Visas šīs garās un vēl gaistošu cerību pilnās nedēļas slimnīcā šefpavārs Mārtiņš Rītiņš nebija viens. Viņam blakus bija viņa draudzenes Lindas Apses bērni – topošie mediķi Renāte un Ingus, kas rūpējās par viņu. Renāte bija Mārtiņa krustmeita, kuru viņš mīļi dēvēja par Nanniņu. Viņa bija tā, kas Mārtiņu uzmanīja, kad viņš sasirga ar Covid-19, un pēc Ziemassvētkiem nogādāja slimnīcā, jo veselība pēkšņi pasliktinājās.
Sarunā ar PDz Renāte un Ingus atklāja: «Mēs zinājām, ka nāve var būt agresīva un nežēlīgi sāpīga, un tā var būt arī mierīgi dziestoša. Mēs redzējām, kā dziest Mārtiņš, un tas deva mums priekšstatu, ka no dzīves var aiziet klusi un cēli. Mārtiņ, Tu biji paraugs, kā ar paceltu galvu iziet cauri vissarežģītākajiem dzīves pārbaudījumiem nesūdzoties un nevaimanājot, bet darot!»
Apzinoties, cik bīstamā situācijā ir Mārtiņš, februāra sākumā pie viņa uz slimnīcu devās Rītiņa brāļi Jānis un Andrejs.
«Pēdējā atvadīšanās reizē kopā ar viņiem bija arī mani bērni,» pastāstīja Linda, kas tolaik atradās Spānijā. Mārtiņam tad jau simtprocentīgi tika padots skābeklis, viņš lietoja medikamentus, kas paaugstināja pārāk zemo asinsspiedienu, un antibiotikas, kas ārstēja iekaisušās plaušas.
«Mani bērni man teica: «Mammu, ja redzētu, cik Mārtiņš ir mierīgs, ka viņš ir aprūpēts un viņam nekas nesāp, tev būtu daudz vieglāk,» atminējās Linda un neslēpa – viņai sāp, ka nav paguvusi no drauga atvadīties klātienē.
«Mana pēdējā saruna ar Mārtiņu bija naktī, pirms viņu aizveda uz reanimāciju. Tā bija jauka un gaiša, un mēs abi pat pasmējāmies.
Nezinu, cik lielā zāļu ietekmē tobrīd viņš bija, bet slimnīcas personālam Mārtiņš paguva sagādāt arī amizantus mirkļus.
Piemēram, kādā reizē viņš māsiņām esot lūdzis, lai atnesot austeres un vīnu,» atklāja Linda.
«Zinu, ka Mārtiņš negribētu, lai mēs visi ilgi bēdājamies un nīkuļojam. Viņš priecātos, ja mēs turpinātu darīt pasauli labāku.»
Vairāk lasi jaunākajā Privātās Dzīves numurā!