Rīga 0°C 
Novērtē rakstu
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
Zaļš, violets un balts
Katram īpašam notikumam un vietai ir savi stāsti, kas ar laiku pārvēršas leģendās. Par Vimbldonas Grand Slam tenisa turnīru tādu ir pārpārēm. Kaut vai par krāsām! Turnīra oficiālās krāsas jau gadu desmitiem ir tumši zaļā un violetā, un tās tiek precīzi izmantotas, sākot jau no turnīra mājaslapas, un eleganti ievērotas Visanglijas zāliena tenisa un kroketa kluba teritorijā, kur notiek lielās sacensības. Visur – norādēs, kortu noformējumos, krēslos, plakātos, rezultātu tablo, pat atkritumu urnās – pamatā valda zaļš tonis ar pārdomātiem violetā akcentiem. Šādā krāsā tiek izvēlēti arī ziedi.
Un vēl šajā turnīrā īpašā statusā ir baltā krāsa. To jau laikam zina katrs pat no tenisa tālu stāvošs cilvēks, ka Vimbldonas kortos tenisisti drīkst iziet tikai baltā apģērbā. Šādi tērpušies sportisti visprecīzāk atbilst mūsos sen iesīkstējušajam priekšstatam, kādiem jāizskatās šī sporta veida meistariem. Bet izskaidrojums baltās krāsas tērpiem, dodoties uz tenisa kortu Vimbldonā, ir praktisks un nāk no pagātnes. Tā kā turnīrs allaž notiek vasarā un tad bieži ir karsts, baltas krāsas apģērbs tik ātri neuzkarst. Turklāt uz baltas krāsas mazāk izceļas sviedri. Tā nu baltā kļuva par Vimbldonas oficiālo krāsu.
Kurš gan visstingrāk turas pie tradīcijām, ja ne briti?
Tas gan nekad nav traucējis izraisīties skandāliem vai vismaz kašķiem. Jau sākot no tālā 1919. gada, kad leģendārā franču tenisiste Suzanna Lenglēna satrieca angļu publiku, ierodoties uz spēli tērpā, kas galīgi neatbilda tolaik ierastam tenisistes apģērbam, proti – kleitai līdz zemei, ar garām piedurknēm un augstu apkaklīti. Francūzietes kleita bija sarāvusies īsāka, tai nebija piedurkņu un – kādas šausmas! – ar dekoltē. Skatītāji mulsa un nezināja, kur likt acis!
Visus šos gadus prasība tērpties baltā apģērbā ik pa laikam izraisa sportistu, apģērbu ražotāju un turnīra organizatoru diskusijas. Turklāt baltā te nozīmē tik baltu kā tikko uzsnidzis sniegs, nekādi citi baltā toņi netiek atzīti par atbilstošiem. Vienu gadu mūsu pašu Aļonai Ostapenko nācās pierādīt, ka viņas svārki ir gana balti. Leģendārās amerikānis Andrē Agasi savulaik pat neesot vēlējies ierasties uz turnīru, kā iemeslu minot nevēlēšanos ģērbties pēc tik stingriem noteikumiem. Taču arī brīvdomātājam nācās piekāpties, jo, lai cik izcils tenisists esi, organizatori tērpu jautājumos ir nepiekāpīgi. Piemēram, septiņkārtējam Vimbldonas čempionam Rodžeram Federeram nācās meklēt citus apavus, jo viņa baltajām kedām bija… oranžas zoles!
Vesela epopeja risinājās, strīdoties par sieviešu apakšveļas krāsu. Pat milzu sporta tērpu ražotājs Adidas reiz zaudēja pacietību un vērsās tiesā, lai tiktu skaidrībā par prasībām. Tad nu turnīra organizatori izstrādāja precīzus noteikumus, kuros desmit punktos izskaidrots, ko sportisti drīkst vilkt mugurā ne vien ierodoties uz spēli kortos, bet pat atrodoties turnīra norises teritorijā. Noteikumi nosaka: balts ir tikai balts, un tam nav nekādu toņu vai nokrāsu, arī apavu zolēm jābūt baltām, cik daudz un kāda izmēra (ne platākas par vienu centimetru!) drīkst būt citas krāsas līnijas tērpā, kāda izmēra logo drīkst būt utt.
Starp citu, jau pieminētajam Agasi, kurš arī kļuva par Vimbldonas čempionu, šis turnīrs ir īpašā atmiņā. Viņš vēl bija uzlecoša zvaigzne, kad kortos jau valdīja agrus panākumus guvusī Štefija Grāfa. Un tieši viņa bija amerikānim iekritusi sirdī. Vāciete arī togad kārtējo reizi uzvarēja Vimbldonā. Tā kā dāmu fināls notiek dienu pirms kungu izšķirošās cīņas, līdz kurai bija ticis Agasi, viņš saprata, ka šī nu reiz ir iespēja pievērst Štefijas uzmanību. Jo Vimbldona ir vienīgais no Grand Slam turnīriem, ko noslēdz čempionu balle. Pēc tradīcijas vienspēļu čempions uzlūdz uz deju vienspēļu čempioni. Tā nu pirms fināla mača Andrē Londonas smalkajos veikalos izvēlējās un nopirka elegantu smokingu. Atlika vēl tikai uzvarēt mačā Goranu Ivaniseviču, lai varētu dejot ar Štefiju. Arī to viņš paveica – izglābās no zaudējuma dramatiskā piecu setu cīņā. Iedomājieties, cik satriekts viņš jutās ballē!? Tā kā daudzi tenisisti nebija sajūsmā par čempionu deju un jutās neveikli, organizatori bija nolēmuši, ka togad tā nenotiks… Tā nu amerikāņa plāns iekarot lepno vācieti izčibēja. Vai tāpēc Agasi apprecējās ar aktrisi Brūku Šīldsu? Tomēr drīz vien pāris izšķīrās, un Andrē atjaunoja centienus uzsākt atiecības ar Štefiju. Veiksmīgi! Pēc karjeras beigām abi apmetās uz dzīvi Andrē dzimtajā Lasvegasā, apprecējās, viņiem jau izauguši divi bērni. Bet rūgtumu par nenotikušo deju Vimbldonā čempions pauda savā atmiņu grāmatā.
Gads darba divām nedēļām
Iespaidīgajā kompleksa teritorijā ir 41 zālienu korts, un 19 no tiem izmanto Grand Slam turnīrā. Šī gada turnīra otrajā dienā Vimbldonā, tāpat kā Rīgā, lija lietus. Pie mums ik pa laikam, bet tur tik cītīgi, ka nācās pārcelt spēles uz nākamo dienu. Izņēmums bija tikai divi galvenie korti, kuriem iespējams aizvērt jumtu. Milzu arēnas, kuru centrā – rūpīgi kopts un lolots zāliens. Centrālā korta tribīnēs ietilpst gandrīz 15 tūkstošu skatītāju, pirmajā kortā – vairāk par 12 tūkstošiem. Šos abus kortus izmanto tikai Grand Slam laikā, tas ir, divas nedēļas gadā! Pārējos 17 kortus tik ļoti netaupa gada lielākajam notikumam, tajos notiek arī citas sacensības.
Gatavošanās turnīram sākas tūlīt pēc iepriekšējo sacensību izskaņas. Pie darba ķeras zāliena meistari, galvenā dārznieka rūpīgi vadīti. Izrādās, gandrīz pusotra gadsimta laikā Vimbldonā bijuši tikai deviņi galvenie dārznieki, jaunākais amatā ticis pēc olimpiskajām spēlēm Londonā.
Zāliena sēšanai katru gadu izlieto deviņas tonnas sēklu.
Kad jaunā zāle sadīgst un sasniedz 15 milimetru garumu, to pļauj pirmo reizi. Tad to regulāri pļauj, un, atkarībā no laika apstākļiem, zālienu laista, lai veicinātu zāles augšanu. Sākoties maijam, zālienam pievērš vēl vairāk uzmanības. Reizi nedēļā tam pārbrauc ar tonnu smagu rulli, tādējādi nostiprinot, tiek iezīmētas un regulāri atjaunotas korta baltās līnijas, kā arī zāli pļauj zemāk – atstāj tikai 8 milimetru augstumā. Tāda izmēra zāle ir sacensību laikā. Turklāt regulāri ar īpašām ierīcēm pārbauda un fiksē zāliena kvalitāti, lai noteiktu, vai tenisa bumbiņa atlec no zāliena gana jaudīgi. Atkarībā no tā tiek vērtēts, cik ātri ritēs spēle. Tāpēc nebrīnieties, ja sportisti mēdz komentēt, ka šogad zāliens ir ātrāks vai lēnāks kā pērn.
Protams, zālei tiek milzīga slodze, tāpēc sacensību otrajā nedēļā pie gala līnijas zāle kļūst pelēka un reizēm šķiet, ka tās tur vairs nav. Nē, tā neesot tiesa – zāle joprojām tur esot, tikai zaudējusi koši zaļo krāsu, bet tas neietekmējot tenisa spēles kvalitāti.
Garākā spēle vēsturē un komandantstunda
Atšķirībā no parastajām sacensībām, Grand Slam turnīros kungi spēlē vismaz trīs setus, un, lai noteiktu uzvarētāju ar divu setu pārsvaru, bieži ir piecu setu spēles. Tas nozīmē, ka mači ievelkas. Arī dāmas mēdz sacensties principiāli neatlaidīgi un ilgi. Tāpēc lielajos turnīros mēdz gadīties, ka dienas pēdējais mačs turpinās krietni pāri pusnaktij. Un tad ir žēl, ka tribīnes kļūst aizvien tukšākas, jo cilvēki rēķinās ar to, ka, piemēram, divos naktī mājupceļš var izrādīties pārlieku sarežģīts. Vimbldona ir vienīgais no lielā četrinieka turnīriem, kur šāda situācija nav iespējama. Te ir tieši pretēji – gan spēlētāji, gan publika ir iekarsuši un azarta pārņemti, kad pulksten 23 vai mazliet pēc tam spēle tiek pārtraukta. Jo briti ir saglabājuši, ja tā drīkst teikt, komandantstundu un pēc tās sacensības ir jāpārtrauc. Tā teikt – nepaspējāt pabeigt, turpinājums sekos rīt! Un tā arī notiek.
Tenisa vēsturē garākā spēle ir nospēlēta tieši Vimbldonā. 2010. gadā pirmajā kārtā izloze salika pretiniekos amerikāni Džonu Isneru un francūzi Nikolā Maī. Mačs sākās 22. jūnijā pulksten 17.13 un beidzās – vai spējat noticēt?! – pēc divām dienām, 24. jūnijā pulksten 15.48. Spēle ilga 11 stundas un 5 minūtes, bet izšķirošais, piektais sets – 8 stundas un 11 minūtes. Uzvarēja amerikānis. Šī spēkošanās kļuva par sensāciju jau tās laikā un kļuva par iemeslu, kāpēc karaliskajā ložā parādījās Lielbritānijas karaliene Elizabete II. Tā bija tikai ceturtā un arī pēdējā reize, kad karaliene savas ilgās valdīšanas laikā pagodināja Vimbldonu. Vispārzināms fakts, ka viņas sirds piederēja zirgiem un ar tiem saistītajiem sporta veidiem, bet ne tenisam. Pretēji karalienes vectēvam, kuram teniss ļoti patika. Vēl kā Velsas princis viņš apmeklēja sacensības Vimbldonā un redzētais tik ļoti iepatikās, ka viņš piekrita kļūt par turnīra patronu. Un palika par to arī pēc kronēšanas par karali Džordžu V.
Paklanīties Viņas Majestātei
Vimbldonas izsmalcinātību aizvien paspilgtinājusi karaliskās ģimenes klātbūtne. Ne jau velti Centrālajā kortā ir karaliskā loža – tumši zaļajos, pītajos krēslos sēdvietas ir 74 skatītājiem. Iegūt ielūgumu, lai tur atrastos, ir pagodinājums. Tāpēc spēļu translācijas laikā, kamēr tenisisti atvelk elpu, operatori cītīgi rāda, kādas slavenības šoreiz ieradušās. Tad var redzēt draudzīgi tērzējam gan kādreizējos Vimbldonas čempionus Borisu Bekeru, Martinu Hingisu, Mariju Šarapovu, Pītu Samprasu, gan pasaulē populārus ļaudis – Bekhemu pāri, Tomu Krūzu, Skārletu Johansoni, Benediktu Kamberbaču…
Tā kā turnīra mājvieta ir Visanglijas zāliena tenisa un kroketa klubs, tad par mājastēvu varam dēvēt šī kluba prezidentu, un tas ir princis Edvards, Kentas hercogs. Pēc savas māsīcas Elizabetes II nāves viņš ir vecākais karaļa Džordža V un karalienes Marijas dzīvais mazbērns. Ja esat skatījušies kādu no apbalvošanas ceremonijām, noteikti pamanījāt šo ļoti cienījama vecuma kungu, kurš pasniedz finālmača dalībniekiem balvas. Kaut gan pēdējā laikā gadās, ka Kentas hercogs ceremonijā piedalās, taču balvu pasniegšanu uztic daudz jaunākajai karaliskās ģimenes pārstāvei, prinča Viljama dzīvesbiedrei Keitai. Jo viņa tagad ir Vimbldonas tenisa turnīra patronese. Savulaik šo godu Elizabete II, būdama pienākuma cilvēks, gan pieņēma, bet bez īpaša prieka, un savas dzīves izskaņā vēlējās, lai šo uzdevumu turpina Keita. Pretēji nelaiķei karalienei, Velsas princese karaliskajā ložā uzturas regulāri. Bija pat gads, kad spēles skatījās kopā ar prinča Harija sievu Meganu. Ja kas tāds notiktu tagad, tā laikam būtu sensācija, kas diemžēl aizēnotu kortos notiekošo.
Bija laiks – un ne tik sen! – kad spēlētājiem, ieejot vai izejot no centrālā korta, pienācās paklanīties karaliskās ģimenes locekļiem, ja viņi sēdēja ložā.
Pirms 20 gadiem Vimbldonas kluba prezidents princis Edvards, Kentas hercogs, prātīgi nolēma, ka šī tradīcija savu laiku ir pārdzīvojusi. Taču ne jau pavisam un galīgi, jo ir izņēmums! Tagad spēlētājiem ir pienākums paklanīties, ja uz spēli ieradies Lielbritānijas karalis vai Velsas princis, tātad – Čārlzs un Viljams. Kad 2012. gada finālspēli kungiem apmeklēja toreizējais Velsas princis Čārlzs ar sievu Kamillu, Rodžers Federers pēcspēles preses konferencē neslēpa, ka viņam un pretiniekam Endijam Marejam lūgts ievērot tradīciju un paklanīties pret karalisko ložu. Turnīra uzvarētājs uzreiz atzina, ka šīs tradīcijas ievērošana viņam nav problēma.
Stāvovācijas personībai
Izrādīt cieņu – to lieliski prot arī organizatori, ik pa laikam atgādinot par kādu nozīmīgu personību vai īpašu notikumu. Tāds skaists mirklis atgadījās arī šī gada turnīra otrajā dienā. Pirms sākās spēles centrālajā kortā, televīzijas kameras ļoti intensīvi pievērsās karaliskajai ložai, kurā pamazām pulcējās lūgtie viesi. Citu vidū tur jau sēdēja karjeru beigušā, daudzuprāt, mūsu laika izcilākā tenisista Rodžera Federera vecāki un sieva. Kad ieradās Velsas princese, ko aizvien ierasti saucam vienkārši par Keitu, skatītāji viņu sagaidīja, pieceļoties kājās un ar aplausiem. Kad visi atkal bija ieņēmuši vietas un turpināja čalot, sekoja pārsteigums – informators paziņoja, ka karaliskajā ložā tiek aicināts īpašs viesis, astoņkārtējais Vimbldonas čempions Rodžers Federers. Sākās vētrainas stāvovācijas! Tas bija tik pārliecinošs un emocionāls cieņas apliecinājums, ka čempiona mamma apraudājās un arī paša Rodžera acīs bija asaras. Aplausi nerimās krietnu laiku, Rodžers pat ieskatījās pulkstenī – it kā atgādinot, ka tūlīt jāsākas spēlei, bet tikai tad, kad viņam līdzās stāvošā Velsas princese ierosināja apsēsties, publika rimās.
Rufuss un obligātās desmit zemenes
Kā jau ikviens liels sporta pasākums, arī Grand Slam turnīrs nav iedomājams bez fanu zonas, kurā ir arī daudzveidīgas iespējas iestiprināties. Lai gan Vimbldonā piedāvājums ir plašs, sākot no Skotijā kūpināta laša līdz turpat Vimbldonas alus darītavā brūvētam miestiņam, tomēr populārākās uzkodas ir zemenes ar putukrējumu. Par to, kāpēc šāda izvēle, arī ir sava leģenda. Un viens no tās varoņiem ir karalis Henrijs VIII – jā, tas pats, kurš mūsu atmiņā visspilgtāk palicis ar savām sešām laulībām, regulāro šķiršanos un vairākām sievām piespriesto nāves sodu. Karalis bijis arī liels tenisa mīļotājs, kurš licis pie vienas no pilīm pat izveidot tenisa kortu. Bet reizē, kad viņš netālu no Vimbldonas apciemojis kardinālu Vosliju, ietekmīgā vīra pavārs desertā valdniekam pasniedzis meža zemenes ar krējumu. Karalis to gardi notiesājis un saldā ēdiena slava zibenīgi izplatījusies. Jo – ja kas iet pie sirds valdniekam, tad taču arī pavalstniekiem tas jānomēģina!
Pēc daudziem gadiem kāds šo našķi iedomājies piedāvāt tenisa turnīra skatītājiem, un nu Vimbldona vairs nav iedomājama bez zemenēm un putukrējuma. Katrā porcijā – esiet pilnīgi droši – ir desmit ogas, taču ar putukrējumu gan var gadīties pārsteigums. Dažkārt tā vietā tiek servēts vienkārši saldais krējums. Lai vai kā – našķis tiek patērēts tonnām! Divu nedēļu laikā tiekot apēsti pāri par 30 000 kilogramu zemeņu un 10 tūkstoši litru saldā krējuma.
Un kā tad bez šampanieša! To mazumu, ko izdzer līksmojošie čempioni vai bēdas slīcinošie sportisti un treneri, nav jēgas pat pieminēt. Turpretī skatītāji šampanieti dzer cītīgi un ar prieku. Ēdinātāji rēķinās, ka jau laikus jāsagādā ap 29 tūkstošiem pudeļu. Dzirdēti tenisistu stāsti, ka viņi spēles laikā reizēm pat dzirdot šampanieša pudeles atvēršanai raksturīgo skaņu.
Bet neaizmirsīsim pieminēt Rufusu! Kas viņš ir? Vanags ar īpašu misiju – katru dienu pārlidot kluba teritoriju, kas, ieskaitot autostāvvietas, pārsniedz 17 hektārus. Tādējādi Rufuss pieklājīgā attālumā aizbiedē citus putnus, kas, kā reizēm gadās necilākos tenisa turnīros, ar savu parādīšanos nelaikā un nevietā iztraucē spēli. Arī Rufuss ir slavenība! Skaistulis rotājis žurnālu vākus un sapulcinājis pulku sekotāju sociālajos tīklos.
Reklāma nav visvarena
Kad mūs vai uz katra soļa sagaida reklāma, izrādās, ir cilvēki, kas spēj tās visvarenībai pretoties. Vimbldonā ar reklāmām neaizraujas. Pat oficiālie, ilgstošie sadarbības partneri, piemēram, Rolex un Slazenger, tiek turēti stingros un samērā pieticīgos rāmjos. Turklāt Slazenger ražotās tenisa bumbiņas turnīram nodrošina jau kopš tālā 1902. gada! Tā ir pasaulē visilgāk notiekošā sporta pasākuma un uzņēmuma sadarbība. Turnīrā izmanto vairāk nekā 54 tūkstošus bumbiņu. Lai tās nezaudētu atsperīguma īpašības, pirms iznešanas kortā bumbiņas glabā ledusskapjos īpašā temperatūrā.
Nevaram gan teikt, ka šogad ražotāji tenisa bumbas turnīram piegādās jau 121 gadu. Jo 2020. gadā čempionātu atcēla Covid–19 dēļ, kā arī tas nenotika, kad plosījās Pirmais un Otrais pasaules karš. 1940. gada 11. oktobrī, kad nacistiskā Vācija kārtējo reizi bombardēja Londonu, viena bumba trāpīja Centrālā korta tribīnes stūrī. Pirmajos turnīros pēc kara bojātais posms vēl nebija atjaunots, tomēr sacensības jau notika. Tās bija nepieciešamas kā apliecinājums, ka atsākas normālā, ierastā dzīve un viss atkal būs labi.
Bez viņiem nevar
Lai turnīrs notiktu, strādā vairāki tūkstoši cilvēku. Tai skaitā skolēni, studenti, karavīri, ugunsdzēsēji – arī viņi ir Vimbldonas leģendas daļa.
Raita tenisa spēle nav iedomājama bez bumbiņu padevējiem. Ne jau velti daļa no viņiem piedalās apbalvošanas ceremonijās, čempioni kopā ar zēniem un meitenēm pozē dzīvespriecīgās kopbildēs. Vimbldonā nepieciešami aptuveni 250 bumbiņu padevēji, bet uz šo pienākumu piesakās daudzkārt lielāks skolēnu pulks. Kandidātam rakstiski jāveic tenisa noteikumu tests, tiek pārbaudīta viņa fiziskā sagatavotība, koordinācija, reakcijas ātrums, citas nepieciešamās īpašības. Atlasot kandidātus, kuru vidējais vecums ir 15 gadi, tiek ievērota dzimumu līdztiesība – puse bumbiņu padevēji ir meitenes, otra puse – zēni. Jau februārī sākas izvēlēto bumbiņu padevēju apmācības, kas notiek reizi nedēļā. Un tās ir gan fiziskās nodarbības, gan teorētiskās mācības, gan praktiskā darbība kortos.
Savukārt studenti tiek nodarbināti āra laukumos – viņi ir sagatavoti, lai tad, kad sākas lietus, zibenīgi nosegtu kortus. Tam ir vajadzīga veiklība, spēks un iemaņas. Ja ir kaut mazliet mitra zāle, tenisa spēli atsākt nav iespējams drošības apsvērumu dēļ. Pamēģiniet paši paskriet un tad strauji apstāties uz salijuša zāliena!
Un tad ir brīvprātīgie, kas ikdienā dienē armijā vai strādā glābšanas dienestā. Šie cilvēki izmanto savu atvaļinājumu, lai par velti veiktu tik vajadzīgos pienākumus tenisa turnīrā – regulētu rindas, sekotu līdzi kārtībai kortos un plašajā fanu zonā.
Lai cik ļoti visi cenšas, reizēm gadās pa incidentam. Jā, arī smalkā Vimbldona piedzīvojusi amizanto situāciju, kad pēkšņi visu acu priekšā kortā parādās kāds skrejošs, kails cilvēks. Reiz tā bija meitene, kas saderējusi ar kolēģiem, ka spēs to izdarīt. Viņa gan ilgi negaidīja – sportisti pirms spēles vēl tikai veica obligāto fotografēšanos, kad abiem garām noskrēja kaila jauna sieviete, kurai pakaļ dzinās kārtības uzturētāji.
Mača zaudētājs pēc tam sūdzējās, ka viņu redzētais tik ļoti pārsteidzis un samulsinājis, ka tā arī nav spējis koncentrēties spēlei.
Savukārt uzvarētājs atzina – pirms spēles bijis uztraucies un nervozs, bet, ieraudzījis kailo skaistuli, sasmējies un atguvis labu garastāvokli, kas palīdzējis mierīgi spēlēt.
Daudz nopietnāks pamatojums neatļauti iekļūt Vimbldonas kortos bija kādai aktīvai sievietei pirms Pirmā pasaules kara. Cīnoties par sieviešu tiesībām piedalīties vēlēšanās, sufražistes Lielbritānijā bija uzsākušas dedzināšanas kampaņu. Kādā naktī Vimbldonā pieķēra enerģisku dāmu kāpjam pāri dzīvžogam, un viņai līdzi bija parafīns un skaidas, lai izraisītu ugunsgrēku klubā. Sufražistei piesprieda divu mēnešu cietumsodu.
Atklātā ēra un nauda
Teniss radās kā aristokrātijas brīvā laika pavadīšanas veids un ilgu laiku to uzskatīja par ko īpašu, kas nav pieejams parastiem ļaudīm. Laika gaitā, protams, viss mainījās un teniss kļuva par populāru un ļoti iecienītu sporta veidu. Taču četru lielāko turnīru Grand Slam rīkotāji turpināja dzīvot pagātnē – cenšoties saglabāt, kā viņi uzskatīja, tenisa tīrību un cildenumu, aizliedza sportistiem pieņemt jebkādu atlīdzību par tenisa spēlēšanu. Tas nozīmēja, ka lielajos turnīros drīkstēja piedalīties tikai amatieri. Kaut gan bieži viņi tādi bija tikai tāpēc, ka tika veikli sakārtoti dokumenti. Lai atceramies, kā tas notika padomju režīmā!
1968. gadā notika lūzums – kopš tā laika tenisa turnīros netiek šķiroti amatieri un profesionāļi, un to pieņemts saukt par atklāto ēru. Pēc atklātās ēras sākuma naudas balvas turnīros kļuva oficiālas.
Skatoties šodienas acīm, pirmajā atklātajā Vimbldonas čempionātā naudas balvu kopsumma bija gandrīz smieklīga – tikai 26150 mārciņas, no tām 2000 saņēma vīriešu čempions, bet 750 – sieviešu čempione. Uzreiz gan jāpiezīmē, ka tad balvās dalīja naudu, ko ieņēma par turnīra rīkošanu. Tad angļi sekoja amerikāņu piemēram, piesaistot aizvien nopietnākus sponsorus.
Līdz pat 2007. gadam Vimbldonā sieviešu sacensību dalībnieces un čempione saņēma mazāku naudas summu nekā vīrieši. Ļoti daudz, lai šo nevienlīdzību izbeigtu, izdarīja kāda izcila sieviete, un tā ir amerikāniete Billija Džīna Kinga. Viņas uzvaru saraksts ir iespaidīgs, bet vienā pašā Vimbldonā Kinga ir ieguvusi 20 titulus sieviešu vienspēlēs, sieviešu dubultspēlēs un jauktajās dubultspēlēs. Nu jau gandrīz 80 gadu vecā dāma noteikti arī šogad būs redzama Vimbldonā – savā nu jau par firmas zīmi kļuvušajā zilajā žaketītē un brillēs košos rāmjos. Visas pasaules tenisistes aizvien ir pateicīgas Kingai, jo pēc čempiones ierosmes tikai izveidota Sieviešu tenisa federācija (WTA) ar savu kalendāru un balvu fondu, kas nav mazāks par summām vīriešu tenisā. Būdama slavas un meistarības virsotnē, viņa izdarīja ko neaizmirstamu un pārdrošu. Stingri iestājoties par sieviešu vienlīdzību sportā, viņa 1973. gadā uzaicināja izspēlēt tenisa maču kādreizējo pasaules pirmo raketi Bobiju Rigsu, jo viņš ļoti nievājoši izteicās par sieviešu tenisu. Tobrīd kungam bija jau 55 gadi, tomēr bijušais čempions uzskatīja, ka mierīgi uzvarēs Kingu. Kāda intriga! Tenisa mačs notika Hjūstonas sporta pilī, kurā, protams, nesatilpa visi gribētāji redzēt šo principiālo cīņu. Maču tiešraidē pārraidīja televīzija un miljoni noskatījās, kā Billija Džīna Kinga visos trijos setos burtiski sagrāva balamuti: 6–4, 6–3, 6–3. Pēc šīs leģendārās spēles tenisa popularitāte Amerikā uzšāvās stāvus debesīs, daži to pat pielīdzināja nacionālajai reliģijai.
Bet atgriežamies pie naudas balvām! Šogad turnīra kopējais balvu fonds sasniedzis kārtējo rekordu – tas ir 44 700 000 mārciņu. Dāmu un kungu vienspēļu finālisti pirms nodokļu nomaksas saņems mazliet vairāk par miljons mārciņām, bet čempioni – divus miljonus 350 tūkstošus mārciņu. Protams, iespaidīgā naudas balva ir būtiska. Tomēr pāri visam tenisistiem ir šis gods – izcīnīt Vimbldonas čempiona titulu. Tas izdodas retajam. Virs sportistu izejas centrālajā kortā kā savdabīgs brīdinājums uzrakstīta Radjarda Kiplinga dzejas rinda: Ja tu vari satikties ar triumfu un katastrofu un izturēties pret abām vienādi…
Populārākie raksti
