad nevaram prasīt un gaidīt, ka šī sieviete laidīs pasaulē trīs bērnus,» saka ginekologs Gasiņš.  

Tikmēr Dina Ceple atgādina, ka veselīgas jaunās paaudzes izaudzināšanas vārdā bioloģiskajam pulkstenim būtu jātikšķ ne tikai sievietes, bet arī vīrieša galvā: «Vīrieši mēdz domāt, ka viņu reproduktīvais potenciāls ir diezgan ilgs, tāpēc par bērniņa radīšanu jādomā sievietei. Zinot, ka bērni dzimst arvien lielākā vecumā, arī vīriešiem vairāk jādomā par savu veselību, jo insultu un infarktu risks ar gadiem pieaug. Ja sievietei līdzās ir vīrietis, kurš nerūpējas par savu veselību, viņa aizdomājas, ka bērns būs jāaudzina vienai, un arī tas var kavēt lēmumu par grūtniecību.»

Ārste mudina aizdomāties arī par vīriešu spermas kvalitāti. Jā, vīrieša reproduktīvais vecums ilgst līdz 60, 70, pat 90 gadiem, tomēr spermas kvalitāte ar gadiem pasliktinās – samazinās iespēja apaugļot, uzkrājas ģenētiskās kļūdas, pieaug iedzimtu slimību risks. «Uz savu reprodukciju vīrietim būtu jāpaskatās nevis tikai no ilguma, bet arī kvalitātes viedokļa. Turklāt jāņem vērā arī tas, ka, atliekot un atliekot lēmumu par bērnu, samazinās iespēja pašam viņu uzaudzināt,» saka Ceple.

No neveiksminieka līdz tētim

Gan sievietes, gan vīrieši sastopas arī ar bioloģiskiem faktoriem, kas ietekmē dzimstību – viņi gribētu bērnus, bet… nav. «Patlaban valsts ļoti labi subsidē neauglības problēmu ārstēšanu, bet atkal paradokss – jo dāsnāka ir valsts, jo vieglprātīgāk sabiedrība izturas – šo iespēju nenovērtē un bērnu atliek,» norāda ginekologs Gasiņš.

Ir atšķirība, kā sieviete un vīrietis reaģē un ziņu par neauglības problēmu:

«Ar vīrieti ļoti taktiski un smalki jārunā par to, ka viņa spermas kvalitāte ir čābīga.

Viss, kas saistīts ar vīrieša dzimumlocekli un to, kas nāk no tā ārā, ir ļoti trausls,» saka Gasiņš. Reizēm, uzzinot par spermas slikto kvalitāti, vīrietis sievieti pamet, jo viņam šķiet – kam tev tāds neveiksminieks vajadzīgs! Tikmēr citi meklē un atrod izeju – ja spermas ejakulātā ir kaut viens dzīvīgs spermatozoīds, mūsdienu medicīna spēj daudz. Tāpat ir iespēja izvēlēties donora spermu. Lielākā daļa vīriešu šai iespējai piekrīt, bet daļa tomēr paliek pie sava: es nespēšu pieņemt, ka tas nav mans bioloģiskais mans bērns. Vēl vīrieši ar auglības problēmām izvēlas sievietes, kurām jau ir bērni, un ir ļoti labi tēvi – novērtē to, kā viņiem nav un pie kā ir tikuši. Vēl viens ceļš ir adopcija.

Ārsts atgādina, ka pāra auglības traucējumu problēmas sieviete iznes arī tad, kad auglības problēmas ir vīrietim, jo mākslīgā apaugļošana vienmēr vairāk attiecas uz sievieti. Kad sievietei apaugļo olšūnas un ievieto viņā embriju, desmit dienas jāgaida, bet šā laika psiholoģiskās vētras viņa nevar iedot iznest vīrietim. Ir tikai divi varianti: izdosies vai neizdosies. Reizēm sievietes pirms mākslīgās apaugļošanas procedūras saka: «Dakter, jūs saprotat? Ja neizdosies, viņš mani pametīs!» Būtu jāpajautā: vai tiešām viņš man ir īstais?

Lai nemestu visus akmeņus vīriešu dārziņā, Egīls Gasiņš piemin vēl kādu patiesību: «Diemžēl viena no biežākajām kļūdām, ko pamanu, – pēc bērna ienākšanas sieviete aizmirst, kas ģimenes modelī ir vīrs. Kad sieviete, caur uguni un ūdeni cīnīdamās, tiek pie bērna, viņa kļūst kā lauvene – man ir bērns! Bet pēc gada vai diviem pāris izšķiras. Kamēr abiem bija kopīgais uzdevums tikt pie bērna, viss bija labi, bet tagad vairs nav mērķa – viņus nekas nevieno. Sievietei būtu jāatceras, kas rakstīts Bībelē: vispirms Dievs, tad vīrs, jo vīrs ir tas, kāpēc viņai ir bērns – mīlestības auglis.»

3 tieši jautājumi

Kāpēc cilvēki izvēlas dzīvi bez bērniem?

Artūrs Utināns, psihoterapeits:

«Un kurš teicis, ka obligāti jāgrib bērni? Tā vienkārši pieņemts! Viens no evolūcijas galvenajiem mērķiem ir vairošanās – to dara augi, mikrobi, vīrusi un dzīvnieki, tāpēc var šķist, ka negribēt bērnu ir kaut kas nedabisks. Gribēt bērnus ir instinkts, bet kāpēc būtu noteikti jāklausa gēnu gribai?

Dabā vairošanās nenozīmē tikai pašam radīt pēcnācējus – var palīdzēt tos audzināt citiem. Skudru pūznī vairojas tikai karaliene, bet viss pārējais skudru miljons viņai palīdz. Tā arī cilvēks, kuram nav savu bērnu, var kā misiju uztvert palīdzēšanu brāļiem un māsām audzināt viņu bērnus, bet paša dzīvē gribēt vairāk brīvības, jo bērni tomēr nozīmē savā ziņā kalpošanu.

Bērnus dažkārt negrib cilvēki, kam ir nepatīkamas bērnības atmiņas. Varbūt brāļus un māsas vecāki lika pieskatīt pārāk daudz un sodīja, ja viņi izdarīja kaut ko sliktu. Negribēt bērnus var arī dažādu negatīvu emociju dēļ – piemēram, piedzīvota kāda tuva bērna nāve.

Ir cilvēki, kuri atbalsta antinatālismu – filozofisku un ētisku uzskatu, ka jaunu cilvēku radīšana ir morāli nevēlama vai neētiska. Viņuprāt, mūsdienu nemierīgajos apstākļos radīt jaunus cilvēkus nav droši, turklāt cilvēku jau tā savairojies par daudz, atņemot telpu augiem un dzīvniekiem.»

Kāpēc gribas bērnu tieši ar šo sievieti?

Dina Ceple, ginekoloģe:

«Cilvēkiem ir raksturīgi vēlēties turpinājumu. Sajūta, ka gribu bērnu tieši no šī alfa tēviņa vai no šīs skaistākās mātītes ir ļoti skaista bioloģiskā pievilkšanās – pēc smaržas, izskata, garšas atrodot hormonāli atbilstošu materiālu ar atbilstošām fiziskajām, bioķīmiskajām un garīgajām kvalitātēm.»

Kāpēc bērnus radīt jaunībā?

Mārtiņš Vaickovskis, luterāņu mācītājs, piecu bērnu tēvs:

«Bībelē nav tieša mudinājuma bērnus radīt agrā jaunībā, bet tajā atrodami skaisti vārdi: «Jaunības spēkā dzemdinātie dēli ir kā bultas stipra vīra rokā.» Lai no grauda gaidītu ražu, tas jāiesēj īstajā laikā. Sējot par agru, salnas nokodīs, bet, ja nokavēsi, – var būt arī par vēlu. Nāku no četru bērnu ģimenes, jau maziņš gribēju četrus bērnus, bet man ir pat vairāk – pieci! Pirmā meita piedzima, kad man bija 28 gadi – Dievs ātrāk nedeva. Tajā ir liels skaistums: bērni jau ir paaugušies, bet tēvs vēl stiprs.»

Atbild ārsts: Vai viņiem būs bērni?

«Ārsta kabinets ir kā sabiedrības spogulis,» saka ginekologs Egīls Gasiņš. Lūdzu jums, dakter, uzdevums! Dots vīrietis un sieviete – ne vairs kādi jaunie, bet briedumā. Vai viņiem būs bērni?

Abiem nav bērnu. Ļoti iespējams – būs. Kad biju jaunāks, domāju: kam vajadzīga olšūnu vai spermas donorēšana – kāpēc bērnus nerada laikus!? Jo vecāks kļūstu, jo vairāk saprotu: ne vienmēr cilvēki viens otru atrod jaunībā. Reizēm tas notiek, kad abiem jau ir pāri 45 gadiem. Esmu redzējis tādu mīlestību, ka skudriņas skrien! Viņi ienāk kabinetā un jautā: «Dakter, vai mums ir kāda cerība?»

Abiem ir bērni no iepriekšējām attiecībām. Visticamāk, viņi gribēs bērnu arī šajās attiecībās, jo abi saprot, ko tas nozīmē.

Sievietei ir bērni, bet vīrietim nav. Visticamāk, bērns būs, jo sieviete ar lielāko prieku dāvās pēcnācēju arī šim vīrietim.

Sievietei nav bērnu, bet vīrietim ir. Visticamāk, vīrietis vairs bērnu negribēs, jo atceras, kā bija ar sievu, – bērni visu laiku pa vidu, bet tagad bez bērniem viņam ir ļoti labi un ērti. Ja vīrietis grib bērnu, bet sieviete nē, tā nebūs problēma – Latvijā alternatīvu netrūkst, viņš drīz atradīs citu sievieti. Ja sieviete grib bērnu, bet vīrietis nē, problēma ir lielāka: visticamāk, vīrietis ir narciss – viņam vajag bembi un brīvību. Kam lieku atbildību un klapatas!? Iespējams, šis vīrietis baros sievieti ar solījumiem, ka pēc diviem gadiem – tad gan būs bērns! Bet gadi paies, un viņš šo sievieti pametīs, izvēlēdamies jaunāku.

Projektu finansē Mediju atbalsta fonds no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem.
Par diskusiju un problēmrakstu cikla «GANDRĪZ PRATINĀŠANA» saturu atbild Žurnāls Santa.