Rīga 0°C 
Novērtē rakstu
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
1
-
0
-
Bērnu grāmata «Mūsējās» dienasgaismu ieraudzīja 2020. gada vasarā. Grāmatā stāsta par «Latvijas sabiedrības sava laika revolucionārēm» – tajā ir lasāmi 50 stāsti par 50 Latvijas sievietēm, kurus papildina Elīnas Brasliņas košās ilustrācijas. Jau toreiz karstas diskusijas raisīja viena no grāmatas varonēm – Eiroparlamenta deputāte Tatjana Ždanoka. Šodien, kad gaismā nācis fakts, ka Ždanoka gadu desmitiem mērķtiecīgi palīdzējusi Krievijai vērsties pret Latviju, grāmatā aprakstītais par politiķi izskatās pavisam greizi. Ļaudis jau atkal steidz kritizēt autores par latviešu tautas nodevējas iekļaušanu grāmatā, kurā vajadzētu būt 50 Latvijai patiešām nozīmīgām sievietēm.
Neaizmirstiet nopirkt «Mūsējās», kur Ždanoka ierindota starp Latvijas iedvesmojošākajām sievietēm. 😆
— rAIva (@nezobis) January 29, 2024
Rozes grāmatnīca gan vairās pieminēt šīs iedvesmojošās sievietes vārdu aprakstā.
Varbūt Remere var izdot 2. daļu «Mūsējie» un iekļaut tajā Mamikinu. pic.twitter.com/7jjjl06vyZ
https://t.co/KvonZXujMs Katra sevi cienoša krievu spiedze iepērkas portālā un atrāda sevi labākajās grāmatās. Bet katrs sevi cienošs lētiņš lasa par FSB aģentēm. Būsim iekļaujoši pret aģentēm, pieņemsim par mūsējo. 🤣 Liberālisms sevi ir izsmēlis.https://t.co/DsgxeG7IM5
— Matiss Zuravlevs 🇱🇻 🇺🇦 Nepareizais (@zuravlevs) January 29, 2024Citi lasa
Lasu “Satori” jau gadiem. Ne visiem rakstiem piekrītu (protams), bet cienu daudzu autoru iedziļināšanos; daudzi teksti ir bijuši ļoti kvalitatīvi. Jutīšos ļoti vīlusies, ja “Ascendum” nekādi nereaģēs uz “Re:Baltica” rakstu. Es par Ždanoku un grāmatu “Mūsējās”, protams.
— Sanita Rībena (@sanitaribena) January 29, 2024
Jau pirms četriem gadiem publicistes Santas Remeres un mākslinieces Elīnas Brasliņas grāmata «Mūsējās» izraisīja skandālu, un tas bija atspoguļots arī žurnālā «Privātā Dzīve».
Ažiotāžu neesot gribējuši
Iedvesmojoties no itāliešu autoru Elēnas Favilli un Frančeskas Kavallo grāmatas «Vakara pasaciņas dumpīgām meitenēm», kurā tika atainotas pasaulslavenas sievietes, latvietes nolēma izveidot savu versiju. Gramatu izdevusi biedrība «Ascendum», kuru savulaik dibināja un daudzus gadus vadīja vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministra Jura Pūces sieva Zaiga Pūce. Grāmatas izdošanu atbalstījis Valsts Kultūrkapitāla fonds un Rīgas dome. Vairāk nekā 6000 eiro grāmatas veidošanai saziedoja privātpersonas vietnē «Projektu banka».
Grāmatas autores izvēlējās veidot pasakas par sabiedrībā zināmām sievietēm, tostarp bijušo prezidenti Vairu Vīķi-Freibergu, Atmodas aktīvisti Sandru Kalnieti, dzejnieci Māru Zālīti, basketbolisti Uļjanu Semjonovu. Vaicāta par grāmatas personāžu izvēli Santa Remere PDz sacīja: «Mēģināju apkopot dažādu laiku un dažādu profesiju sievietes. Grāmata sākas ar Aspaziju un beidzas ar mūsdienu sievietēm, kas mani iedvesmojušas.» Viņa stāsta, ka pasaku formātu izvēlējusies tāpēc, lai stāsti par Latvijas personībām būtu saprotami bērniem. Šīs pasakas jau lasījis viņas deviņus gadus vecais dēls Eižens.
Taču, kopš grāmata nonāca pārdošanā, vislielākā uzmanība tiek veltīta vienai tās varonei – bijušajai Interfrontes līderei Tatjanai Ždanokai.
Lielu daļu latviešu izbrīnija tas, ka viņa tiek dēvēta par mūsējo, citus – pats pasakas saturs.
Īpaši frāze, ka Tatjanas vecāki te ieradušies, «pēc Latvijas pievienošanas Padomju Savienībai.» Tāpat tika kritizēts tas, ka Tatjana gribējusi «cīnīties pret kaut ko varenu un lielu. Tāpēc pārmaiņu laikā, kad Latvijas iedzīvotāji vienojās milzīgā spēkā, lai cīnītos par Latvijas neatkarību, Tatjana nolēma cīnīties pret to.» Šī teksta autore Remere gan apgalvo: «Pilnīgi noteikti nebija iecerēts radīt ažiotāžu ap publicētajiem varoņiem. Biju pārliecināta par mums – ka mēs vispirms skatāmies uz gaišo, un tad pamanām tumšo. Tomēr mūsu sabiedrībai ir raksturīgi vispirms pamanīt tumšo punktu, bet nepamanīt 49 gaišus punktus.» Tiesa, arī ne visi 49 gaišie punkti izprot atrašanos vienā kompānijā ar varoni, kas cīnījies pret Latvijas neatkarību. Piemēram, rakstniece Gundega Repše publiskā diskusijā sociālajos tīklos pauda: «Ļoti brīnos. Nezināju, kādā kompānijā mani iestutēs. Laikam tiešām kārtīga performance ar nezināmu mērķi.»
Ždanoku sarūgtina pasakas saturs
Kamēr sabiedrība nepagurusi lauza šķēpus par to vai Tatjanas Ždanokas iekļaušana ir iederīga grāmatā, kas «stāsta par Latvijas iedvesmojošākajām sievietēm», Eiroparlamenta deputāte pat nebija pamanījusi, ka kaut kur lasāma pasaka par viņu. Arī uz grāmatas atklāšanas pasākumu Ždanoka neieradās.
Kad Ždanoka bija iepazinusies ar viņai veltīto pasaku, viņa pauda neapmierinātību ar tās saturu.
Īpaši par to, ka Tatjanas ģimene te ieradusies padomju laikā. «Melot bērniem ir slikti! Laikam pasakas mērķis bija atainot, ka visi krievi ir svešinieki, kas parādījušies pēdējā laikā. Acīmredzot, bija tāds uzdevums… Mana ģimene ir paraugs šeit dzīvojošiem krieviski runājošiem ļaudīm. Melot, lai apstiprinātu mītu, ka visi šeit atbrauc pēc kara, ir zemiski. Mani vecvecāki guļ Rumbulā, viņus nošāva. Mani senči šeit dzīvo jau kopš 19. gadsimta, un viņu uzvārdā Rēzeknē pat ir nosaukta iela (Ždanokas vecvecvectēvs, uzvārdā Imanitovs bija ebreju tirgotājs un mecenāts),» sacīja viņa.
Ko domā citas mūsējās?
Vija Kilbloka, izdevniecības Zvaigzne ABC vadītāja:
«Nosaukums ir «Mūsējās», un tad ir problēma, jo jau Tautas frontes laikā novēroja, ka cilvēks nu tik ļoti nav mūsējais… Citādāk – jā, Tatjana Ždanoka ir sieviete, kurai ir savs ceļš. Tomēr tad grāmatas nosaukumam būtu jābūt, piemēram – Latvijas sievietes. Viņas tēls ir kā pretmets pārējām.»
Lotte Tisenkopfa-Iltnere, SIA Madara Cosmetics līdzīpašniece:
«Grāmata ir fantastisks ieguldījums gan bērnu, gan pieaugušo audzināšanā, un atsevišķu personu ievietošana grāmatā ir autores izvēle. Tas ir labi, ka ir pretēji vēstījumi, un tajos nav toksiskas piešprices. Turklāt uzskatu, ka pasakas nav tikai pozitīvas, tajās ir iekodēta cilvēces attīstība.»
Inga Gaile, dzejniece un rakstniece:
«Autorēm ir sava koncepcija, un tā nav nekāda dainu grāmata. Uzskatu, ka sabiedrība pret projektu, ko tik ilgi ir gaidījusi, izturas kā pret savu privātīpašumu, ko var ķidāt un teikt – ko vajag un ko ne. Taču tas ir Santas un Elīnas drosmīgs kopdarbs, un viņām ir tiesības izvēlēties sev nozīmīgas sievietes. Taču arī sabiedrībai ir tiesības izteikt viedokli. Pati jūtos pagodināta, ka esmu iekļauta šajā grāmata. Man, protams, arī ir savs viedoklis, kā jāraksta, un kam grāmatā jābūt. Taču arī savā stendapā runāju par to, ka visi zina, kā ir labāk un smieklīgāk, tāpēc savu viedokli paturēšu pie sevis.»
Alise Zariņa, režisore un publiciste:
«Nedomāju, ka grāmatā izskan, ka Tatjana Ždanoka ir labā vai ļaunā. Mums ir jāredz sava sabiedrība visā tās daudzveidībā, un autore ar maigumu saskatījusi katras personības esenci.»
