Rīga 0°C 
Novērtē rakstu
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
Glābšanas plāns
Vispirms Rasma Kreica, kura jau līdz šim bija brīvprātīgā dzīvnieku glābēja, izdomāja plānu: uz Ukrainas dzīvnieku patversmēm aizvest dzīvnieku pārtiku un medikamentus, bet uz Latviju atvest pēkšņi bez mājām palikušos suņus un kaķus. Cik nu varētu. Tā sešas tonnas ar vajadzīgo kravu devās turp, 40 suņi un 34 kaķi – šurp.
Rasmas idejai pievienojās dzīvesbiedrs Agris Kociņš, kam pieder starptautisko pārvadājumu uzņēmums, kā arī draugi Toms Liepkalns un Andris Krišjāns – produktu dizainēšanas un ražošanas speciālisti. Jaunie cilvēki ceļā bija gatavi doties ar diviem personīgajiem kravas mikroautobusiem, vienam pievienojot lielu kravas piekabi. Viņiem palīgos uzradās arī daudzi atbalstītāji piecās dzīvnieku aizsardzības organizācijās, kas ar ziedojumu palīdzību sarūpēja vedamo Ukrainas mājdzīvniekiem, kuri palikuši bez mājām. Bija sarunāts, ka Latvijā atpakaļ viņus gaida divās adresēs – suņus «Ulubelē», bet kaķiem vietu sagādās Dzīvnieku palīdzības dienests.
Iekļūšana Ukrainā nemaz nebija tik viegla: ukraiņu muitniekiem krava šķita aizdomīga – vai tas tomēr neesot paredzēts komerciāliem nolūkiem. Visu nokārtoja Rasmas asaras un muitniekiem pasniegtais telefons ar ukraiņu kontaktpersonas balsi, un tā bija iespējams turpināt ceļu uz divām pilsētām, kur viņus jau gaidīja, – Ļvivu un Ivanofrankivsku. Garajā ceļā braucējiem palīdzēja neklātienes pavadoņi – vairāk nekā desmit brīvprātīgie pētīja un «WhatsApp» grupā ziņoja, kur konkrētajā brīdī mazāk rindu pie posteņiem, kas pārbauda braucējus. Tādu kontrolposteņu bija daudz un bieži – gan policisti, gan karavīri, kuri pēc katras kravas pārbaudes mūsējiem laipni pateicās.
Paņemiet arī manējo!
Ļvivas patversmē, kura pirms kara bija paredzēta savvaļas dzīvniekiem, tagad uzņem mājdzīvniekus. Tā arī ir kļuvusi par centrālu ziedojumu punktu, kur veic sadali apkārtējo pilsētu patversmēm. Tur latvieši piedzīvoja visdažādākās cilvēku emocijas. «Redzēju vīru, kas atved savu suni, piesien pie staba un neatskatoties aizskrien. Sagadījās satikt pāri, kas savu melnbalto kaķi Čārliju četrdesmit stundu bija turējuši rokās vilcienā… Kaķītis bija tik novārdzis, ka labāk bija atstāt viņu patversmē vismaz līdz kara beigām nekā tālāk bēgt kopā,» stāsta Rasma. Viņa Čārliju pārņēma savās rokās, solot saimniekiem, ka pēc kara pati viņiem to aizvedīs. Saimniekiem īsti nebija, kur doties, tā nu mūsējie viņus iedrošināja atbēgt uz Latviju, kur Čārlijs jau būs priekšā. Katru dienu viņiem tiek sūtīts video un stāsts, kā mīlulim klājas. Tas ir priecīgākais stāsts.
Kamēr latvieši kārtoja būrus ar dzīvniekiem mašīnās, cilvēki aizvien nākuši klāt ar saviem mīluļiem un lūguši, lai paņem arī viņējos.
Viņiem bija jāizvēlas – ģimenē pabarot cilvēkus vai dzīvniekus.
Vai arī – nebija iespējams bēgt tālāk kopā. Daudzi dzīvnieki atrasti tieši stacijā, jo garajā bēgļu ceļā pēkšņi parādījusies vilciena opcija, kad vienā mirklī jāizvēlas: atstāt savu mājdzīvnieku un glābties pašiem vai nebraukt nevienam. Tādai kucītei no stacijas ar astoņiem viņas kucēniem mašīnā tika uzreiz savs būris. Kopumā puse atvesto suņu ir kucēni. Un katram savs kara liktenis. Arī tam sunim, kura saimniece emigrēja, saimnieks devās karā, un viņš palicis ieslēgts dzīvoklī. Kaimiņi izdzirdējuši gaudas, un policisti pat kara laikā uzlauza dzīvokli, lai glābtu dzīvnieku.
No Ļvivas glābšanas ekspedīcija devās 160 kilometru uz otru patversmi, un tad jau mājās. Kaķi tālā brauciena laikā bijuši kā psiholoģiski paralizēti, toties mierā. Suņus ceļā ik pa laikam staidzināja. Neviens nav bijis agresīvs, acīs tikai izmisums un nedrošība. «Bet, kad pabužināja, viņi atsaucās mīlestībai, sāka uzticēties,» Rasma atceras mājupceļā piedzīvoto.
Kaķi iesprūduši Imantā
Kaķiem bēgļiem «Kalnbērza veterinārajā klīnikā» ir atvēlēts viss otrais stāvs. Labi, ka dakteri tuvu, turklāt Irinai Vlasenko no Dzīvnieku palīdzības dienesta jau iepriekš bijusi sadarbība ar šo klīniku. Pati Irina tagad varbūt arī guļ trīs stundas diennaktī, taču kaķiem lielākoties viss kārtībā. Kaķi ātri aizmirst slikto, saka Irina. Kad tika samīļoti, atsāka ēst. Nu jau kļuvuši pavisam rosīgi, grib spēlēties un sēdēt klēpī. Tagad tikai gaida savu cilvēku, jo tie ir mājas kaķi, kuriem joprojām katru dienu nepieciešama mīlestība, lai turpinātu ēst. Tas esot pats svarīgākais.
Daļai kaķu līdzi bija iedoti saimnieku vārdi un telefonu numuri Ukrainā, kas šobrīd, protams, neatbild.
Tiem būs nepieciešamas pagaidu mājas. Pārējiem – jaunas. Pēc ieraksta «feisbukā» pusei jau saimnieki pieteikušies, mīluļus pat vēl neredzot. Par to, ka cilvēku valoda tagad nomainījusies un ir cita, kaķiem nav bēdas. Viņi reaģējot uz balss toni un to, ko cilvēks jūt, stāsta Irina. Taču ir cita bēda. Ja suņi un kaķi būtu ievesti kā personīgie mājdzīvnieki kopā ar saimniekiem, tad viss mūsu valstī pienāktos bez maksas – čips, vakcinācija, dzīvnieka pase. Taču, tā kā saimniekiem nebija iespēja braukt kopā ar saviem mīluļiem, šie četrkājaiņi ir kā bezsaimnieku dzīvnieki, un viņiem Pārtikas un veterinārā dienesta (PVD) darbinieki karantīnas laiku noteikuši 45 dienas, turpina stāstīt Irina. Ļvivas patversmes izziņa, ka visi šie ir mājas dzīvnieki, netiek ņemta vērā.
Pat jau pieminēto kaķi Čārliju, kam līdzi ir potēšanas pase, kurā vakcīnu derīgums atzīmēts līdz 2023. gadam, vakcinācija jāveic no jauna. Pagaidām viņa ukraiņu saimnieki, kas tagad jau dzīvo Pārdaugavā, viņu pat nedrīkst apciemot, lai gan viņam no bēdām jau esot tas, ko cilvēkiem sauktu par depresiju. Varbūt tomēr saimnieki var tikt pie sava mīluļa? Mairita Riekstiņa, PVD Veterināro objektu uzraudzības daļas vadītāja, norāda, ka kaķis tomēr atbraucis kā bezsaimnieka dzīvnieks kopā ar citiem: «Saimnieki var mēģināt stāties darbā par šo karantīnas kaķu kopējiem – varbūt viņus pieņems. Ja ir nosacījumi, kurus pārkāpt nevaram, tad jāskatās atļautais risinājums, kā tikt pie dzīvnieka. Sevišķi, ja kaķim jau ir slikts veselības stāvoklis. Taču mēs nevaram dot atlaides vienam gadījumam. Tāda ir Latvijas likumdošana.»
Turklāt visiem šiem dzīvniekiem nekas nepienākas bez maksas. Tas nozīmē lielus izdevumus, sākot ar barību un ārstu apskati pusotra mēneša garumā, jāmaksā būs par vakcīnām, čipiem un pasi.
Kā varam palīdzēt? Piezvanot uz Ukrainas izglābtajiem kaķiem veltīto ziedojuma tālruņa numuru 90006887 (maksa par zvanu 1,42 eiro) vai pārskaitot naudu uz kontu, kas norādīts mājaslapā dzpd.lv.
Suņu bēdas
Ar suņiem ir sarežģītāk. Mēs paši labi zinām, kā suņi reaģē uz Jaungada salūtu, taču kara troksnis ir bijis ilgstošs, bombardēšana dzirdama kilometriem tālu. Kucēniem ir vieglāk, viņi kā mazi bērni – ja ir samīļoti un vēders pilns, viss kārtībā. Pieaugušie piedzīvo ko līdzīgu cilvēku posttraumatiskā stresa sindromam. Tagad, kad viņiem vairs nav jāreaģē uz ļaudīm, kas pārbijušies, un iestājies miers, katram parādās sava kaite. Visi viņi ir draudzīgi, bet stresa ievainoti. «Ulubeles» darbinieki pievēršas katram individuāli. Ar kinologiem tiks skatīts, kuram vajadzīga īpaša palīdzība, bet kuram nepieciešama vienkārši cilvēki un socializēšanās. Kā stāsta patversmes pārstāve Diāna Eleksa, pagaidām gan cilvēki ciemos braukt nevar, suņi ir ilgstošā karantīnā – 65 dienas, kā noteikuši PVD darbinieki.
«Ulubeles» darbinieki gan uzskata, ka tas ir netaisnīgi – ja dzīvnieki būtu iebraukuši bez čipa, vakcinācijas un pases, bet ar saviem saimniekiem, prasība būtu pie vetārsta desmit dienu laikā bez maksas iziet visas procedūras, un šādā gadījumā viņus tikai 21 dienu nedrīkstētu laist kopā ar citiem dzīvniekiem.
Karš ir karš, un bēgļus nedrīkst diskriminēt, uzskata «Ulubelē». Diāna Eleksa ar lielām sāpēs stāsta arī par to, ka jaundzimušos kucēnus likts nekavējoties sačipēt. Jaundzimušos nekad nečipējot, to parasti darot pēc divu mēnešu vecuma sasniegšanas, jo jaunuļiem šis zem ādas ievadītais svešķermenis varot būt arī bīstams veselībai. Jo mazāks kucēns, jo lielāks risks. Savukārt Rasma Kreica atklāj, ka viņu četrotne vēlreiz grib braukt uz Ukrainu un glābt dzīvniekus, lai cik bīstami tagad tur būtu. Tagad gan viņi dzīvniekus vestu uz citu valsti, lai nebūtu papildu problēmas noteikumu dēļ. Piemēram, Lietuvā karantīna esot tikai 21 dienu, uz ko glābēji bija cerējuši arī Latvijā.
